Pielaulāti Latvijai
Bēgļu krīzes laikā Latvija no nometnēm Grieķijā un Itālijā izraudzījās ģimenes ar bērniem, taču tām iedzīvoties mūsu apstākļos bija sarežģīti, jo nav atrisināts dzīvokļu jautājums. Viņi aizbrauca, bet tagad piespiedu kārtā ir sākuši atgriezties. Latvijā palīdzība viņiem vairs nepienākas
The post Pielaulāti Latvijai appeared first on IR.lv.
Bēgļu krīzes laikā Latvija no nometnēm Grieķijā un Itālijā izraudzījās ģimenes ar bērniem, taču tām iedzīvoties mūsu apstākļos bija sarežģīti, jo nav atrisināts dzīvokļu jautājums. Viņi aizbrauca, bet tagad piespiedu kārtā ir sākuši atgriezties. Latvijā palīdzība viņiem vairs nepienākas
Pie Mildas! — tā sīrietis Moazs esot atbildējis robežsargiem lidostā Rīga, kad tie jautājuši, kur ģimene ar četriem nepilngadīgiem bērniem plāno nakšņot. Brīvības pieminekļa pakājē gan tovakar uz klusumu nevarēja cerēt. Bija 4. maijs, Latvija ar skaistu koncertu atzīmēja atjaunotās neatkarības gadadienu.
Moaza Abuda saime pieder pie patvēruma meklētājiem, ko Latvija 2015. gadā sāktajā ES bēgļu pārvietošanas programmā paredzēja izmitināt un integrēt sabiedrībā.
Nepilnos divos gados no bēgļu nometnēm pie Vidusjūras uz Latviju tika pārvietoti 374 cilvēki, 179 no tiem — bērni. «Ģimenes ar bērniem izvēlētas kā prioritāte, bet tas nebija vienīgais kritērijs, ņemot vērā personu, kuras atradās Grieķijā, Itālijā un Turcijā, dažādos profilus. Piemēram, Itālijā patvēruma meklētāji bija pārsvarā jauni, vientuļi vīrieši no Āfrikas,» šādu atbildi atsūtīja Latvijas Republikas Iekšlietu ministrijas Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes (PMLP) sabiedrisko attiecību nodaļa.
Moaza ģimene 2016. gada rudenī Rīgā ieradās no bēgļu nometnes Atēnās un uzkavējās šeit četrus mēnešus. Viņu aizbraukšana uz Vāciju mēnesi pēc tam, kad Latvijā tika izsniegti dokumenti par tā dēvēto alternatīvo statusu, nebija ekscentrisks solis.
Uz citām Eiropas valstīm ar retiem izņēmumiem pārcēlās visi Latvijā nonākušie likteņa biedri. Izripināja pa patvēruma meklētāju centra Mucenieki vārtiņiem savus koferus, nevienam nebija tiesību viņus aizturēt. Alternatīvais statuss bēglim garantē starptautisku aizsardzību, Latvijas gadījumā arī agrāk deviņu, šobrīd — septiņu mēnešu naudas pabalstu, kā arī 12 mēnešu mentora pakalpojumus, bet neliedz pārvietošanās brīvību.
Vācijā Moaza ģimene ieplūda kopējā patvēruma meklētāju straumē. Nopietnākajā bēgļu krīzē kopš Otrā pasaules kara beigām iebraucēju skaits šajā valstī ir lielākais ES, jau pārsniedzis miljonu. Tomēr dokumentus Latvijā ieguvušajām personām patvērums Vācijā nepienākas. Migrācijas politikai Eiropā kļūstot stingrākai, deportācija ir tikai laika jautājums. Pēc Deutsche Welle ziņām, rīkojums «nepieciešams atstāt valsti» 2018. gada beigās Vācijā attiecināts uz 236 000 ārzemnieku. Ziņas par sešu Moaza ģimenes locekļu un vienlaikus ar viņiem aizturētās piecu bērnu sīriešu ģimenes nosūtīšanu atpakaļ Latvijas medijos parādījās šīs vasaras sākumā.
