Līdzsvarā un operā

Režisore Laura Groza-Ķibere prot sabalansēt darbu un atpūtu, viņa uzskata to par trīsdesmitgadnieku paaudzei raksturīgu prasmi

The post Līdzsvarā un operā appeared first on IR.lv.

Režisore Laura Groza-Ķibere prot sabalansēt darbu un atpūtu, viņa uzskata to par trīsdesmitgadnieku paaudzei raksturīgu prasmi

Nostāties simt cilvēku — orķestra, kora, solistu — priekšā un izstāstīt savu ideju bija izaicinājums. Laura Groza-Ķibere pirmajā operas Spēlēju, dancoju mēģinājumā augustā ar kolēģiem daudz jokoja. Tas ir ierasts režisores paņēmiens, lai pārvarētu spriedzi un saviļņojumu, sākot darbu pie jauna iestudējuma.

Mierīga un laipna Laura sēž arī man pretī Andreja Žagara leģendārajā kafejnīcā Osīriss, kur norunāta intervija. Ir pirmdiena, vienīgā diena nedēļā, ko viņa no spraigā darba ritma spējusi izraut sarunai. Kā vienmēr eleganta — melnā kleitā, mūsdienīgi orientālām rotām. Vēlāk intervijā ar Lauru runājam ne tikai par operu, bet arī par iespējām un māku atpūsties — vakariņas labā restorānā kopā ar vīru, Rīgas Cirka radošo direktoru Mārtiņu Ķiberu un draugiem režisore uzskata par vienu no jaukākajiem relaksēšanās veidiem. Pēdējā laikā gan šādu vakariņu nav bijis daudz — Lauras uzmanības lokā ir Imanta Kalniņa un Imanta Ziedoņa 70. gados radītā opera Spēlēju, dancoju, kas pirmizrādi Nacionālajā operā piedzīvo 26. septembrī.

Vasarā daudzi aktieri un režisori sociālajos tīklos bija redzami pludmalē, ceļojumos, ar vīna glāzi pie draugiem. Šķiet, ar tevi ir citādi: laiks pagāja, plānojot jaunās izrādes mēģinājumus Nacionālajā operā. Nekādu bilžu Instagram!
Nulle bilžu publiskā kontekstā, tiešām! Man nav ne Instagram konta, ne tvitera. Ir feisbuks, ko tikpat kā nelietoju. Nejūtu to kā sev svarīgu. Man saka: tas un tas tviterī sastrīdējās ar to! Es neko nezinu! Tomēr vasarā nebiju sevi apdalījusi atpūtas ziņā. Šī vasara man bija pilsētnieciskāka. Mazliet jau sanāca izbraukt uz laukiem — vecākiem ir māja Skultes pagastā Vidzemē. Es gan neesmu tik savrups cilvēks, lai man bieži vajadzētu vienai aizmukt klusumā uz laukiem. Ar vīru vasarā katru nedēļu braucām uz jūru — Saulkrastiem, Ķemeriem, Apšuciemu, Carnikavu. Jūras stihija man atvērās. Varbūt prasījās plašumu. Vasarā arī paceļojām: bijām Eiropā, kad tur bija 39 grādu karstums. Apdegām, tāds laiks šķita klaustrofobisks! Braucām uz mūsdienu cirka festivālu Gentē Beļģijā, apmeklējām arī muzejus. 

Tātad nebija tā, ka visu vasaru sēdēji, ierakusies Raiņa un Ziedoņa darbos?
Es vienmēr cenšos sabalansēt darbu ar atpūtu. Augusta otrajā pusē operā notika pirmais izrādes Spēlēju, dancoju mēģinājums. Biju izdomājusi pirmos trīs teikumus, ko teikšu kolektīvam — korim, solistiem, orķestrim —, kad pirmo reizi satiksimies. Ka kopā ar izrādes veidotājiem esmu strādājusi gadu, lai prezentētu rezultātu: izrādes koncepciju, Ziedoņa libretu, scenogrāfijas maketu, kostīmu skices. Pagājušajā sezonā man bija trīs jauniestudējumi Latvijas teātros, bet paralēli jau gatavojos Spēlēju, dancoju. Pagājušā gada jūnijā operas direktors Zigmars Liepiņš man piezvanīja un piedāvāja veidot šo operu. Sešās nedēļās mēģinājumos mums tā puzlīte jāsaliek kopā. Mēģinājumiem jutos gatava, jo tieši pirms gada biju sākusi preparēt Raini. Gatavojoties pirmajam mēģinājumam, domāju — pārlasīt vai nepārlasīt Raini? Pa vidu ir arī Imants Ziedonis ar savu interpretāciju. Jāteic, ka diezgan atšķirīgu no Raiņa lugas. Rainis dod iespēju — vari aiziet vienā vai otrā virzienā. Ziedonis savukārt Raini lakonizējis. Imants Kalniņš — ārprāts, kā man tas patīk! — darbam devis savu ģeniālo ekspresiju. 

