Lai muzejs atdzīvojas!
Desmit gadus Brīvdabas muzejs ir nīkuļojis, un tagad kultūras ministrs vadītāja amatam virza Zandu Ķergalvi, kura līdz šim bijusi atbildīga par Rīgas kultūras dzīvi. Viņa ir apņēmības pilna muzeju atdzīvināt
The post Lai muzejs atdzīvojas! appeared first on IR.lv.
Desmit gadus Brīvdabas muzejs ir nīkuļojis, un tagad kultūras ministrs vadītāja amatam virza Zandu Ķergalvi, kura līdz šim bijusi atbildīga par Rīgas kultūras dzīvi. Viņa ir apņēmības pilna muzeju atdzīvināt
Sasprindzināta gaisotne valda visu intervijas laiku, kamēr ieslēgts diktofons. Nelīdz tas, ka saruna notiek Zandai Ķergalvei ierastā vidē, kultūras apvienības Rīga birojā Vecpilsētas centrā. Atslābināties nepalīdz nedz karstā kafija, nedz mani pūliņi iztaujāt Ķergalvi draudzīgā intonācijā. Pat jautājumus, kurus uzdodu tikai tādēļ, lai labāk saprastu nianses muzeja darbības organizēšanā, viņa uztver kā apsūdzošus. Tikai tad, kad diktofons izslēgts, Zanda Ķergalve atslābst un ar patiesu aizrautību sāk stāstīt par pašas pakļautībā esošajiem trim Rīgas muzejiem un mierīgi izsaka savu viedokli par kultūrpolitikas aktualitātēm, piemēram, Saeimā gatavotajiem Muzeju likuma grozījumiem.
Tā rāmi aprunājoties, saprotu, ka saspīlētību radījusi LTV raidījuma Kultūršoks izraisītā reakcija sabiedrībā. Tajā stāstīja, ka Brīvdabas muzeja direktora amata konkursa līdere bijusi Nacionālā mākslas muzeja direktores vietniece Una Sedleniece, kura savu kandidatūru it kā atsaukusi Kultūras ministrijas atbalsta trūkuma dēļ. Patiesībā ministrs Nauris Puntulis bija izšķīries Sedlenieci virzīt muzeja direktores amatā, bet tad viņa atsauca savu kandidatūru, Ir pastāsta Puntuļa padomniece Inga Vasiļjeva. Tad nu ministrs 17. septembrī paziņoja, ka virza amatam cilvēku ar otro lielāko konkursā iegūto punktu skaitu — Zandu Ķergalvi.
«Bet otrais varēja palikt jebkurš cits no 16 kandidātiem, kas bija pieteikušies konkursā uz muzeja direktora amatu,» saka Ķergalve, liekot saprast, ka par netaisnu uzskata apsūdzošo toni raidījumā. «Konkurss bija atklāts, trijās kārtās. Esmu šiem gaņģiem izgājusi cauri, un tāds ir rezultāts. Kā viss pārējais ir veidojies, nevaru komentēt,» viņa saka un paskaidro, ka līdz 17. septembrim ar ministru bija tikusies vienu reizi, kad pēc viņa ielūguma ieradās ministrijā, lai skaidrotu savu skatījumu par Brīvdabas muzeja attīstību.
Ja reiz Brīvdabas muzeju vadīs Ķergalve, tad arī mums ir svarīgi noskaidrot, kāds ir viņas plāns, lai izrautu šo kultūras iestādi no sastinguma. Jo 2009. gadā muzeja direktores amatā ieceltā Ilze Millersone savu darbu darīja slikti vai nedarīja nemaz. Diemžēl juridisku kolīziju dēļ Kultūras ministrija uzteica viņai direktores vietu tikai šāgada aprīļa beigās. Desmit gadus ilgā dzīve bez īsta vadītāja noveda pie tā, ka 2018. gadā Brīvdabas muzejs gandrīz zaudēja akreditāciju: tajā nebija stratēģiskās attīstības plāna, krājuma eksponātu uzskaitē valdīja bardaks, bet ikdienas dzīvē — vienmuļība.
Savukārt Ķergalves pakļautībā kopš 2009. gada ir Rīgas kultūras institūciju apvienība, kurā ir deviņas iestādes, arī trīs muzeji: Porcelāna, Jūgendstila un Aleksandra Čaka memoriālais dzīvoklis. Iegūtā pieredze devusi pārliecību, ka viņa spētu atbildēt arī par Brīvdabas muzeju. «Man galīgi nav vienaldzīgs šīs vietas liktenis. Kad tika izsludināts konkurss uz vadītājas amatu, nolēmu, ka manas zināšanas, varēšana, pieredze, arī paveiktais kultūras nozarē ir atbilstošs, lai varētu startēt darbam Brīvdabas muzejā un darīt to dzīvāku, labāku, sakārtotāku. Tā man ir pat pilsoniska interese,» paskaidro Ķergalve.