PMLP rīcībā nav informācijas par pārvietošanas programmas dalībnieku skaitu, kas deportēti atpakaļ uz Latviju, bet atkārtoti uzturēšanās atļaujas Latvijas Republikā līdz 2019. gada 1. augustam izsniegtas 51 no viņiem.
Diemžēl otrajā uzturēšanās epizodē mūsu valstī Moaza ģimenei vairs nav tiesību saņemt neizmantotos pakalpojumus, ko viņiem piešķīra pēc ierašanās no Grieķijas. Ne sociālo pabalstu, ne mentora palīdzību, ne latviešu valodas stundas. Ielaišana patvēruma meklētāju centrā Mucenieki bijusi tikai labas gribas akts. Abas ģimenes Muceniekos pārtikušas no sabiedriskās organizācijas Gribu palīdzēt bēgļiem biedru ziedojumiem.
Moaza ģimene mūsu tikšanās laikā gaidīja, kad tiks sakārtoti dokumenti par alternatīvā statusa atjaunošanu. Tas bija jādara reizi gadā, tamdēļ viņi atgriešanās dāvanā saņēma naudassodu: 210 eiro jeb 35 eiro par katru ģimenes locekli. Moazam naudas nav, viņš ekonomējis pat uz Rīgas sabiedriskā transporta biļešu rēķina, arī par to uzlikts sods. Vēlmi runāt ar žurnālistiem izteicis bēglis pats, viņš ir izmisumā.
Ar nazi pie kakla
Moazam ir 34 gadi, sievai par diviem mazāk. Un kupls bērnu pulciņš. Kad viņi no ciema Deir ez Zoras provincē bēga uz Turciju — nepilnu diennakti ar auto un divas stundas ar kājām pāri robežai —, jaunākajam bija tikai divas nedēļas, tagad ir četri gadi. Pārējiem — astoņi, 10 un 12.
Nebēgt nevarēja. Viņu ciemu bombardēja, divi Moaza brāļi ir gājuši bojā. «No gaisa — Sīrijas valdības karaspēks, uz zemes — Daesh,» viņš stāsta. Sīrijā vīrietis bija zemnieks, audzēja lopus, ģimenei piederēja arī smagā mašīna, Moazs piedāvāja pārvadājumu pakalpojumus.
Datumi un naudas summas ap tiem mūsu sarunā virpuļo kā naktstauriņš ap kvēlspuldzi. Moaza angļu valoda ir slikta, palīdz arābu valodas tulks. Skaitļus bēglis atceras perfekti. Nokļūšana no Sīrijas Turcijā 2015. gadā maksāja 200 eiro vienam cilvēkam. Nokļūšana ar laivu no Turcijas uz Lesbas salu Grieķijā bija vēl dārgāka — 1000 eiro par katru pieaugušo. Par bērniem kontrabandisti naudu nav prasījuši. Sīrijā, lai nopelnītu 1000 eiro, Moazam būtu jāstrādā septiņi mēneši. Viņš aizņēmies naudu no tautiešiem cerībā, ka Eiropā to atpelnīs. Tas joprojām nav izdevies.
Pārdzīvojusi nāves bailes Vidusjūrā (viena no astoņām pārpildītajām laivām, kas izbrauca reizē ar viņu laivu, nogrima), viņa ģimene 2016. gada 11. martā nonāca Atēnās. Rīgā ielidoja 27. septembrī.
«Grieķijā mums lika reģistrēties. No sarakstā iekļautajām 22 valstīm dzīvošanai varējām izvēlēties astoņas. Mana atbilde bija: Nīderlande, Vācija, Beļģija, Francija, Zviedrija, Dānija, Norvēģija. Bet man teica: «Jums piešķir Latviju.»»
ANO darbiniekam viņš jautājis: «Kas ir Latvija?»