Filmā Ezera sonāte izskan frāze: «Klausoties frančus, es ģībstu!» Šajā filmā «frančus» bija sarakstījis Imants Kalniņš. Vai tu arī ģībsti no šī komponista mūzikas?
Es ģībstu, jā. Daudz esmu klausījusies Spēlēju, dancoju ierakstā, bet augustā pirmo reizi izdzirdēju dzīvajā — kā to spēlē orķestris, kā dzied koris. Mūzikā sadzirdēju mazu fragmentiņu no manas bērnības filmas Sprīdītis, tad atkal — 4. simfonijas vērienu, tad — kaut ko no Menueta laikiem, elektrisko ģitāru, bungas. Bija arī kaut kas džezisks. Tādā amplitūdā viļņojas šīs operas mūzika. Vasarā, vēl pirms mēģinājumu sākuma, satiku dzejnieci Inesi Zanderi, ar kuru bijām kopā strādājušas pie operas Iemūrētie. Inese man ir liela autoritāte, tā bija priecīga satikšanās. Viņa prasīja, kā iet ar jauno iestudējumu. Stāstīja, ka redzējusi Spēlēju, dancoju pirmizrādi 1977. gadā — tā bijusi ļoti moderna mūzika. Tobrīd daudzi fanoja par Imantu Kalniņu — bija iznākusi viņa 4. simfonija, visiem gribējās Kalniņu dzirdēt. Esmu priecīga, ka Zigmaram Liepiņam radās doma šo darbu operā atkal iedzīvināt. Šobrīd uz to varam skatīties pavisam citā veidā nekā pirms 40 gadiem. 

Vai pati kaut mazliet atceries padomju laiku — politisko fonu, kurā Kalniņš šo operu uzrakstīja?
Esmu dzimusi 1985. gadā. Biju maza, bet atceros rindas, deficītu, pelēcīgās drēbes ielās. Man nav personīgās pieredzes ar tā laika kultūru, jo biju tikai piecus gadus veca, kad okupācija beidzās. 

Visa opera rīb un dimd no Imanta Kalniņa mūzikas. Mēģinājumos solisti «lauza kaklu», lai to izdziedātu. Kalniņam patīk instrumentālā mūzika, operā uzrakstījis blīvas orķestrācijas — vokālistiem grūti tikt tām pāri. Mēģinājumos bija gan klasiskās mūzikas orķestris, gan basģitāra, gan elektriskā ģitāra, arī tamtami. Solists centās tikt šai mūzikai cauri, un tad parādījās vēl viena elektriskā ģitāra… Bija īsts izaicinājums, bet visi operā satiktie mūziķi jau pēc pirmajiem mēģinājumiem teica — skaista mūzika! Tajā savienojas transcendentāls garīgums ar laikmetīgā roka idejām, džezu. 

