Aktiera vieta
Rudenī ir teātra jaungads — laiku tur mēra sezonās. Savukārt teātra telpa ir ne tikai skatuve, kur izrāde nonāk pie publikas, bet arī katram aktierim sava īpašā vieta, kurā notiek pats būtiskākais — sastapšanās ar jauno lomu
The post Aktiera vieta appeared first on IR.lv.
Rudenī ir teātra jaungads — laiku tur mēra sezonās. Savukārt teātra telpa ir ne tikai skatuve, kur izrāde nonāk pie publikas, bet arī katram aktierim sava īpašā vieta, kurā notiek pats būtiskākais — sastapšanās ar jauno lomu
Agnese Jēkabsone ienākusi Liepājas teātrī pirms desmit gadiem, un viņai bijušas lielas lomas — Edīte Piafa, arī Blaumaņa Kristīne Ugunī — tūlīt pēc studijām slavenajā Klaipēdas kursā. Nupat pie skatītājiem devusies otra Kristīne — Regnāra Vaivara iestudētajā Kārļa Lāča mūziklā Purva bridējs ugunī.
«Tā pirmā reize bija izgāšanās! Kristīni nesapratu, likās garlaicīga sieviete, un nespēju viņu padarīt vitālu un dzīvu. Ķidāju, lasīju vecas recenzijas un nesapratu, kāpēc aktrises to lomu tā grib spēlēt. Uzzinot, ka atkal būšu Kristīne, to veco lomu noliku pilnīgi malā un izdzēsu.
Tagad ir citādi. Man patīk, ka režisors ir Regnārs un klasisks tur nav nekas! Kristīne ir dzīvespriecīga, vitāla, ar labu humora izjūtu. Mans lielākais prieks ir Mellais — Gints Grāvelis —, kā viņš dzied, kāds viņam ir skatuves šarms! Tādam Edgaram nav iespējams turēties pretī. Un arī Akmentiņš — Sandis Pēcis — ir perfekts vīrietis. Tāpēc Kristīnei izvēlēties ir vēl grūtāk. Regnārs teica: katram ir savs priekšstats par Blaumani, un tāpēc mēs to nespēlēsim!
Regnārs ir sīki uzrakstījis katra tēla darbības zīmējumu — vasaras atvaļinājumā mēs saņēmām 160 lappušu eksemplāru, kur remarku bija vairāk par tekstu un pat norādīts, cik metru attālumā man jāstāv no Edgara. Šī nu ir izrāde, kur aktieris ir izpildītājs. Nekādas analīzes — kad iziesit visam cauri, paši sapratīsit, režisors teica. Tā strādā Regnārs, arī Konstantīns Bogomolovs. Pilnīgs pretstats Viesturam Meikšānam, jo Bernardas Albas namā mēs visu meklējām kopā. Te Regnārs pats visu ir izdomājis pa sekundēm — viņam nevajadzēja skaistas ārijas, skaistas dejas, klasisku dzērāju Edgaru. Mūzikls ir sarežģīts gadījums, un Lāča mūzika ir grūta. Piafā man sakrita balss tonalitāte, bija ērti dziedāt. Te ērti nav, jācīnās. Nupat likās, ka esmu izaugusi, kaut ko sapratusi… Bet te uzreiz — neiesēdies, Agnes, ērtā vietā, tev vēl daudz ir jāmācās! Iespējams, ka tāda izpurināšana man bija vajadzīga.
Mana miera osta, meditācijas vieta ir grimētava. Man patīk, ka pusstundu pirms izrādes esmu pilnīgi gatava. Nav jāskrien uzlikt pēdējo pūderi. Ir pirmais zvans, translācijā dzirdu, kā zālē nāk skatītāji. Sēžu savā stūrītī, izeju cauri pirmajam cēlienam… Atkārtoju visu. Tā es sevi nomierinu.
Varbūt kāds domā — diez, kā viņa no tādas smagas lomas tiek ārā… Esmu tik laimīga, kad izrāde ir beigusies! Super! Tas ir izdarīts! Ķermenis momentā visu aizskalo prom. Nekad neatlaižu prātu. Zinu, ka tas ir tikai teātris. Gribu spēlēt ilgi un nenojūgties. Ticu, ka teātrī var labi justies. Ka varu dzīvot normāli, audzināt bērnus, būt laimīga ģimenē un arī labi spēlēt. Es negribu tikai teātrim ziedot savu dzīvi.»
Jānis Kronis.
Foto — Ieva Salmane
Jānis Kronis ir «neatkarīgais» — spēlē gan Nacionālajā un Ģertrūdes ielas teātrī, gan Dirty Deal Teatro un Kvadrifronā, brīvā dabā, pagalmos un kur tik vēl ne. Pirms četriem gadiem beidzis studijas Annas Eižvertiņas vadītajā Kultūras akadēmijas aktierkursā, viņš laikam gan ir pirmais, kurš Jaunā mākslinieka balvu Spēlmaņu naktī (2018) saņēmis pamatā par to, kas paveikts ārpus valsts teātriem. Un tā ir pavisam cita pieredze.
«Būt par neatkarīgajiem aģentiem nebija mana un kursabiedru izvēle, taču teātri štatā paņēma tikai dažus. Bet, kā Spēlmaņu naktī teica kursabiedrs Reinis Boters, izdzīvot var arī bez štata. Lielākās grūtības ir ar laika plānošanu — nespēju paredzēt, kas būs uz priekšu. Jāmācās arī pieiet pie režisora un pateikt — zini, būšu brīvs, ja tev kaut kas padomā, labprāt piedalīšos.