«Atbilde bija: «ES valsts, kur varēsit dzīvot kā Vācijā. Ģimenei būs dzīvoklis, bērniem skolas, būs sociālā apdrošināšana.» Nometnē pie mums atnāca arī Latvijas valsts pārstāvji, stāstīja, ka Latvija ir skaista zeme, tūristiem patīk. Šeit tiek ievērotas cilvēktiesības kā jau ES. Pateica, ka atbalsts būs tikai uz deviņiem mēnešiem, bet tajā laikā mēs iemācīsimies valodu un es dabūšu darbu.»
Neatteikšanos no šī piedāvājuma Moazs uzskata par lielāko kļūdu savā bēgšanas sāgā.
Jau no pirmajiem soļiem uz Latvijas zemes viņš neesot juties gaidīts. «Mums bija intervija ar robežsargiem, un viņi pajautāja: «Kad saņemsit dokumentus, ko darīsit — paliksit Latvijā vai bēgsit prom?» Sākām justies nelāgi.»
Nākamo vilšanos sagādājuši sāpošie zobi. «Latvijas valsts pārstāvis Grieķijā solīja, ka to labošanu apmaksās valsts, bet, izrādās, tas nebija iespējams.»
Par sadzīves apstākļiem Mucenieku bēgļu centrā — jaunceltnē priežu meža ielokā Ropažu novadā — sīrietis nežēlojas. Mazākie bērni gājuši bērnudārzā, viņš pats sācis apmeklēt latviešu valodas kursus. Skolotājs bijis labs, tikai valoda grūta un rakstība pavisam nesaprotama. Visvairāk čīkstējis 10 gadus vecais dēls, kam vajadzēja celties no rīta pēc pieciem, maršruta autobusā stundu braukt līdz Rīgai un tad, pārsēžoties citā autobusā, nonākt skolā Pļavniekos. Tuvākajā, Ropažu novada Zaķumuižas pamatskolā, bēgļu pārvietošanas programmas karstākajā brīdī, kad Muceniekos uzturējās vairāk nekā 180 cilvēku, no tiem apmēram puse — bērnu, bija izveidota tikai bērnudārza grupa sešgadniekiem, kuru apmācība Latvijā ir obligāta.
Divus mēnešus pēc ierašanās, kad saņemti dokumenti alternatīvajam statusam un no bēgļu centra būtu jāaiziet, sākt patstāvīgu dzīvi Latvijā Moaza ģimenei izrādījās nereāli. Ar pabalstu — ģimenes galvam 139 eiro mēnesī, katram ģimenes loceklim 97 eiro — dzīvokļa īrei un pārtikai nesanāca. «Sešiem cilvēkiem vajag vairāk par vienu istabu. Dzīvokļa maksājumiem aizietu vismaz 400 eiro,» lēš Moazs. Ja viņš būtu dabūjis darbu un alga pārsniegtu minimālo, pabalstu nāktos zaudēt.
«Bailes, ka drīz nebūs, kur dzīvot, bet īrēšanai naudas nepietiks. Pat ja strādāšu, nevarēsim iztikt. Strādnieks Rimi vai Maxima saņem 500—600 eiro,» argumentē Moazs. Viņiem gan bijis iespēju logs: piedāvājums kopt lopus un sargāt fermu zemnieka saimniecībā. Alga arī tikai 600 eiro, bet dzīvesvieta par brīvu. «Tālu no Rīgas, valodu vēl nebijām iemācījušies, mēs būtu vieni paši Latvijas laukos. Galvenais, bija bail, ka kaut kas atkal nebūs, kā tika solīts. Nenoticējām. Likās, kāds grib izmantot mūsu bēdīgo situāciju — par 600 eiro abiem ar sievu būs jāstrādā 24 stundas septiņas dienas nedēļā. Sazinājāmies ar bēgļiem Vācijā un Zviedrijā, sapratām, ka tur var pelnīt vairāk ar daudz mazāku darbu.»