Pasaulē jau vairākus gadus turpinās 70. gadu iedzīvināšana modē, dizainā, arhitektūrā. Iespējams, arī uz Imanta Kalniņa operu varam paraudzīties no stila viedokļa — septiņdesmitie tagad ir aktuāli!
Atzīšos, ka strādāt pie šī darba vienubrīd bija liels izaicinājums. Varu operu modernizēt, pārcelt mūsdienās, kaut vai uz Marsa, bet man jārēķinās ar mūzikas specifiku. Tur ir stilizēti tautiskie motīvi, ko nedrīkstēju ignorēt. Bija jādomā: kā izstāstīt operas stāstu mūsdienās tā, lai tas ir nozīmīgs? Ko Tots nozīmē mūsdienu Latvijas sabiedrībā? Laiki ir neglābjami mainījušies. Kad Rainis rakstīja šo lugu, bija Pirmais pasaules karš, jaunā valsts vēl tikai formējās prātos kā utopija. Vai Rainis pats ticēja, ka utopija kādreiz piepildīsies? Lugā viņš par to runā. Tad nāk 1977. gads, kad Ziedonis un Kalniņš, divi revolucionāri tā laika kultūrā, pārrada Raiņa stāstu apstākļos, kad latviešiem ir sava valsts, bet tā okupēta un ir svešas varas spaidos. Tobrīd nav arī zināms, vai no komunistiskās sistēmas kādreiz izkļūsim. Gan Raiņa, gan Ziedoņa un Kalniņa laikā bija skaidrs, kas ir pretnis — ārējais spēks, kas apdraud nāciju, tās pašnoteikšanos. Bet kā ir šodien?

Man bieži tā negadās, jo esmu racionāls cilvēks un pie izrāžu idejām parasti nonāku racionālā ceļā, bet šoreiz vienu nakti operas ideju nosapņoju. Pusmiegā man pēkšņi ar Spēlēju, dancoju saslēdzās kāds nesens notikums: Rīgas pils degšana. Ziedoņa un Kalniņa darbu mēs izrādē interpretējam caur šo notikumu. Manuprāt, ir skaidrs, ka mūs neapdraud kāds ārējs ienaidnieks, bet nereti tieši pašu kūtrums, sūnciemiešu sajūta. Ar nīkulīgumu sevi apdraudam, gaidām kādu ārēju brīnumu. Lūk, izrādē nāk Tots, kurš atnes jaunas skaņas, uz kurām sabiedrībai reaģēt. Tajā naktī, ko minēju, pār mani nāca apgaismība: degošā pils 2013. gada jūnija naktī iecirta pazemojuma rētu Rīgas un Latvijas sejā. Cieta valsts reprezentatīvās telpas, muzeja arhīvs, kultūras kanonā ierakstītās mākslinieciskās vērtības. Rīgas pils dega vasaras saulgriežos. Raiņa lugā arī tiek runāts par kāzām, kas tiek svinētas, gaidot saullēktu. Kā zinām, ugunsgrēku izraisīja rekonstrukcijas laikā notikusi ugunsnedroša situācija. Būtībā paviršība. Nākamajā dienā ugunsdzēsēji stāstīja, ka nevarēja laikus nodzēst uguni, jo viņiem nebija pietiekami jaunas, jaudīgas tehnikas, Vecrīgā bija problemātiski piekļūt ūdenspumpjiem un pat Daugavai. Atceros, man tas šķita tik šausmīgi apkaunojoši, neveikli, ka mūsdienās nespējam nosargāt Rīgas sirdi paviršības un vieglprātības dēļ. 

Vienā naktī man viss saslēdzās. Tāpēc mūsu izrāde Spēlēju, dancoju notiek Rīgas pilī un uz degošas pils fona. Redzama arī mākslinieka Anša Cīruļa tautiskā romantisma vide. 

Rīgas pili rekonstruēja būvkompānija Re&Re, kas tagad ierauta Jaunā Rīgas teātra pārbūves skandālā. Vai tas bija svarīgi?
Kad vasarā arhitekte Zaiga Gaile teica, ka mēs runājam par būvnieku, kurš joprojām nenes atbildību par Maxima traģēdiju un Rīgas pili, man ienāca prātā, ka ar savu izrādi raustu lauvu aiz ūsām. Tomēr gribu teikt, ka izrādē tiešā veidā nav sociālā kriticisma par korupcijas, nolaidības problēmu, kaut neapzināti tā sanāk. Neesmu mazais, dusmīgais cilvēks, kurš zvana uz Latvijas Radio un izsaka pretenzijas, bet mani uztrauc, kas valstī notiek. Tomēr domāju, ka opera nav vieta, kur risināt sīkas sociālpolitiskas lietas. Opera ir vieta, kas var sniegt laikmeta zīmes, kuras izpaužas arī konkrētos sociālpolitiskos notikumos. 