Ja salīdzina darbu valsts teātrī un neatkarīgajā… Valsts teātrī mēģinājumi vienmēr notiek no desmitiem līdz diviem. «Neatkarīgajos» mēs tiem piemērojamies, mēģinām pa dienas vidu, reizēm arī vakaros. Pie Ingas Tropas ir gadījies strādāt naktī. Pusnaktī viņa teica: tie, kam nav jābūt ainā, var iet gulēt, kad vajadzēs, es pamodināšu. Pamosties un darbojies tādā starpstāvoklī — tā laikam jutās Salvadors Dalī, kad cēlās augšā, lai gleznotu savus sapņus.
Man svarīga ir patstāvība. Anna Eižvertiņa vienmēr teica, ka jābūt gudriem aktieriem un līdzradītājiem, lai tad, ja gadās tikt pie riktīgi stulba režisora, paši varētu izlīst. Tas manī ir dziļi iesēdies. Strādājot ar režisoriem Valteru Sīli un Kārli Krūmiņu, svarīgi ir nākt pašam ar priekšlikumiem. Ar Valteru esmu strādājis daudz — man patīk, kā viņš skatās uz dzīvi, un kopā ar viņu arī pats esmu kļuvis liberālāks uzskatos. Strādājot pie izrādes Pēc grāmatas motīviem, mēs daudz diskutējām par algu nevienlīdzību, par vardarbību ģimenē. Sarunas var aiziet prom no izrādes tēmas, bet ieliek tai stingrāku pamatu.
Lomai vai izrādei gatavojos diezgan haotiski — īstā domāšana notiek starp kaut ko citu. Braucot vilcienā uz Ikšķili, kur vadu dramatisko kolektīvu. Braucot pa pilsētu ar velosipēdu. Staigājot ar suni pa Lielajiem kapiem. Suns ir jāved ārā trīsreiz dienā, kapos ir klusums, tur var domāt.
Smejos, ka reiz dabūšu pa purnu, jo daudz esmu spēlējis nacionālistus — izrādēs Būt nacionālistam (DDT), Taņas dzimšanas diena (ĢIT), LV vs RU (Kvadrifrons). Pats, man šķiet, tāds neesmu, tas ir Kultūras akadēmijas nopelns — tur studējot, mācies atvērties, skatīties uz lietām cita cilvēka acīm. Izrādes cilvēkus nemaina, bet varbūt liek aizdomāties.»
Regīna Razuma.
Foto — Ieva Salmane
Jaunā Rīgas teātra aktrisei Regīnai Razumai rudens sācies ar lomu Alvja Hermaņa izrādē Vēlā mīla — tās pamatā divi Īzaka Baševisa Zingera stāsti. Pirms gandrīz desmit gadiem Hermanis tos jau iestudējis Minhenes Kamerteātrī, un 2014. gadā izrādi ar mazliet citādu nosaukumu Vēlie kaimiņi varēja redzēt arī Rīgā. JRT variantā Regīnas Razumas partneris ir Gundars Āboliņš.
«Lomas man top ilgi, lēni. Mums parasti nav galda perioda, kad sēž un analizē tekstu, arī Hermaņa izrādēs ne. «Mācies tekstu!» Es stāvu pie sava loga. Aiz tā ir iekšējais pagalms. Pretējā māja ir diezgan tālu, es nevaru ieskatīties logos, bet reizēm tur parādās kaķis. Uzlieku tekstu uz savas labās, pusmetrīgās palodzes, stāvu un lasu. Lasu un lasu. Fantazēju. Mēģinu atcerēties tekstu asociatīvi. Es stāvu, jo man vajag, lai ķermenis arī ir aktīvs. Man psihofizika ir svarīga. Reizēm apsēžos uz palodzes — pēc garastāvokļa un lomas. Tas ir tāds pirmais posms, jo tālākajā darbā man ir svarīga mizanscēna — noteikta vieta, noteikts rakurss.
Tas, kas notiek mēģinājumā, ierakstās ķermenī, šūnās. Ķermenis atceras daudz vairāk nekā prāts. Agrāk baidījos aizmirst tekstu, un tas bija destruktīvi. Tagad esmu mierīgāka, jo zinu — tas atnāks noteiktā situācijā.
Es kā aktrise esmu pārpratums. (Smejas.) Man skola ir minimāla. Strādājot Dailes teātrī par ģērbēju, skatījos, kā spēlē grandi Lilita Bērziņa, Vija Artmane, Artūrs Dimiters. Deja, baletskola iedeva spēju un nepieciešamību «turēt ķermeni», disciplīnu, arī nežēlību pret sevi. Baletā sāpes ir dzīves sastāvdaļa. Un caur sāpēm tas, ko dari, kļūst nozīmīgāks. Baletā jāpārvar sāpes. Teātrī… varbūt skatītāji. Arī teksts. Es to maļu un maļu, staigāju, braucu ar riteni un runāju.
Jaunajā izrādē viss bija gatavs, scenogrāfija tā pati, tērpi tādi paši. Kaut ko es tur uztvēru caur mūziku. Man vispār, tekstu mācoties, palīdz valodas mūzika. Un šo lomu es traktēju kā jau uzrakstītu nošu interpretāciju. Man nav grūti būt izpildītājai. Patīk caur sevi izpildīt šo jau it kā gatavo lomu. Jo es tā daudz uzzinu par sevi. Jā, rūtiņas ir savilcis kāds cits. Bet kas par to? Man ir pārliecība, ka mēs visu dzīvi dzīvojam jau savilktās rūtiņās. Kādai var pārlēkt pāri, kādā — iestiedz. Tik un tā es to daru kā es. Un izzinu sevi, kas taču dzīvē ir vissvarīgākais. Ne jau tas, ko sasniedz, bet ko uzzini par sevi.
The post Aktiera vieta appeared first on IR.lv.