Izstāsti, dēliņ, anekdoti!

Kinorežisors Mihails Idovs (42) jauno filmu Humorists veltījis paša atmiņām par padomju laiku Latvijā

The post Izstāsti, dēliņ, anekdoti! appeared first on IR.lv.

Kinorežisors Mihails Idovs (42) jauno filmu Humorists veltījis paša atmiņām par padomju laiku Latvijā

Mihails Idovs bija pusaudzis, kad viņa ģimene neilgi pēc Latvijas neatkarības atgūšanas emigrēja uz ASV. Tur viņš izstudēja kinomākslu, ieguva ASV pilsonību un sāka rakstīt grāmatas un filmu scenārijus. Vairākus no tiem pat iegādājās televīzijas kanāls HBO un Holivudas kompānijas, taču,  paša režisora vārdiem runājot, «plauktā tie arī palika, gaidot savu kārtu». 

Jau trīs gadus Idovs dzīvo Berlīnē un raksta scenārijus Eiropas filmām. Nu pats sācis režisēt. Lieldienu laikā viņš bija ieradies Latvijā ar savu pirmo režijas darbu — Vācijas un Čehijas kopražojuma filmu Humorists, kas vēsta par pazīstama padomju komiķa karjeras norietu 1984. gadā, grūtībām un pretrunām, ko tas izsauc. Par ko drīkst un par ko nedrīkst jokot pere-stroikas priekšvakarā. Filma jau skatāma Latvijas kinoteātros.

Intervijā Idovs izstāsta savas ģimenes drāmu — kā 1991. gadā Latvijas krievi, pārliecināti Atmodas atbalstītāji, tomēr izlēma doties prom, un kāpēc saņemt «ultraskaņas signālus» no Amerikas prezidenta Trampa vai putiniskā Kremļa viņam ir šausminoši.

Gribu izstāstīt mazu notikumu: 1984. gada vasaru kā desmitgadniece kopā ar mammu pavadīju atpūtas namā Cīrulīši pie Cēsīm. Zem mūsu istabiņas logiem kādu vakaru rotaļājās bērni, un viens no viņiem izstāstīja anekdoti par Brežņevu. Citi viņu klusināja: nerunā tā, taviem vecākiem būs nepatikšanas! Vai jūs atceraties joku un baiļu atmosfēru padomju Latvijā?
Protams, atceros. Filmas ideja tieši tā arī dzima — no brežņeviskās bērnības laika atmiņām, tā laika anekdošu kultūras. Humors bija viena no formām, kā paglābties no režīma. Bija oficiālais, varas akceptētais humors un neoficiālais. Oficiālo rādīja televīzijā un stāstīja estrādes pasākumos uz skatuves. Atcerieties — bija tāda TV programma Vokrug smeha. Paralēli bija pagalma joki — dažādas varai neglaimojošas anekdotes. 

Mēģinu atcerēties. Par stulbo Hitleru?
Klasiskās politiskās anekdotes mūsu bērnībā bija tādas, kurās Brežņevs, Reigans un vēl kāds rietumvalstu vadītājs nonāk jocīgā situācijā un pats gudrākais vienmēr izrādās padomju līderis.

Mana filma Humorists sākas ar anekdoti: «Lido lidmašīnā Brežņevs un Reigans…» Vai jūs to jau redzējāt?

Nē, vēl neesmu paspējusi!
Ak tā! Lieliski gan, ka nevilšus sarunu sākām tieši par brežņeviskajām anekdotēm! Pirmās trīs sekundes manā filmā ir par puisīti kūrortā, kuru tēvs filmē ar amatiera kameru. Tēvs puisītim saka: izstāsti anekdoti! Tad puisītis sāk: «Lido lidmašīnā Brežņevs…» Visas tās anekdotes par veco, nespēcīgo Brežņevu vai o, o, o — pieciem olimpiskajiem riņķiem — bērni stāstīja mazāk, jo bērnībā jau visi pieaugušie šķiet veci, Brežņevs bērna uztverē daudz neatšķīrās no citiem. (Anekdotē par Brežņeva uzrunu 1980. gada olimpisko spēļu atklāšanā viņš piecus olimpiskos riņķus izburto kā piecus «o» — red.)