Sīriešu draugs ieteicis bēgļu centru Vācijā pie Francijas robežas, Lebahā, kurā nav tik daudz iemītnieku un ir iespēja ātrāk nekā citur dabūt uzturēšanās dokumentus. «Lebahā teicām, ka esam tikko ieradušies no Grieķijas. Bet pēc pirkstu nospiedumiem ātri atklāja, ka esam no Latvijas.»
Jau 2017. gada februāra beigās pastāvīga uzturēšanās Vācijā tika atteikta. «Iedeva atļauju dzīvot 3—6 mēnešus. Sākumā nebija problēmu atļauju atjaunot,» atceras Moazs. «Bēgļu centrā bija atsevišķs dzīvoklis: divas istabas, virtuve un tualete. Lielā noliktavā ar kartīti varējām dabūt visus pamatproduktus: augļus, dārzeņus, pat garšvielas. Bērnus ar autobusu veda uz netālo skolu, viņi iemācījās vācu valodu. Arī Vācijā saņēmām pabalstu 575 eiro mēnesī visai ģimenei, bet nebija jāmaksā par dzīvokli un ēdienu. Salīdzinot ar Latviju, Vācija bija kā cits laikmets. Vecākajam dēlam Lebahā patika, viņš spēlēja futbola klubā.» Moazs Vācijā nokārtoja ES autovadītāja tiesības. Latvijā bez valsts valodas zināšanām tas nebūtu iespējams.
Pēc Vācijā pavadītiem sešiem mēnešiem viņš drīkstēja strādāt, taču neskaidrā statusa dēļ ieslīdzis depresijā, gājis pie psihiatra. «Zinājām, ka jebkurā brīdī viss var pazust, mūs var deportēt atpakaļ uz Latviju.»
No pabalsta, kas vēlāk pienācās tikai bērniem, ģimene apmaksāja cilvēktiesību juristu, mēģinot attālināt deportācijas mirkli. 50 eiro ik mēnesi, kopā izdevuši 700 eiro. «Zinājām, ka jāatjauno uzturēšanās dokumenti alternatīvajam statusam Latvijā, tomēr nevarējām izbraukt no Vācijas, jo mums tur bija lieta tiesā.»
Arī apelācijas tiesā atbilde bija negatīva. «2019. gada 15. martā pēc mums bēgļu centrā atnāca policija. Es pieliku sev pie kakla nazi, rādīju, ka taisīšu pašnāvību,» Moazs zem apkaklītes atrod gaišu rētu. «4. maijā policija ieradās atkal, tagad jau labāk sagatavojusies, tā bija specvienība, izmantoja elektrošoku. Tas bija sāpīgi. Uzlika roku un kāju dzelžus. Policija mūs apsargāja gan mašīnā, gan lidmašīnā. Tā bija privāta lidmašīna. Viņi laikam baidījās, ja tas būtu airBaltic reiss, celsim paniku, un mūs neizdosies nosūtīt. Rīgā mūs nodeva robežsargiem.»
Pajumte — tikai zīdainim
Atjaunojusi alternatīvā statusa dokumentus, Moaza ģimene šī raksta publicēšanas brīdī jau ir devusies uz Beļģiju. Kāds radinieks tur vīrietim solījis šofera darbu. «Atkal pieprasīsim patvēruma meklētāja statusu, bet, visticamāk, notiks tas pats, kas Vācijā,» viņa balsī nav optimisma. «Latvijā mēs varētu palikt tikai tad, ja būtu dzīvoklis. Ja atkal būs lēmums par deportāciju, varbūt brauksim uz Grieķiju, tad uz Turciju un atpakaļ uz Sīriju. Mūsu ciems gan joprojām ir valdības kontrolē, tur nevaram atgriezties. Vajadzēs palikt Ziemeļsīrijā.»
