Jaunais latviešu kalendārs
Paradoksāli, bet pie mums jaunais gads sākas septembrī, kad pēc saldās vasaras dzīve atkal sāk skaļi dunēt: bērni atgriežas skolā, vecāki — darbā. Tomēr mēs neesam priecīgi. Jo nelaime nāk skaļi brēkdama — ar tumsu, aukstumu un vispārēju nacionālo žēlošanos. Ziema. Mūsdienu latvieša Golgāta…
The post Jaunais latviešu kalendārs appeared first on IR.lv.
Paradoksāli, bet pie mums jaunais gads sākas septembrī, kad pēc saldās vasaras dzīve atkal sāk skaļi dunēt: bērni atgriežas skolā, vecāki — darbā. Tomēr mēs neesam priecīgi. Jo nelaime nāk skaļi brēkdama — ar tumsu, aukstumu un vispārēju nacionālo žēlošanos. Ziema. Mūsdienu latvieša Golgāta…
Oficiālais Jaunais gads latviešiem ir tikai formāls iemesls publiski un lielās grupās baudīt alkoholu un nākamajā dienā gulēt iepretim televizoram. Tie nav svētki, kas nāktu no sirds, piemēram, atšķirībā no Jāņiem. Īstais jaunais gads, kas pēc būtības un satura iezīmē jaunu dzīves cēlienu, mūspusē ir 1. septembris. Svētki un sēras vienlaikus. Bērni atgriežas skolā, pieaugušajiem bizness un darba duna atsākas ar jaunu sparu, un ir beigusies vasara. Īsi sakot — dzīve kā bauda ir beigusies, sākas dzīve kā realitāte. Un priekšā ir gari, gari tumsas mēneši. 1. septembris nav saulgrieži, bet pamatīgi dzīves ritma grieži. Laipni lūgti jaunajā gadā!
Latvietis un Jaunais gads
Latvieši pirms 20. gadsimta Jauno gadu nekad nav īpaši svinējuši. Jāņi, Lieldienas, Ziemassvētki, Mārtiņi un Meteņi — jā, tā bija īsta štelle! Jaunais gads — kas tas tāds? Tam ir vairāki iemesli. Pirmkārt, senajiem latviešiem tādu Jaungada svinību nebija vispār. Bija Meteņi, dulla ballīte ar maskošanos starp Ziemassvētkiem un Lieldienām jeb divām saules ekvinokcijām, iezīmējot pāreju no ziemas uz gaidāmo pavasari. Visas Jaungada nakts tradīcijas un rituāli, kas minēti folkloras avotos, būtībā nāk no Meteņiem. Interesanti, ka latviešu Meteņi parasti tika atzīmēti mūsdienu februārī gandrīz vienlaikus ar ķīniešu Jauno gadu, kad mainās visi tie zaķu, žurku un suņu gadi. Tātad sensenos laikos Rietumu un Austrumu pasaule ir elpojusi puslīdz vienādā ritmā…
Jaunais gads kā nozīmīga ballīte pa īstam uzplauka tikai pēc padomju okupācijas, jo Ziemassvētki tika aizliegti un 31. decembris kļuva par datumu, kad bez bailēm no represijām drīkst iedegt eglītē svecītes un kaut ko svinēt. Taču pēc būtības Vecgada vakars mūsdienu cilvēkam neiezīmē nekādus dzīves griežus, varbūt tikai aptuveno ziemas vidu un sezonas atlaides braucienam Tallink kuģī.
Īstais jaunais gads
10. augusts Rīgā. Pustukša, klusa, patīkami un tomēr dīvaini mierīga pilsēta — bez sastrēgumiem, galvaspilsētai atbilstošas gājēju plūsmas un, galvenais, bez bērniem un pusaudžiem. Tāds kā pamiris, ārzemju tūristiem pildīts adults only (tikai pieaugušajiem) kūrorts ar jūgendstila namiem, kas vēsturiski daiļi žāvājas saulrieta gaismā. Bet izmēģiniet 29. augustu Rīgā! Katliņš vārās tā, ka putas skrien pāri! Vecāki un viņu iedegušās, vasaras nometnēs odu kodumiem izraibinātās atvases traucas caur grāmatnīcām un apģērbu veikaliem pēdējā brīdī iegādāt drēbju un burtnīcu kārtu sasodītajam jaunajam mācību gadam. Visi ir nervozi un gatavi tērēt daudz naudas. Atveriet CV-Online darba tirgus lapu — piedāvājumi birst kā no popkorna automāta. Esiet prātīgi un Latvijā nemeklējiet darbu maijā, kad visi laižas vasaras miegā! Turpretī septembrī dīkstāves, atvaļinājumu un darba devēju pielaidības laiciņš ir beidzies. V asarā visi piemiedz acis uz to, ka nabaga darbā palicējs, kurš