Kas tavas izrādes interpretācijā ir Tots?
Tots ir ārpusnieks pie savējiem. Savējais svešais. Tots ir cilvēks, kurš vairākus gadus bijis prom no Latvijas, viņš nav šajā atmosfērā iemalies. Viņš ir ceļojis, ieguvis pasaules pieredzi. Viņam nav vajadzības sīki nacionāli skatīties uz valsti. Viņš skatās uz to citādi: globālie notikumi, globālās pārmaiņas tevi apdraud tikai tad, ja neesi atradis savu individualitāti. Tots ir to atradis. Viņš nav pazudis svešumā, bet atgriezies mājās ar vēlēšanos dalīties zināšanās par to, kas notiek ārpusē, ko labu no tā varam paņemt savās mājās. 

Jaunais ar Kembridžas diplomu kabatā mājās atgriezies ekonomists, piemēram?
Kaut kādā ziņā, jā. Cilvēks ar vērtīgu pieredzi, kuram nav sīka karjerista ambīciju un kurš redz labumu plašāk. Gatavs pat upurēt privāto labumu, ja tas nāktu par labu sabiedrībai. Tots vietējiem cilvēkiem šķiet nepazīstams un svešs. Viņi kautrējas no Tota, nespēj tikt skaidrībā, vai viņa piedāvājums ir labumu nesošs vai apdraudējums. Latvijā esam piesardzīgi, bet Tots nevienu negrib apdraudēt. Viņš grib pateikt, ka uzdrīkstēties ir vērts, ka nav jābaidās. 

Totam otrajā cēlienā ir skaists manifests: viņš dzied par to, kā apvienos augsto ar zemo, sīko ar lielo, dievišķo ar ikdienišķo. Kā protagonists viņš nes šo ideju, tas ir viņa kredo. Man ir interesanti, kā tas izskanēs mūsdienu Latvijas kontekstā. Interesanti, ka komponists Imants Kalniņš cita starpā ir teicis: analizējot 2016. gada koncertuzvedumu Spēlēju, dancoju, viņu viss apmierinājis, izņemot šo vietu ar Tota kredo. Kalniņam šķitis, ka solists pārāk agresīvi to propagandē, kaut tas iecerēts kā intīms, personisks uzstādījums. Es Tota kredo netveru ekonomiskās vai politiskās kategorijās. Es to tveru kā naiva būtne, kas orientēta uz savu garīgo izaugsmi. Ja man kāds uz mesijas statusu pretendējošs personāžs saka, ka aicina savienot zemo un augsto, rupjo un smalko, es to redzu kā iespēju atbrīvoties no savām dzīvnieciskajām kvalitātēm un pārradīt tās garīgi vērtīgākās. 

Tev šis ir otrais operas iestudējums. Kāda ir atšķirība starp dramatiskās izrādes veidošanu un operu?
Galvenā atšķirība ir tāda: man prieks būt trešajai vijolei. Vai pat ceturtajai. Operā, protams, pirmā vijole ir Rainis, kā arī Ziedonis, kurš no Raiņa darba izritinājis libretu. Pirmā vijole ir arī komponists. Trīs ģeniāli cilvēki! Tikai tad nāku es ar savu ideju un komandu. Jūtos gan kompleksaini, gan atvieglojoši. Visi var apšaubīt Grozu-Ķiberi, bet neviens neapšaubīs Raini, Ziedoni, Kalniņu. 

Teātrī sarežģītība ir tāda, ka režisors lielākoties spēlē pirmās vijoles lomu. Labi — otrās vijoles, uzreiz pēc autora. Teātrī režisors ir atbildīgs par visu. 

Uz mēģinājumiem nekad neesmu nākusi «ar spēku». Vienmēr labāk izstāstīšu kādu joku, nekā uzsitīšu dūri galdā vai vicināšu pātagu. Es ārdos, bet sevī, tas nekad nav ārēji. Mans tēvs ir asprātīgs cilvēks, no viņa varu mācīties. Vienmēr pie aktieriem un mūziķiem nāku ar «zinu, ka tas ir grūti, bet pamēģināsim — varbūt mums sanāks». Es nemāku ar spēku cilvēkus pārliecināt, drīzāk ar joku. 

Cik zinošam režisoram jābūt klasiskajā mūzikā, lai iestudētu operā?
Neesmu muzikoloģe, akadēmiski neanalizēju partitūru, nelasu notis. Ar horeogrāfu iestudēšanas procesā par to runājām: būtu liels bonuss, ja mēs to mācētu. Strādāju ar mūziku intuitīvā līmenī, svarīgi, lai tā mani aizkustina un emocijas spēju nodot skatītājiem. Kalniņa mūzika mani emocionāli uzlādē. 