Patvēruma meklētāju centrā Mucenieki vēl uzturas otra no Vācijas atpakaļsūtītā ģimene. Vīrs bijis ķīmijas skolotājs, viņiem ir pieci bērni. Jaunākais dzimis Vācijā. Vecāku saistības ar Latviju nozīmē, ka 11 mēnešus vecajam zīdainim mūsu valstī ir patvēruma meklētāja statuss: pienākas pajumte, sociālais pabalsts un mentora pakalpojumi, par ko līgumu ar valsti noslēgusi biedrība Latvijas Sarkanais Krusts.
«Bērni ir prioritāte. Šādu iemeslu dēļ mēs Muceniekos ne īsti legāli uzņemam atpakaļ atsūtītās ģimenes ar bērniem,» uzsver direktors Pēteris Grūbe. «Šis ir tikai patvēruma meklētāju centrs, bet viņi ir cilvēki ar jau pāris gadus piešķirtu statusu. Viņiem jābūt integrētiem šajā valstī vai bija jāatrod iespējas citā. Viņi to nav izdarījuši. Tomēr bērni, manā skatījumā, nav atbildīgi par savu vecāku lēmumiem un kļūdām. Savukārt vecākiem arī līdz galam netika dotas iespējas integrēties. Tagad, kamēr viņi sakārto dokumentus Latvijā, viņiem kaut kur ir jāuzturas. Šis jautājums valstī nav atrisināts. Jau 2015. gadā, kad sākās pārvietošanas programma, bija pirmie signāli, ka kaut kas tāds būs. Darba grupā, ko vada Labklājības ministrija, Iekšlietu ministrija un PLMP ir daudzreiz norādījuši: «Domājiet, ko darīt ar cilvēkiem, kurus agri vai vēlu nosūtīs atpakaļ!» Konkrētu atbilžu pagaidām nav.»
Augusta sākumā Muceniekos, gaidot sava statusa izskatīšanu, līdzās sīriešiem mita arī 61 robežpārkāpējs, pārsvarā no bijušās PSRS. Cilvēki šeit uzturas vidēji 9—10 mēnešus. Muceniekos viņu mazuļiem trīs reizes nedēļā pienākas vieta valsts apmaksātā bērnu pieskatīšanas grupiņā, bet deportētajiem sīriešu bērniem vairs ne. Viņu vecāki nevar pievienoties arī patvēruma meklētāju latviešu valodas kursiem. Tie gan no 120 mācību stundām vienam cilvēkam tagad saīsināti līdz 80.
Labklājības ministrijas atbildīgā persona bēgļu lietās, valsts sekretāra vietniece Jana Muižniece, tāpat kā līdzīgā intervijā pirms trim gadiem, izvērš bēgļu situācijas salīdzinājumu ar citiem sociāli neaizsargātajiem Latvijas iedzīvotājiem. «Mums pašiem ir daudz finansiāli ietilpīgu problēmu, bēgļi ir tikai viena no grupām, un mums par visām ir jārūpējas.»
«Tad kāpēc Latvija bēgļu nometnēs apzināti izvēlējās ģimenes ar bērniem?» jautāju.
«Jā, tā bija izteiktā vēlme, griba. Bet mums arī ģimenēm Latvijā nereti ir problemātiski gan mājokļa ziņā, gan darba tirgū. Tas nav tikai bēgļiem. Pašvaldībām nav liela sociālo dzīvokļu fonda.» Kā pozitīvu pieredzi ierēdne min Sabiedrības integrācijas fonda pilotprojektu, uz gadu apmaksājot mājokli četrām bēgļu ģimenēm. Šobrīd no tām Latvijā palikušas divas: viena Rīgā un viena Jelgavā. Pēc NVA datiem, Latvijā patlaban legāli strādā 41 bēglis, to skaitā piecas sievietes. Statistikā gan nav īpaši izdalītas pārvietotās personas.