aizvieto atvaļinājumā esošos kolēģus, kaut ko salaiž grīstē, turpretim no maģiskā 1. septembra šī žēlastība tiek atcelta. Lielā, dusmīgā biznesa haizivs ir pamodusies no trīs mēnešu komas. Tā nikni peldēs, kuls ūdeņus un rīs mazākas zivis līdz 31. maijam, kad atkal laidīsies miedziņā. Rudenī reklāmas tirgus atdzīvojas, cilvēki atsāk skatīties televīziju un pusdienot ārpus mājas. Maģiskais 1. septembris ir mūsu apziņā iekodēts datums, kam it kā ir un tomēr nav sakara ar skolu. Īstais jaunais gads. Viss atsākas pēc lielās, saldās vasaras pauzes. Tas pilnā mērā attiecas arī uz strādājošiem cilvēkiem, kuriem nav bērnu. Kaut gan iemesls tomēr ir bērni. Tā tas notiek visā pasaulē — kad bērni atgriežas skolā, dzīve uzņem jaunu ātrumu un ciklu. Paldies Dievam, bērni aizvien ir pat atsaldētākās un pārtikušākās valsts dzinējspēks kaut zemapziņas līmenī! Biznesa haizivs, starp citu, ir saprātīga būtne, kas novērtē vecāku ierobežotās darbaspējas skolēnu brīvlaikā: tie bērni, kuriem nav vecmāmiņas laukos, vismaz pievakarē kā sunīši kādam jāizved no dzīvokļa līdz jūrai pastaigāties, un darbiem nākas pierauties… Londona, Stokholma un Berlīne ir pamirušas un klusas jūlijā — saskaņā ar skolēnu brīvlaiku. Roma un Madride guļ augustā. Rīga dzīvo kā niere pa taukiem, jo šeit dzīve apstājas jau ap Jāņiem un atsākas tikai augusta beigās. Tomēr mēs, dārgie tautieši, 1. septembrī esam šausmīgi nelaimīgi, kaut varētu reālo dzīvi atsākt ar jaunu sparu pēc jaukās vasaras. Bet nelaime nāk skaļi brēkdama — ar tumsu, aukstumu un vispārēju nacionālo žēlošanos. Ziema. Mūsdienu latvieša Golgāta…
Ziemas bērni
Mūsdienu latvieša attiecības ar ziemu un tumsu ir ačgārnas un kroplas. Nopietni! Jo mums tā ir tikai ziema un tumsa. Laiks bez laika, apgrūtinošas drēbes, grūti rīti un mokošu žāvu pilnas pēcpusdienas. Varbūt vienīgi slēpotāji izraujas no šī negāciju apļa? Tomēr ziema neizbēgami ir aktīvākais darba laiks visās iespējamajās profesijās — pretēji saules ceļam un jebkādiem dabas likumiem. Iepriekšējos gadsimtos ziema bijusi ziemeļu cilvēka atelpas devēja, kad var beidzot izgulēties un neskriet uz dārzu, kūti, tīrumu un riju. Tur nekas nenotiek. Govis nedod pienu, vistas knapi izspiež pa olai, pasaule dus zem sniega. Ziema pēc fiziski tik smagās pavasara sējas, vasaras ņemšanās un rudens ražas ofensīvas bija latvieša laimīgākais laiks! Tad varēja vakaros (ar to saprotama krēslas iestāšanās ap plkst. 16) pulcēties pie rokdarbiem. Vakarēt — dziedāt, pļāpāt, lasīt avīzes un grāmatas, iet ciemos pie kaimiņiem. Vazāties pa pagastu, klačoties. Kārtīgi mīlēties varēja, jo bija taču garš laiks un vīriešu spēks netika iztērēts lauka darbos. Mūsu Baltijas jūras kaimiņiem somiem par to ir mīlīga anekdote. «Ko jūs, somi, darāt šajās aukstajās vasarās?» vaicā itāļu tūrists. «Makšķerējam un mīlējamies,» atbild soms. «Un ko jūs darāt jūsu briesmīgajās ziemās?» brīnās itālis. «Nemakšķerējam,» pasmaida soms. Mums allaž ir gājis līdzīgi. Tādēļ vairums latviešu līdz 20. gadsimta sākumam dzima rudenī. Cāļus skaita rudenī. Mēs bijām ziemā ieņemtie lauvēni, skorpioni un strēlnieki. No astroloģijas viedokļa — baisi neganta tauta! Varbūt tāpēc gadsimtiem ilgi kāvāmies ar vāciešiem, poļiem, zviedriem un krieviem un beigās arī izkārpījāmies brīvībā? Tā bija pēdējā atbilstoši dabas ritmiem ziemā ieņemtā paaudze, kas izcīnīja Pirmo pasaules karu un Latvijas neatkarību, un vēl izpūta otro pūķa dvašu Otrajā pasaules karā. Pārdomājiet savu erotisko kalendāru, latvieši… Beidziet gaidīt vasaru!