Kā tev beidzās aizvadītā teātra sezona, un kam gatavojies šosezon?
Pagājušā sezona bija forša ar to, ka pašai patika darbi, ko paveicu. Mīļākā virsotne ir izrāde Salemas raganas Dailes teātrī — patika tas, ko izdarījām, kā spējām šo 17. gadsimta stāstu lokalizēt mūsdienās. Tad vēl eksperimentēju Liepājas teātrī ar izrādi Roberto Zuko [par sērijveida slepkavu]. 

Jaunajā sezonā operu klasificēju kā savu lielo darbu. Teātrī līdz ar to darīšu mazāk. Viena izrāde būs janvārī Dailes teātra Lielajā zālē — Talantīgais misters Riplijs. Skatītāji droši vien pazīst filmu ar šādu nosaukumu. Riplijs mūsdienās interesants tāpēc, ka cilvēki, ilgojoties pēc tā, kas viņi nav, pieņem svešas identitātes, notic tām un nedaudz apmaldās. Izrāde stāsta par puisi, kurš pieņem cita cilvēka identitāti, nevis attīsta savu. Viņam tas piestāv, ir uz to talants. Viņš runā par to, ka jau no domas vien, ka būs jāatgriežas pie sevis, viņam rodas riebums, jo viņš īsti nezina, kāds pats gribētu būt. Vienkāršāk ir iejusties gatavā tēlā un pieņemt noteikumus, pēc kuriem jāspēlē. Starp citu, ir divas filmas par misteru Ripliju: viena uzņemta 50. gados ar Alēnu Delonu, bet otra deviņdesmitajos ar Metu Deimonu galvenajā lomā. Stāsta morāle — cilvēks tā var dzīvot un izdzīvot. Ar Talantīgo misteru Ripliju šo teātra sezonu noslēgšu. 

Tu pret sevi izturies ar pašcieņu: nepārstrādājies, proti pateikt «nē». Vai šādu pieeju darbam esi apzināti trenējusi?
Būšu atklāta, neesmu apskaidrots guru, kurš prot dzīvot un strādāt tik racionāli, lai sev nekaitētu. Ciešu no tā, ka ar lielu slodzi nodaru sev pāri. Taču dzīves pieredze man parādījusi, ka par sevi jārūpējas — neviens cits to nedarīs. Lasītāji mīļie, atcerieties: neviens cits par jums nedomās, ir jādomā un jārūpējas pašiem par sevi! Mani var lūgt būt par režisori septiņām izrādēm sezonā, daudz neuztraucoties, ka tās būs jātaisa paralēli. Vienīgi pati varu pateikt «nē» un izvēlēties visus darbus neņemt. Tā rīkojos arī šogad. Es pat neteiktu, ka gribu sevi kaut kā pasaudzēt. Vienkārši apzinos, cik daudz varu izdarīt. 

Pateikšu, kas man nepatīk latviešos, bet ar ko arī pati esmu inficēta: dzīvesziņa, ka visam jānāk ar fizisku un garīgu pārpūli, mokām, ka labie darba augļi nāk caur ciešanām. Par to runā arī Rainis Spēlēju, dancoju. Kad Lelde aizraujas ar Tota dzīvesdziņu, spēku, seksualitāti un sāk trakumā virpuļot, māte viņai saka: «Mities, meitiņ, savu prieku, prieka mātei īsi smiekli.» Var jau teikt, ka Rainis ironizē par latviešu dzīvesziņu, bet man ir aizdomas, ka viņš to kultivē. Mums ir tendence uzņemties par daudz un tad ciest. Jaunās paaudzes gan ir pašapzinīgākas, viņi nepieņem šo upura identitāti. Mana paaudze ir kaut kur pa vidu starp jaunajiem un vecajiem. Es, piemēram, neesmu no tiem, kas sevi lutina. 

Nekādu spa?
Nē. Man sevi lutināt jāmācās. Starp citu, vasarā vinnēju loterijā spa apmeklējumu, bet man bija grūti saņemties un to izmantot. Liekas — ko nu tērēšu laiku! Man gan nav raksturīga otra galējība: izdzīt sevi, ciest un likt visiem uz to skatīties. 