Teorētiski atbalsts pārvietotajiem sīriešu bēgļiem Latvijā tika dots, bet, kā liecina arī Moaza ģimenes pieredze, integrēties te bija grūti. Palīdzības funkcijas sadalītas starp dažādām minstrijām, kas atbildību cenšas pārspēlēt cita citai.
Vienīgā pamanāmā stratēģija atpakaļ nosūtīto bēgļu uzņemšanai pašlaik ir sodi. «Taču starptautiskā aizsardzība, kas ir viņiem, nozīmē tiesības uz cieņpilnu dzīvi,» uzsver Providus vadošā pētniece migrācijas un integrācijas jomā Agnese Lāce. Salīdzinājums «mums arī ir pensionāri un nelabvēlīgās ģimenes», pēc viņas domām, ir apstrīdams. «Bēgļiem nav sociālā kapitāla, nav radu, kam piezvanīt vai dabūt kartupeļus no laukiem.»
Lāce izsekojusi: Ministru kabineta sākotnēji noteiktais termiņš Labklājības ministrijas priekšlikumiem, kā uzlabot bēgļu uzņemšanu un sniegt atbalstu tiem, kas atgriezušies Latvijā pēc otrreizējās pārvietošanas, bijis 2018. gada 30. marts. Tas ir pagarināts jau vairākas reizes.
Jana Muižniece intervijā atbild, ka šāda stratēģija jāprasa nevis Labklājības, bet Iekšlietu ministrijai. Arī Rīgas domes nodaļa bēgļu uzņemšanai ir likvidēta, amatpersona tās darbu vērtē kā nesekmīgu.
Lūdzot risināt krīzes situāciju ar divām Muceniekos nonākušajām otrreiz pārvietotajām Sīrijas pilsoņu ģimenēm, kurās ir nepilngadīgi bērni, pie atbildīgajām ministrijām ir vērsies Tiesībsarga birojs. Rīcība nav sekojusi.
Risinājumu nav arī bēgļiem pašiem. Lai noīrētu dzīvokli, vajadzīgs darbs, bet tā iegūšanai nav pietiekamu latviešu valodas zināšanu. Pēc pašreizējiem uzstādījumiem, Muceniekos viņi ilgstoši palikt nevar. Alternatīvais statuss ļauj pretendēt uz sociālajiem pabalstiem, taču tad viņiem jābūt deklarētai dzīvesvietai. Muceniekos viņi deklarēties nevar, arī Rīgas patversmēs ne.
ANO Starptautiskās Migrācijas organizācijas biroja vadītājs Latvijā Ilmārs Mežs atzīmē: pārvietošanas programmā par prioritāti atzīstot ģimenes ar bērniem, tomēr bija jāmeklē risinājumi vismaz viņu pamatvajadzībām: jumtam virs galvas un ēdienam. Ja Mucenieku kapacitāte to atļauj, kāpēc nevarētu rast iespēju ģimenēm tur palikt tik ilgi, kamēr tās ir nostājušās uz kājām?
Arī ANO Bēgļu aģentūras Ziemeļeiropā komunikācijas koordinators Didzis Melbiksis pauž savas organizācijas bažas par otrreiz pārvietoto personu likteni Latvijā: «Viņus nevajadzētu uzskatīt par vainīgiem, bet atkal iekļaut integrācijas pro-grammās, kas jau tā Latvijā ir pārāk īsas.»
Starptautiskās Migrācijas organizācijas Rīgas birojā tikmēr saņemti zvani no trim sīriešu ģimenēm, kas lūgušas palīdzību repatriēties uz dzimteni. Viena no tām jau izkalkulējusi: saliekot kopā uzkrājumus un naudas pabalstu, no kuriem 75% piešķirtu ES fondi un 25% Latvijas valsts, varēs salabot sabumboto māju. Bet ANO situāciju Sīrijā vēl nav atzinusi par pietiekami drošu, lai sāktu realizēt brīvprātīgās atgriešanās programmu.
The post Pielaulāti Latvijai appeared first on IR.lv.