Vai pētījāt arhīvus par dzīvi PSRS astoņdesmitajos gados?
Centos nerakties pārāk daudz, jo padomju valsts manā filmā ir nosacīta. Mērķis nebija faktoloģisks autentiskums, bet atmiņu atmosfēra. Godīgi sakot, jutos noguris no dokumentālajiem materiāliem par PSRS — tikko bijām pabeiguši seriālu Optimisti par padomju diplomātiem pagājušā gadsimta 60. gados. Šis seriāls — viss! — tika uzrakstīts pēc pētnieciskajiem materiāliem, biju viens no scenārija autoriem. Savu pirmo režijas darbu, Humoristu, gribēju veidot caur personīgajām atmiņām, varbūt pat subjektīvajām ilūzijām. Filma nav objektīvs ekskurss padomju humora kultūrā. 

Kāds ir jūsu stāsts? Zinu, ka esat uzaudzis padomju inteliģentu ģimenē.
Tehniskās nozares inteliģentu. Tas tāds padomju fenomens — tehnisko nozaru darbinieki tika uzskatīti par inteliģences daļu. Mans tēvs bija fiziķis inženieris, bet māte strādāja bibliotēkā. Mana bērnība bija laimīga, jo uzaugu draudzīgā ģimenē. Man ir jaunākā māsa, kura tagad dzīvo ASV un strādā par spāņu valodas pasniedzēju.

Jā, objektīvi es biju laimīgs bērns, cik nu laimīgs cilvēks var būt Padomju Savienībā. Subjektīvi agro bērnību atceros kā laimīgu, bet skolas gadus pretrunīgi — tad komunistiskā valsts sāka brukt, skolā bija diezgan skarba atmosfēra, kautiņi. 

Es biju jūtīgs bērns, kuru turklāt 2. klasē pārcēla uz 4. klasi. Tas bija grūti gan psiholoģiski, gan fiziski, jo biju mazāks par pārējiem. Jutos kā atstumtais. Vēlāk gan pārorientējos — no jūtīga un atstumta bērna kļuvu drīzāk par kausli. 

Mācījos vidusmēra Rīgas skolā, pats biju huligāns, un man apkārt bija huligāni, sava banda. Nokļuvu uz bīstama ceļa, ielauzāmies pat svešos dzīvokļos. Mani izglāba Puškina licejs — 1989. gadā sāku mācīties tur. Ātri atradu kontaktu — izveidojās draugu loks un intelektuālas intereses. Huligānisms vairs nebija vajadzīgs, lai būtu ar statusu un izdzīvotu. Atsāku daudz lasīt. 

Par rakstnieku gribēju kļūt jau bērnībā — astoņu gadu vecumā rakstīju romānus par indiāņiem un kovbojiem. Pēc tam — zinātnisko fantastiku. Vēl vēlāk — peļevenščinu. (Atsaucas uz pazīstamo krievu rakstnieku Viktoru Peļevinu — red.) Jā, man vienmēr gribējies stāstīt stāstus, un esmu to darījis dažādos veidos: rakstījis dziesmas, kas nebija tik veiksmīgas, rakstījis grāmatas — tās izrādījās veiksmīgākas. 

Kad ar ģimeni 1991. gadā pārcēlāmies uz ASV, drīz vien sāku studēt kinoskolā, tieši scenāristos. Esmu pabeidzis Mičiganas Universitāti. Tajā laikā, 90. gadu otrajā pusē, visi, kas gribēja veidot karjeru kino, devās uz Losandželosu. Es to negribēju — biju pārskatījies Vudija Allena filmas un vēlējos dzīvot Ņujorkā. Pārcēlos turp un ātri nomainīju kinoscenārista karjeru pret žurnālistiku — šķita, ka tam ir perspektīva. Mani aizrāva darbs medijos, daudzus gadus nostrādāju The New York Magazine. 

Vai atceraties laiku pirms pārcelšanās uz ASV? Latvijā 80. gadu nogalē notika Atmoda.
Protams, atceros Atmodu! Arī Tautas fronti. Mana ģimene ļoti atbalstīja Latvijas neatkarības centienus, stāvējām Baltijas ceļā. Mani vecvecāki atbrauca uz Latviju 1945. gadā kā skolotāji, kad šeit atvēra krievu skolas. Abi vecāki dzimuši Latvijā, viņi bez akcenta runā latviski. 