Lai gan atbildes viņa īpaši neizvērš, sarunas laikā kļūst skaidrs — vēl mēnesis jānostrādā apvienībā, un tikai tad Zanda Ķergalve varēs sākt darbu muzejā. Tas būs novembra vidū. Pirmajos mēnešos, lai cik tas sausi izklausītos, viņa vēlas sakārtot muzeja pārvaldi un ikdienas darba organizāciju. Bijusi iespēja lasīt ziņojumu par Brīvdabas muzeja darbu, un tas licis domāt, ka tajā nav labas pārvaldības. «Bet tie ir pamati, uz kuriem turas jebkura institūcija. Tas jāsakārto vispirms,» saka Ķergalve. «Kad pamati būs kārtībā, varam būvēt pārējo — kā veidot ekspozīcijas, kas un kā strādās pie virtuālās informācijas projektiem, kā uzlabot infrastruktūru, kaut vai atrisinot problēmu ar labierīcību slikto stāvokli. Protams, gribētu arī zināt, kas vajadzīgs, lai muzejam būtu jauna krātuve. Jāizvērtē, vai un kur ir iespējams uzbūvēt nesaliktās eksponātu ēkas. Tur jau ir darbs trim mūžiem.» Bet Ķergalvei esot apņēmība lēni un noturīgi kārtot jautājumu pēc jautājuma.
Man kā apmeklētājai gribētos, lai pēc iespējas ātrāk notiek pārmaiņas pašā muzeja dzīvē. Ķergalve šovasar vismaz divreiz bijusi Brīvdabas muzejā kā apmeklētāja un, ejot tam cauri, iedomājusies iedzīvinātu savu vīziju — pieejamās vietās redzamas vairāk nekā 80 hektārus lielās teritorijas kartes, jaunas ceļu norādes, aktivitāšu centri bērniem, kur darboties un arī interesantā veidā iepazīt latviešu etnogrāfiju.
Ķergalve gribētu, lai laiku pa laikam muzejā, gluži tāpat kā etnogrāfiskajos muzejos Ziemeļeiropā, kādā no novadu sētām iestātos tāda dzīve, kāda bijusi pirms gadiem simt un vairāk — tur cep maizi, sēž pie stellēm un auž, taisa pastalas. Pēc Ķergalves redzējuma, kādreiz muzejā vajadzētu darboties arī atvērtajām restaurācijas darbnīcām un amatnieku skolai, kur apgūt dažādas senas prasmes. «Muzejā saskatu milzīgu attīstības potenciālu,» viņa saka. «Lai Brīvdabas muzejs būtu brīnišķīga vieta brīvā laika pavadīšanai. Lai ģimenei, kas brīvdienu rītā domā, ko darīt, pirmā doma būtu — dodamies uz Brīvdabas muzeju!»
Muzeja attīstībai svarīga arī pētniecība, un, pēc Ķergalves vārdiem, lai nu kā Brīvdabas muzejā nav, bet pētnieciskais darbs — ir. Problēma tāda, ka publikācijas par atklāto vai izpētīto nav pieejamas plašākai auditorijai. Sarunas laikā viņa liek galdā augustā Latvijas Nacionālā kultūras centra izdoto grāmatu Dienvidlatgalē austās segas, kuras autore ir Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja Krājumu nodaļas vadītāja, mākslas vēsturniece Daina Kraukle. Pēc Ķergalves domām, lieliski, ka Nacionālais kultūras centrs to izdevis. Taču grāmatu par Brīvdabas muzeja bagātībām vajadzēja izdot pašam muzejam. Kāpēc? Jaunajai vadītājai tas šķiet tik pašsaprotami, ka viņa nesaprot, kāpēc īpaši jāskaidro: «Bet tas taču parāda muzeja darbības virzienus! Lai pētījumu autortiesības pieder konkrētam muzejam. Svarīgi arī, lai būtu pilnīgi skaidrs, ka konkrētie priekšmeti atrodami Brīvdabas muzejā.»
Ķergalves pašreizējo darba kabinetu rotā diriģentu Kokaru fotogrāfija, kas tapusi viņas producētajā Imanta un Gido Kokaru 90 gadu jubilejas lielkoncertā Meistars. Dziesma. Leģenda. Plauktā arī Jāzepa Pīgožņa zīmējums kā liecība viņas vadībā rīkotajam ainavas konkursam. Visapkārt daudz grāmatu. To vidū Rīgas Porcelāna muzeja un Rīgas Jūgendstila muzeja izdotie katalogi un monogrāfijas. Jāpiekrīt, ka tie ilustrē muzeja speciālistu darbu un vedina aizstaigāt līdz konkrētam muzejam. 2024. gadā Latvijas Etnogrāfiskajam brīvdabas muzejam būs simtgade. Ķergalve vēlētos, lai līdz tai izdotos sagatavot un nodrukāt pētījumu par muzeja galveno bagātību — ekspozīcijas ēkām.
Pēc ministrijas ierosinājuma Ķergalve 21. septembrī ieradusies Brīvdabas muzejā uz tikšanos ar nākamajiem kolēģiem. Nejautāta, viņa pati neko nestāsta par šo tikšanos. No aprautajām atbildēm saprotams, ka uzņemšana nav bijusi draudzīga. «Neviens kolektīvs negaida jauno priekšnieku atplestām rokām, jo viņš nes pārmaiņas,» nosaka Zanda Ķergalve. «Gan mēs īsā laikā iepazīsimies un… būs labi.»
Ēdienkarte
Divas kafijas
The post Lai muzejs atdzīvojas! appeared first on IR.lv.