Restorāns uz ielas
Tie sen vairs nav kečupā mirkstoši frī kartupeļi. Ēdiens no ielu tirgotāja var kļūt par pusdienām ikdienas skrējienā, uzkodu festivālā vai pat kulināro galamērķi. Street food modē pašlaik ir gan Āzijas virtuve no ramen līdz tvaicētām maizītēm, gan vegāns ēdiens
The post Restorāns uz ielas appeared first on IR.lv.
Tie sen vairs nav kečupā mirkstoši frī kartupeļi. Ēdiens no ielu tirgotāja var kļūt par pusdienām ikdienas skrējienā, uzkodu festivālā vai pat kulināro galamērķi. Street food modē pašlaik ir gan Āzijas virtuve no ramen līdz tvaicētām maizītēm, gan vegāns ēdiens
Šovasar street food kustība Latvijā vainagojusies ar vērienīgiem ēšanas svētkiem. Gandrīz katru nedēļas nogali iespējams nogaršot visdažādāko pasaules reģionu ēdienus. Galvaspilsētā pasākumi regulāri notiek Kalnciema, VEF un Tallinas ielas kvartālos, Jaunajā Teikā, kā arī lielveikalu Spice un Sky teritorijā.
Pieaugošā interese no tirgotāju un pircēju puses radījusi arī nepieciešamību vienoti risināt dažādus organizatoriskus jautājumus. Tā radies Montas Vecozolas un Kriša Zupiņa vadītais uzņēmums Street Food Latvia, kas šovasar vēris Angāra durvis Tallinas ielas kvartālā. Pirmo aktīvo darbības gadu viņi cer noslēgt ar ambiciozu mērķi — ēdienu tirgošanas furgonus sezonas beigās nevis, kā ierasts, ieziemot, bet gan zem viena jumta pulcēt un kopīgi turpināt darbu arī aukstajos mēnešos.
Visiem kopējas intereses
Monta un Krišs sākuši kā ēdinātāji, gatavojot vjetnamiešu maizītes savā uzņēmumā Bao Bun. Izjutuši, ka nozarei trūkst kopējas virzības, kāda, kas kūrētu visiem svarīgas tēmas. «Vari, protams, sēdēt bēdīgs mājās un kurnēt, ka neviens to nedara, bet vari arī darīt pats,» saka Monta. Sākuši ar to, ka, saņemot uzaicinājumu no dažādiem korporatīvajiem klientiem, ieteikuši arī citus street food pasākumos iepazītus ēdinātājus. Bet pagājušajā vasarā sapratuši, ka jāpievēršas idejai nopietnāk, nodibinājuši uzņēmumu un novembrī ievākušies savulaik par ātrās palīdzības mašīnu garāžu kalpojušajā angārā Tallinas ielas kvartālā. Šobrīd Street Food Latvia pulcē vairāk nekā 70 ēdinātāju, no kuriem apmēram puse regulāri piedalās pasākumos.
Kopā nākšana īsti nav latviešu dabā, arī uzņēmējiem bija jātiek pāri pirmajam aukstumam un nedrošībai, atzīst Monta. Lai kopīgi kaut ko paveiktu, nevar visu laiku uzskatīt pārējos par konkurentiem. Būtisks uzlabojums, ko šovasar izdevies ieviest, ir kopā ar Latvijas Zaļo punktu realizētā depozīta glāžu sistēma, kas gan pagaidām darbojas tikai Angārā, taču jau ļauj krietni samazināt atkritumus. Pērkot dzērienu, pircējs atstāj divus eiro, ko saņem atpakaļ, atdodot glāzi. Nākotnē plānots visus traukus šādā veidā izmantot vairākkārt.
Kustības popularitāte Latvijā pieaug. Šogad svinētas arī pirmās kāzas, kurās jaunais pāris izvēlējies viesus cienāt ar dažādo street food piedāvājumu no ēdinātāju busiņiem. Bet vasaras nogalē Tallinas ielas kvartālā pirmoreiz Baltijas valstīs norisināsies prestižo ēdinātāju sacensību European Street Food Awards posms. Ēdinātāju līmenis ir pietiekami augsts, bet arī cenas mēdz būt tādas. Lai tas mainītos, vissvarīgākā ir tieši pircēju interese. «Jo vairāk ēdinātāju atbalsta cilvēki, jo vieglāk ir nolaist cenu.» Taču jāspēj saglabāt sākotnējo ideju — stree-t food ir ātri, uz vietas pagatavots un servēts ēdiens.
Garšīgs un ekskluzīvs
Kam paveicas kādā no izbraukumiem noķert par vienu no labākajiem gaļas veikaliem Rīgā dēvēto SuVide, tie var pagaršot burgerus ar briedinātu gaļu vai Filadelfijas steika sviestmaizi jeb Philly Cheese Steak. Tā radīta Lielās depresijas gados ASV, apvienojoties amerikāņu un itāļu kulinārajām tradīcijām. «Plāni sagriezts steiks ar sīpoliem, daudz siera un vēl pareizajā maizītē, kura pilnīgi kūst mutē,» sviestmaizi raksturo SuVide saimnieks Sergejs. Drusku augstāk par vidusslāni — tā viņš novērtē savus klientus. Jo arī produkts ir tāds — garšīgs un ekskluzīvs. Tas nekad nebūs lētākais ēdiens, bet zinātājs novērtēs, ka var nobaudīt ļoti labu gaļu par pieņemamu cenu, jo sviestmaizēs nonāk tā gaļa, kas kvalitatīvam steikam nederēs.