Mūsu ģimenei sāpīgs sitiens pēc neatkarības atgūšanas bija tas, ka sajutām — mūs uztver kā krievu okupantus. Es latviešus saprotu: padomju laikā visa oficiālā saziņa bija krieviski, PSRS politiskā elite bija krievu. Mazai nācijai sava valoda un kultūra bija ļoti svarīga, okupācijas laikā to centās saglabāt, kā vien var. Taču mani vecāki nebija «krievu okupanti». Viņi padomju laikā brīvi runāja latviski, lasīja latviski un bija pilnīgi asimilēti, var teikt. 

Domāju, ka daudzi šodien Latvijā dzīvojošie krievi nav tik dziļi integrēti latviešu kultūrā, kā bija mani vecāki. Neatkarības sākumā izveidojās situācija, ka krievi mūsu ģimeni uzlūkoja kā ebrejus, bet latvieši — kā krievus. Nejutāmies pieņemti. Tieši tad vecāki pieņēma lēmumu emigrēt uz ASV.

Vai kā alternatīvu nekad neapsvērāt Izraēlu — kultūras sakņu dēļ?
Nē, mana ģimene nekad nav bijusi liela Izraēlas valsts atbalstītāja. Tieši politikas dēļ — manas ebrejiskās saknes neizjūtu kā saistītas ar Izraēlu. Mans ebrejiskums ir Rietumeiropas ebrejiskums, saistīts ar tās kultūru un vērtībām.

Kā jums šķiet, vai neatkarības sākumā varējām ko darīt citādi, lai Latvijā neveidotos sašķelta sabiedrība — krievi un latvieši?
Ļoti labs jautājums. No vienas puses, nacionālisms bija nepieciešams latviešu identitātes uzplaukšanai, pašapziņai, latviešu valodas pilnveidošanai — kā pretsvars 50 gadus uzurpētajai svešajai varai. No otras puses, ļoti iespējams, ka zvērīgi sarežģītais eksāmens pilsonības iegūšanai, kāds tas bija, līdz Latvija iestājās Eiropas Savienībā, bija kļūda. Iespējams, vajadzēja ņemt vērā, ka daudzi krieviski runājošie cilvēki šeit bija piedzimuši un nodzīvojuši visu mūžu, un piedāvāt viņiem vienkāršāku, cilvēciskāku eksāmenu. Daudzi krievi taču 1991. gadā zināja latviešu valodu. To vajadzēja atbalstīt, nevis distancēt viņus ar smagu eksāmenu. 

Mani nesen ieinteresēja, vai varu dabūt Latvijas pilsonību — esmu dzimis Latvijā un nodzīvojis šeit 16 gadus. Ļoti mīlu Latviju, uzskatu to par savu dzimteni. Ja pusgadu pamācītos, es latviski runātu ļoti labi. Latvijas juristam prasīju, kādas man ir izredzes. Viņš atbildēja — ja jūsu ģimenē nav bijis etnisko latviešu, tad vienīgā iespēja ir pārcelties šurp, ilgi dzīvot un kārtot pilsonības eksāmenu. 

2019. gadā man ne visai patīkami ir dzirdēt jēdzienus «etniskais latvietis», «etniskais krievs». 1991. gadā bija citādi — es labi saprotu, kāpēc toreiz nacionālisms bija vajadzīgs. 

Pēdējos trīs gadus dzīvoju Berlīnē, un veidojas absurda situācija: ātrāk kļūšu par Vācijas pilsoni nekā par Latvijas, kur esmu dzimis un uzaudzis. 

Man liekas, 21. gadsimtā pilsonība ir ekonomisks un kulturāls kontrakts: tu izvēlies, kur maksāt savus nodokļus, un izvēlies, kādai kultūrai piederēt — to tu parādi ar valodas un vēstures zināšanām un mīlestību pret valsti, tās vērtībām. Tas šķiet daudz saprātīgāk nekā «tīrasiņu etniskā» koncepcija. Šī iemesla dēļ, starp citu, neesmu arī liels Izraēlas valsts fans. 

Kad ar ģimeni 90. gadu sākumā pārcēlāties uz ASV, vai tas nebija traumatiski — PSRS uzaugušam cilvēkam nokļūt pilnīgi citā realitātē, sākt visu no nulles?
Bija milzīgs stress un šoks. Nokļuvām provinciālā ASV reģionā, Klīvlendā. Pirmie divi gadi ģimenei bija smagi. Es strādāju makdonaldā. Viena gada laikā biju nopelnījis pietiekami, lai pateiktu vecākiem, ka atgriežos Rīgā. 