Kā tu līdzsvaro vēlēšanos kvalitatīvi dzīvot un brīvību?
Mani nav «noķēruši» dažādie ekodzīvesveidi. Neesmu iekļuvusi šajā mārketinga slazdā. Redzu savu vienaudžu dzīvi jaunajos, labajos māju projektos, viņu ikdienas izvēles. Es to nespēju, man daudz kas šķiet ārišķīgi, ar augstu dekoratīvisma procentu. Man patīk skaistas lietas, bet ir robeža, kurai pāri nekāpšu. 

Vai vakariņas gatavo tu, vai to dara Mārtiņš?
Es negatavoju vispār. Ar vīru atļaujamies sazvanīties ar draugiem, aiziet uz restorānu. Mums ir draugi, kuri saprot, ka nevaram tikties katru nedēļu. Pietiek, ja saskrienamies reizi divos trijos mēnešos. Tagad, kad bija lielāks darba periods, man gribējās savai aizņemtībai izzagt tādus labus brīžus ar draugiem. Spontāni satiekamies, trīs četras stundas nopļāpājam un ejam mājās. Tā ir mana bauda: kvalitatīvi pavadīts laiks ar interesantiem cilvēkiem. Es negribētu spriedzi — visu dienu gatavot ēst, tad vakarā svinēt. Tas man nepatīk un nepadodas. Bet zinu, ka ir cilvēki, kuriem tas sagādā prieku. 

Tavs rīts sākas ar ūdens glāzi, kurā iemesta laima šķēlīte, vai kā citādi?
Es mostos pēdējā brīdī. Nepatīk stress: laikus pamosties un tad ilgi ņemties ap sevi. Vienmēr naktīs sapņoju interesantus sapņus ar pazīstamiem cilvēkiem, kuri iesaistīti dažādos sižetos. Šos sižetus no rīta atceros. Pieceļos, eju dušā, paspēju pirms darba arī paēst. Man patīk, ka viss nav šausmīgi pārdomāti, sastērķelēti. Labāk, lai rīti ir improvizēti.

Vai esi no tiem, kam atpūsties palīdz izraušanās no Latvijas, lai baudītu kultūru Eiropā un citviet pasaulē?
Zināmā mērā man traucē «bada sajūta». Es ar to dzīvoju visu laiku. Gribas visu laiku «ēst». Esmu audzināta ar bada sajūtu, jo manai vecaimātei tāda bija visu laiku: viņa nebija pietiekami ēdusi kara laikā, tāpēc bērnībā visu laiku spieda mani ēst. Bada sajūta man ir arī no tā, ka neesmu uzaugusi ar pasaules elpu — Eiropas mākslas galerijās un koncertzālēs. Bet to vajag pārvērst par savu privilēģiju, nevis kompleksu — ka visu laiku esi tāds badīgs. 

Radošās profesijās cilvēki arī iekļūst rutīnā. Bet ir jāspēj sevi vilkt no tās ārā. Pārsteigt, lai dzīvot ir interesanti! Ja vilksi sevi ārā, dzīve piespēlēs iespējas. 

Vai Dailes teātra himnu Spēlēju, dancoju, kuras autors gan nav Imants Kalniņš, bet Indulis Kalniņš, vari nodungot?
Jā! Vasarā man bija smieklīga situācija: no rīta sanāca brīvas 20 minūtes un iegāju Dailes teātrī paēst brokastis. Satiku scenogrāfu Mārtiņu Vilkārsi. Viņš prasīja, kāpēc neesmu operā. Teicu: esmu, esmu! Viņš pēkšņi sāka dungot Induļa Kalniņa Spēlēju, dancoju. Es viņam pretī Imanta Kalniņa Spēlēju, dancoju. Jokus dzenot, izspēkojāmies, kas tad ir «īstāks». Dailes teātra himnu es zinu, pirms deviņiem gadiem taisīju teātra 90 gadu jubilejas koncertu un dziedājām šo dziesmu. Jūtos laimīga un iedvesmota, ka šī teātra sezona man sākusies ar Imanta Kalniņa brīnišķīgo mūziku!

The post Līdzsvarā un operā appeared first on IR.lv.