Nebēdāt par tumsu
Tumsa. Ir daudz tautasdziesmu par tumsu un to, kā mēs, latvieši, par to nebēdājam. Nu jau sen kā bēdājam gauži, it īpaši rīdzinieki, kuriem no tumas vismazāk jācieš. Bet ir paradoksāli pētījumi, ko veikuši ziemeļu puslodes zinātnieki par sauli, ziemu un depresiju. Vārdu sakot, cilvēks ir kā zvēriņš, kurš ir piedzimis un dzīvo savā klimatiskajā zonā un biotopā. Kā vombats vai ziemeļbriedis. Viņa organisms un pat smadzenes darbojas saskaņā ar šo biotipu — Karību salu, Vidusāzijas vai ziemeļu vidi. Un nopietnas nobīdes no savas vides var izraisīt trauksmi. Karību cilvēki saķer depresiju no saules trūkuma Londonā — tas mums šķiet saprotami, ir pat līdzpārdzīvojums, jo mums taču arī tik ļoti trūkst saules! Mēs, ziemeļnieki, pēc saules un siltuma alkstam kā mušas pēc bojātas gaļas. Un skrienam uz to sauli. Ja runa ir par ceļojumu līdz trim mēnešiem (atbilstoši mūsu vasaras aptuvenam garumam), viss ir skaisti. Bet pēc tam sākas ziepes. Jo vasara tajā siltajā zemē nebeidzas. Nekad nebeidzas. Mūsu organisms pieprasa saules lejupslīdi, atdzišanu un tumsu. Tikai tā varam atjaunoties un justies normāli. Mums vajag saritināties, palīst zem deķa un burkšķēt. Pat burkšķēšana un ņerkstēšana pieder pie veselīga ziemeļnieka dzīves ritma. Ziema ir mūsu asinīs un šūnās. Mums vajag sniegu, zābakus un kamīnu. Kad dzejniece Māra Zālīte rakstīja libretu lugai Tobago!, viņa šo tēmu izpētīja, jo nebija naiva iesācēja, kas stāstu izzīstu no mazā pirkstiņa. «Ai, cik maigi uz sejas krīt sniegs.» «Ai, cik mīlīgi kājas man salst.» «Dieviņ, dod jel kādu sērsnu!» Vajadzība pēc tumsas un sniedziņa ziemeļniekam ir tikpat stipra kā Karību bērnam vajadzība pēc saules un kazlēna gaļas sautējuma. Kad tev tiek pavisam atņemta ziema, beidzas tukšās runas par ziemas trūkumiem. Tev viņu vajag kā ūdeni tuksnesī. Celsija mīnusiņus, tumsiņu, mieriņu.
Jaunais latvieša kalendārs
Kāds ir jaunais latvieša kalendārs? Opā, cik jokains! Vārdu sakot, jaunais gads iestājas 1. septembrī, jo tad viss visur sākas un dzīve skaļi dun. Un mēs esam šausmīgi bēdīgi, jo tūliņ būs rudens un ziema, un tā sasodītā tumsa! Katrs savā individuālajā laiviņā vai ģimenes laivā to ziemu pārbraucam kā lielu, melnu upi, kad darba ir daudz, bērniem daudz visādu atzīmju un viss vainagojas ar gala eksāmeniem vai korporatīvajām sporta spēlēm jūnijā. Kam es stāstu, paši zināt! 31. maijā grūtās dzīves gads oficiāli beidzas. Sākas vasara, īstā dzīve. Trīs mēneši, kas kopš nezināma tūkstoš deviņsimt sazin kura gada ir ārpus kalendāra. Vasaras nav mūsu kalendārā, jo esam to idealizējuši, dievišķojuši un padarījuši par savu tik īso, vienīgo īsto dzīvi. Laiku ārpus laika, medus podu, pie kura negausīgi mieloties. Vasara nav ieskaitīta latvieša dzīves gadā. Tā ir kā kaimiņdārzā nozagts ābols, kad jūties vainīgs un laimīgs — esi slinks, loderē, zodz laiku darbam un realitātei. Bērni vasarā mums krīt uz nerviem, ir brūni kā rudzi un aug garumā ar dubultu spēku. Lielie vismaz domās nospļaujas uz kapitālisma likumiem un izplūst smaidos. Bet īstā dzīve pie durvīm klauvē septembrī. Un mums jāmācās to dzīvi iemīlēt, jo atšķirībā no vasaras izrāviena tā ir ļoti gara un nozīmīga. Kā mīlēt ziemu, nebūdamam zemniekam, kam rudenī raža nokulta un pīpe zobos? Tas ir it kā nenozīmīgs, bet visai labs jautājums latvietim. Jo dzimtene ir mīļa. Bet dzimtenē ir ziema, tumsa un sniegs. Mums jāmācās dzīvot otrādi — ar maigumu pret ziemu. Jo daba ziemu radījusi kā mierinājumu, nevis nelaimi. Un vasara diemžēl nespēj sniegt ātras atbildes uz visiem dzīves jēgas jautājumiem. Tā ir par īsu…
Zīmējumi Hanele Zane Putniņa
The post Jaunais latviešu kalendārs appeared first on IR.lv.