Kādu laiku šeit padzīvoju, bet drīz vien sapratu, ka nevaru iejusties — mani skolas laika draugi jau studēja, viņiem bija sava dzīve. Asti ierāvis, atgriezos ASV. 

Mans tēvs, 1991. gadā nokļūstot štatos, izdarīja ļoti pareizi. Viņa specializācija inženierzinātnēs bija troksnis un vibrācija, Latvijā viņš strādaja Rīgas Vagonu rūpnīcā. Kamēr citi emigranti no PSRS izvadāja picas, lai nopelnītu iztiku, viņš kā brīvprātīgais pieteicās darbā zinātniskajā laboratorijā. Tolaik neviens nesaprata, ko tēvs dara, — ģimene cieš trūkumu, dzīvo no sociālās palīdzības taloniem, bet viņš nestrādā algotu darbu. Tēvs to izdarīja, lai viņa CV būtu ieraksts par darbu ASV inženierzinātņu jomā. Jau pēc gada viņš strādāja savā specialitātē Ford rūpnīcā. Strādā tur joprojām. 

Divu gadu laikā viņš mūs no trūcīgiem bēgļiem «pacēla» līdz tipiskai amerikāņu vidusšķiras ģimenei. Nopirka māju, es varēju mācīties universitātē. 

Jūs kādu laiku strādājāt arī Krievijā — par vīriešu dzīvesstila izdevuma GQ Magazine krievu versijas galveno redaktoru.
Jā, atklāti sakot, ASV mana karjera žurnālistikā neveidojās spoži — biju labs otrā plāna žurnālists. Gribējās izmēģināt ko jaunu. Tieši tajā laikā, 2011. gadā, Maskavā tika dibināts GQ Magazine izdevums. Man piedāvāja galvenā redaktora darbu. Šajā gadā Maskavā notika protesti pret Kremļa politiku. Tas bija papildu motīvs tur strādāt — interesanti kā žurnālistam. Diemžēl glancētais žurnāls — jau atkal! — neizrādījās tas, kur man būtu interesanti strādāt. Turklāt bija grūti paskaidrot draugiem, kā jūtos, — ir dīvaini žēloties, ka viena darba nedēļa jāpavada modes pasākumā Milānā, otra — Parīzē. Draugiem šķita, ka es žēlojos ne par ko. 

Paralēli darbam žurnālā pamazām sāku rakstīt filmu scenārijus, un radās sajūta, ka beidzot daru to, ko patiesi mīlu un saprotu. Man paveicās, jo tieši tā es nonācu pie kino, ar ko nodarbojos tagad. Ar dzīvesbiedri Lilī rakstām scenārijus Eiropas filmām. Tagad, piemēram, top vācu un amerikāņu seriāls Deutschland 1989, kas ir populārā seriāla Deutschland 1983 turpinājums, 3. sezona. Vēl man procesā ir divas filmas: viena — trilleris angļu valodā, kas tiks uzņemta Kanādā, un otra — romantiska komēdija krievu valodā. Abām esmu gan scenārija autors, gan režisors. 

Visi mani filmu projekti saistīti ar cilvēkiem, kuri dzīvo uz robežas starp divām kultūrām. Tas ir smieklīgi, bet teicienam «lai ko tu rakstītu, sanāk autobiogrāfija» ir taisnība.

Piemēram, Kirila Serebreņņikova nesenā filma Vasara par mūziķa Viktora Coja jaunību, kurai biju scenārija autors, ir par mēģinājumu neredzēt sev apkārt PSRS režīmu un dzīvot iekšējos Rietumos. Filma Londongrada — par krieviem Londonā, bet Optimisti — par padomju cilvēkiem ārzemēs. Visu laiku sanāk rakstīt par robežšķirtni starp Krieviju un Rietumiem, krieviem un Rietumiem. Galvenais jautājums — «vai esmu savā īstajā vietā»? Tas ir galvenais dzīves jautājums arī sev. 

Kā jums radās ideja uzņemt filmu Humorists?
Zināmā mērā ideja radās, dzirdot no kāda paziņas stāstu par šovmenu Mihailu Žvaņecki — kā reiz drošībnieki viņu izvilkuši no gultas nakts vidū un aizveduši parunāties ar Krievijas kosmonautiem. Ar humoristiem tā mēdz notikt, arī ar Maksimu Galkinu — viņus algo kosmonautu izklaidēšanai. Kosmonauti ir gandrīz kā zaldāti frontes līnijā, valstij ir pienākums uzturēt viņos možu garu, un valsts tad vēršas pie humoristiem, mūziķiem. Šis motīvs bija pirmais puzles gabaliņš jaunajai filmai. 