Tomēr SuVide izbraukumos nedodas bieži. «Šādā tirdzniecībā viss atkarīgs no organizatoriem. Ir krietni jāpiepūlas, lai cilvēku būtu daudz,» stāsta Sergejs. Dalības maksa ir liela, pasākumu ir daudz, jo street food ir modē, bet publikas vairāk nekļūst. Kā labo piemēru Sergejs izceļ Kalnciema tirdziņu, uz kuru gan vietējie, gan tūristi jau ieminuši taciņu.
Pirmoreiz saldējums
«Pasākumu daudz, bet cilvēku, kas uz tiem dotos, — maz. Tad, kad apmeklētāji sadalās, nevienam nav labi,» piekrīt Beate Bikara-Seržante, kura saimnieko Bikaru ģimenes saldējuma kafejnīcā Biki. «Latvijā nav viegli ar street food. Ja labi grib un smagi strādā, tad var izdarīt. Bet ir pasākumi, kas beidzas lielos mīnusos,» viņa ir godīga. Protams, ir arī reizes, kad jābrauc mājās ar tukšiem ledusskapjiem.
Uzņēmējus piedalīties street food pasākumos motivē iespēja vairāk cilvēku iepazīstināt ar saviem izstrādājumiem. Līdzās Bikaru ģimenes mājai Mārupē darbojas saldējuma kafejnīca, taču savu itāļu gelato viņi ar treileri brauc tirgot ne tikai Latvijā, bet arī citur Eiropā. Divas vasaras pavadījuši Amsterdamas ēdienu svētkos un festivālos. «Eiropā maza daļa pircēju lasa sastāvu, ja ir garšīgs — ņem. Latvieši savukārt dalās divās daļās — vieniem galvenais ir kvalitāte, nav svarīgi, cik tas maksā; otriem maz interesē, kas veido cenu, vieglāk ir pateikt, ka ir par dārgu, un aiziet citur,» stāsta Beate.
Gatavot saldējumu viņa sāka pirms trim gadiem. Boloņā apguva tradicionālo gelato pagatavošanu, taču pati Beate uzturā nelieto piena produktus, tāpēc no itāļu meistara iemācījās gatavot saldējumu arī no olīveļļas. Vegānu saldējums nav tikai modes lieta, bet iespēja daudziem, kas dažādu iemeslu dēļ uzturā nedrīkst lietot piena produktus, pirmoreiz dzīvē pamēģināt, kā garšo saldējums. Biki paviesojušies arī nometnē bērniem ar īpašām vajadzībām. «Redzot, kā smaida bērns, kurš nekad nav ēdis saldējumu, tas liek strādāt tālāk.»
Visu pašu spēkiem
Aiz daudzu ēdiena furgoniņu logiem sveicina vienas ģimenes locekļi. Arī visa Bercu ģimene iesaistīta kaukāza maiznīcas Hačapurija darbā. Piecus gadus nodzīvojis Gruzijā, ģimenes galva Raivo iemīļoja vietējo virtuvi un atvēra tur savu restorānu. 2011. gadā, atgriežoties Latvijā, gribējās turpināt, un tapa vairākas ēstuves Rīgā un Jūrmalā — gan smalki restorāni, gan nelielas kafejnīciņas. Palīgā nāca arī abas meitas Zane un Lauma. «Paši gatavojam, paši tirgojam un arī piegādājam klientiem,» stāsta Zane.
Nu jau vairākus gadus Zolitūdē darbojas ceptuve, taču vasarās viņi labprāt dodas izbraukumos. Viņu firmas ēdiens ir vairāku veidu hačapuri ar paštaisītu sieru, bet ir arī citi kaukāza ēdieni — hinkali, lavaši, gaļas pīrāgi. «Sieru vārām paši, fermentējam. Ar tēvu rēķinājām, ka no 2012. gada līdz šodienai esam izvārījuši 50 tūkstošus litru piena,» saka Zane.
Laikam ejot, viņi iemanījušies samērā precīzi noteikt nepieciešamo produktu klāstu un visu līdzpaņemto turpat uz vietas arī pagatavot. Hačapurija izbraukumos dodas gan ar pašu mūrēto krāsni hačapuri cepšanai, gan tradicionālo gruzīnu tone, kurā top lavašs. Lai gan piedāvājums ir mazliet dārgāks nekā uz vietas ceptuvē, cilvēki ir gatavi maksāt par ēdienu, kas tapis viņu acu priekšā.
Laiks, kad pircēji gribēja pēc iespējas lētāku un vienkāršāku street food ēdienu, ir pagājis, tagad daudzi meklē izsmalcinātākas un neparastākas garšas.
The post Restorāns uz ielas appeared first on IR.lv.