Republikas pret Savienību
Pirms 30 gadiem, 1990. gada pavasarī, visā PSRS vara slīdēja no Gorbačova rokām. Ir turpina rakstu sēriju — par izšķirošajām nedēļām, kas noveda līdz neatkarības deklarācijai
The post Republikas pret Savienību appeared first on IR.lv.
Pirms 30 gadiem, 1990. gada pavasarī, visā PSRS vara slīdēja no Gorbačova rokām. Ir turpina rakstu sēriju — par izšķirošajām nedēļām, kas noveda līdz neatkarības deklarācijai
Neviens cits padomju līderis nekad nebija neko tādu piedzīvojis, neviens cits nebūtu neko tādu pieļāvis. 1990. gada 1. maija parādes noslēgumā Sarkanajā laukumā Maskavā PSRS prezidents Mihails Gorbačovs un pārējie uz Ļeņina mauzoleja sarindojušies kompartijas līderi tika apsaukāti un izsvilpti. Gājienam pielaistie neoficiālo organizāciju pārstāvji kliedza «Atkāpies!» un «Nost ar partiju!», vicināja plakātus ar uzrakstiem «Rokas nost no Lietuvas!» un «Nost ar impēriju un sarkano fašismu!» un panāca, ka PSRS varenie ar dzelzsbetona ģīmjiem pamet savas goda vietas.
Lai kurā virzienā vērās acs, 1990. gada pavasarī skats no Kremļa mūriem bija līdzīgs. Impērija ira pa vīlēm, un nacionālais jautājums, kuru amatā stāšanās brīdī Gorbačovs naivi uzskatīja par «atrisinātu», uzliesmoja pa visu plašo PSRS. Sekojot baltiešu piemēram, no Moldovas rietumos līdz Tuvai pie Mongolijas robežas tika dibinātas tautas frontes, un no Baltkrievijas līdz Kirgīzijai padomju republiku vairākumtautību valodas tika atzītas par oficiālām.
Tomēr daudzviet konflikti radās nevis ar «centru», bet starp vietējām tautām, un aizspriedumi nereti noveda līdz vardarbībai. Cilvēki gāja bojā gan Centrālāzijā Fergānas ielejā, kur uzbeki nostājās pret kirgīziem un turkiem, gan Melnās jūras austrumu krastā, kur abhāzi sacēlās pret gruzīniem. Kalnu Karabahas armēņu vēlme atdalīt savu teritoriju no Azerbaidžānas un to pievienot Armēnijai izraisīja sadursmes jau 1988. gadā, bet pēc PSRS sabrukuma pārauga ilgstošā karā.
Tiesa, Maskavai šādi konflikti zināmā mērā bija izdevīgi. «Skaldi un valdi» politika vienmēr ir bijusi impēriju uzticamākais varas noturēšanas līdzeklis, turklāt šādi etniski konflikti bija arguments arī starptautiskajā līmenī — redziet, kādas šausmas sāksies, ja Maskava zaudēs kontroli pār šīm teritorijām. Šāda retorika atrada dzirdīgas ausis.
1989. gada 9. aprīlī padomju spēki nogalināja vismaz 20 un ievainoja simtiem miermīlīgu demonstrētāju Gruzijas galvaspilsētā Tbilisi. Pēc tam ASV valsts sekretārs Džeimss Beikers PSRS ārlietu ministram Eduardam Ševardnadzem teica, ka Amerika izturētos ar izpratni, ja arī nākotnē Kremlim būtu jālieto spēks, lai tiktu galā ar «iracionālu asinsizliešanu un nacionālo naidu». Tāpēc nav pārsteigums, ka nebija nekādas starptautiskas reakcijas uz notikumiem Baku 1990. gada janvārī, kad pēc pilsētā notikušajiem grautiņiem pret armēņiem (bojā gāja gandrīz 70 cilvēku) Maskava izmantoja iespēju ar tankiem un artilēriju apspiest Azerbaidžānas Tautas fronti, nogalinot ap 150 cilvēku.
Salīdzinot Rietumu vienaldzību pret vardarbību Tbilisi un Baku ar samērā stingro un arī iedarbīgo reakciju uz padomju spēku varas darbiem Viļņā un Rīgā 1991. gada janvārī, kļūst skaidrs, cik svarīgs bija gan mūsu izvēlētais miermīlīgās pretošanās ceļš, gan no citām PSRS republikām atšķirīgais tiesiskais stāvoklis un trimdas organizāciju panāktais atbalsts.
Tomēr nevienā citā republikā notiekošais nebija tik liels drauds Padomju Savienības pastāvēšanai kā Borisa Jeļcina vadītās demokrātiskās kustības augošā ietekme pašā Krievijā.
Pēc stāšanās amatā Gorbačovs centās ap sevi pulcināt jaunākus, progresīvākus partijas vadītājus, tajā skaitā Jeļcinu. Jau 1985. gadā viņš tika pārcelts no industriālās Sverdlovskas (tagad Jekaterinburga) pilsētas Urālu kalnos uz Maskavu un drīz pēc tam uzņemts varas visaugstākajā ešelonā — politbirojā. Tomēr Jeļcina vēriens, nepacietība un emocionalitāte bija grūti iekļaujama Gorbačova piesardzīgajā lavierēšanas politikā. 1987. gada beigās centrālkomitejas plēnumā viņš atļāvās publiski kritizēt Gorbačovu un tika izmests no politbiroja. 1988. gada vasarā partijas konferencē konservatīvā spārna vadītājs Jegors Ļigačovs asi uzbruka Jeļcinam, un pēc tam folklorizējās izteiciens «Boris, ti ņe prav» («Boris, tev nav taisnība»). Taču tauta tā nedomāja. Jo vairāk kompartijas līderi kritizēja Jeļcinu, jo straujāk auga viņa popularitāte un jo drosmīgāka kļuva viņa publiskā kritika par pārbūves lēno tempu.
1990. gada martā Tautas deputātu kongress ievēlēja Gorbačovu par PSRS prezidentu. Maijā Jeļcins kļuva par jaunievēlētās Krievijas Augstākās Padomes priekšsēdētāju. Savu ietekmi viņš varēja nostiprināt tikai uz Gorbačova rēķina.
Bija sākusies cīņa starp diviem varas centriem, kura nepilnu divu gadu laikā noveda pie PSRS sabrukuma.
Armēņu bēgļi armijas uzraudzītā patversmē pēc Azerbaidžānas galvaspilsētā notikušajiem grautiņiem.
Foto — Imageforum
The post Republikas pret Savienību appeared first on IR.lv.