Otrais — 2013. gadā ierados Rīgā uz kāda seriāla uzņemšanu. Nokļuvu Dzintaros, koncertzāles tuvumā. Mani satrieca, ka uz plakātiem bija tās pašas sejas, ko atceros no bērnības 80. gados, — Vladimirs Vinokurs un Laima Vaikule. Man pašam jau 40 gadu, bet viņi aizvien vēl koncertē un afišās izskatās tieši tāpat kā pirms 35 gadiem vai pat jaunāki. Šie cilvēki dzīvo it kā ārpus laika.

Iedomājieties — padomju laikā zem katra humoršova scenārija vajadzēja atbildīgās komisijas parakstu un zīmogu. Tieši tāpēc veidoju filmu nevis par padomju laika rakstniekiem vai māksliniekiem, bet humoristiem — tā ir visfrivolākā un brīvākā radošās izpausmes forma, kas vismazāk pakļaujas zīmogam. Turklāt šos zīmogus padomju laikos lika cilvēki, kuriem bija slikti ar humora izjūtu. Domāju, humoristiem bija briesmīgi skatīties, kā viņu labākos jokus izsvītro. 

Pie šādas sistēmas pieradušiem, viņiem nebija viegli atrast savu nervu postpadomju Krievijā. Piemēram, Mihails Zadornovs — viņš nespēja saprast, ko jaunajos laikos darīt, līdz sajuka prātā ar dīvainu naidu pret amerikāņiem. Viss viņa vēlīnais stand-up bija par to, cik stulbi ir amerikāņi. 

Ko jūs domājat par Kremļa informatīvā kara sastāvdaļu — Rietumu demokrātijas zākāšanu?
Galvenos — priekšniekus un līderus — jau bieži nemīl, vai ne? Man, atklāti sakot, ir grūti runāt par Krievijas nebūšanām, kamēr ASV pie varas ir kvazifašists. Man ir kauns par to, un ceru, ka drīz šis ārprātīgais sapnis beigsies. Visi uz sava pārākuma apziņu un citu cilvēku pazemošanu tendētie tagad no Trampa dabū signālu — «drīkst»! Tas ir pats bīstamākais. Mūsdienās vadoņi vairs nekāpj tribīnē un nesaka — «nositiet neticīgos»! Mūsdienās ziņu nodod kā ultraskaņas signālu, kā mājienu, kuru uztver tieši tie, kam vismazāk to vajadzētu. Atliek tikai darīt visu, lai šo drūmo vēstures posmu uzvarētu. 

Vai pats Krievijā esat saskāries ar cenzūru?
Nekad, bet tas nenozīmē, ka cenzūras nav un ka drīz tā neskars mani. Kaut vai Kirils Serebreņņikovs, kurš šobrīd atbrīvots no mājas aresta, bet aizvien tiek tirdīts ar nepārprotami sadomātu tiesas procesu. Kremlis viņam sūta ultraskaņas signālu, tikai pretējā nozīmē, nekā iepriekš runājām par Trampu, — Serebreņņikovam sūta signālu «nedrīkst»! 

Reizēm man piezogas doma, ka Krievijā man atļauj daudz vairāk nekā kolēģiem tāpēc, ka zina — bieži rakstu Rietumu izdevumiem — un grib, lai nesu vēsti, ka Krievijā nav cenzūras. Taču es netaisos spēlēt Kremļa spēles.

CV

Dzimis 1976. gada 9. jūlijā Rīgā
Studējis kinomākslas teoriju un scenāriju rakstīšanu Mičiganas Universitātē ASV
No 2006. līdz 2012. gadam strādājis par žurnālistu The New York Magazine, ASV
No 2012. līdz 2014. gadam bijis vīriešu dzīvesstila žurnāla GQ Magazine krievu versijas galvenais redaktors Maskavā
Kopš 2015. gada pievērsies kinoscenāriju rakstīšanai, tapušas filmas Londongrada, Duxless 2, Raškins, Optimisti, Vasara, Humorists

The post Izstāsti, dēliņ, anekdoti! appeared first on IR.lv.