Ar lielu vēlmi tikt mīlētam
Politikas dīvainis Boriss Džonsons ir izvirzījies līderos līdzšinējās britu premjeres Terēzas Mejas aizvietošanai. Ko tas nozīmētu Brexit procesam?
The post Ar lielu vēlmi tikt mīlētam appeared first on IR.lv.
Politikas dīvainis Boriss Džonsons ir izvirzījies līderos līdzšinējās britu premjeres Terēzas Mejas aizvietošanai. Ko tas nozīmētu Brexit procesam?
Pēkšņi viņi visi atkal ir atgriezušies. Andrea Līdsoma, Lielbritānijas parlamenta Pārstāvju palātas bijusī līdere, kura, šķiet, dzīvo ar pārliecību, ka ir visas nācijas māte. Politiskajā arēnā atgriezies arī bijušais vides ministrs Maikls Govs, kurš ir lojāls saviem kolēģiem tikai tik ilgi, cik tas pašam izdevīgi. Un vēl, protams, ir bijušais Londonas mērs Boriss Džonsons, kurš sola izsist «visizdevīgāko» Brexit, jo viņš ir… Boriss Džonsons.
Tagad šie trīs konservatīvās partijas biedri kopā ar vēl astoņiem citiem (iespējams, pat 10 vai 12) kandidātiem cīnās par augstāko amatu Lielbritānijā. To vērojot, rodas sajūta, ka neviens no viņiem īsti neatceras vai nevēlas atcerēties, kas noticis ar valsti pēdējos trijos gados. It kā neviens no viņiem nebūtu liecinieks līdzšinējās premjeres Terēzas Mejas pašiznīcināšanās procesam.
Īsi jāatgādina, kas noticis ar Apvienoto Karalisti: gandrīz pirms apaļiem trim gadiem britu vēlētāji ar nelielu vairākumu nobalsoja par izstāšanos no Eiropas Savienības. Tam bija jānotiek jau pirms septiņām nedēļām, taču pēdējā brīdī termiņš tika pagarināts, jo valsts ieslīdēja smagā politiskā krīzē. Nākamais un, visticamāk, arī pēdējais atvadu datums ir pēc pieciem mēnešiem — 30. oktobrī. «Lūdzu, nešķiediet laiku!» nesen britus brīdināja ES Padomes prezidents Donalds Tusks.
Latiņa noslīdējusi zemu
Terēza Meja savu posteni atstāja 7. jūnijā, un viņas pēcteča meklēšana ilgs 6—8 nedēļas. Šajā procesā piedalīsies tikai niecīga daļa valsts pilsoņu, jo personu, kas vadīs 66 miljonus lielo nāciju, izraudzīsies aptuveni 120 000 Konservatīvās partijas biedru, kuri lielākoties ir turīgi un padzīvojuši «tīrasiņu» briti. Tieši šajā sabiedrības grupā bija vislielākais atbalsts Brexit.
Par viņu favorītiem tagad kļuvuši tie politiķi, kuri pēdējos trijos gados iecirtīgi iestājušies pret jebkādiem kompromisiem ar Briseli. Pēc Mejas fiasko latiņa ir noslīdējusi ļoti zemu un rodas sajūta, ka gluži vai katrs Lielbritānijā dzīvo ar pārliecību, ka varētu kļūt par nākamo premjeru.
Augstā amata kandidāti naski rūpējas par publicitāti, ielūdzot savās mājās presi, pozējot ar dzīvesbiedriem un bērniem. Stāsta par bērnības hobijiem un citām triviālām lietām, lai demonstrētu, ka nav zaudējuši saiti ar «vienkāršajiem» britiem. Izrādās, ka ziņu virsrakstu vērta ir pat veselības ministra Meta Henkoka atzīšanās, ka viņam ļoti garšo holandiešu vafeles ar karameles pildījumu.
Ir tikai viens kandidāts, kuram šāda veida publicitāte nav nepieciešama: Aleksandrs Boriss de Fefels Džonsons, kurš plašāk tiek vienkārši dēvēts par Borisu. Džonsons, kuram 19. jūnijā paliks 55 gadi, savu dzīvi jau agrāk ir izrādījis kā uz sudraba paplātes. Briti ir lietas kursā par dažādām Džonsona privātās dzīves peripetijām, taču tajā pašā laikā konservatīvie viņu dievina. Gan partijas biedru vidū, gan totalizatoros tieši Džonsons ir galvenais favorīts.
Akmeņi pa siltumnīcām
Premjerministrs Boriss Džonsons? Šo vārdu savienojumu Briselē uztver kā «ļaunāko scenāriju» visai Eiropas Savienībai. Jo neviens cits politiķis nav uzkurinājis tik daudz nepatikas un pat naida pret ES, kā tas izdevies Džonsonam.
Jau krietnu laiku, pirms parādījās termins «viltus ziņas», bijušais žurnālists Džonsons aizrāvās ar grotesku ES tēla sagrozīšanu. No 1989. līdz 1994. gadam strādājot par avīzes The Daily Telegraph korespondentu Briselē, viņš nekad nelaida garām iespēju norādīt, ka ES ir nekontrolējama un ar dažādām regulām apsēsta diktatūra. Prātā palikuši tādi viņa rakstu virsraksti — «Brisele noalgo ostītājus, lai mēsli visā Eiropā smirdētu vienādi» un «Gliemeži ir zivis, apgalvo ES». Džonsons deklarēja, ka ES lauksaimniecības politika ir trakāka nekā Staļina režīms, bet Eiropas iekšēji atvērto robežu politika veicina narkotiku kontrabandu, teroristu un visu veidu migrantu plūsmu.
Lielākoties Džonsona apgalvojumi (gluži tāpat kā viņa privātās dzīves skandāli) tika uztverti kā smieklīga izklaide, taču gribot negribot tie palīdzēja nepatikai pret Briseli iesakņoties britu sabiedrībā. Viņa bijusī kolēģe un biogrāfe Soņa Purnela raksta, ka Džonsona eiroskepse «būtiski ietekmēja labējo konservatīvo pasaules redzējumu», kuriem žurnālista apgalvojumi šķita «ļoti pievilcīgi». Daudzus gadus vēlāk Džonsons intervijā BBC atzina: «Es pie sevis ķiķināju katru reizi, kad pārmetu akmeni pāri dārza mūrim un dzirdēju, kā otrā pusē [Anglijā] šķīst siltumnīcas stikli. Visam, ko es rakstīju no Briseles, bija apbrīnojams, sprādzienam līdzīgs efekts Konservatīvajā partijā, un tādā veidā es tiku pie šīs diezgan dīvainās varas sajūtas.»
2008. gadā Džonsons tika ievēlēts par Londonas mēru un šajā amatā nostrādāja divus termiņus līdz 2016. gadam. Pēc Terēzas Mejas kļūšanas par premjeri Džonsonam tika piedāvāts ārlietu ministra amats. «Es vēlētos, kaut tas būtu tikai joks, bet diemžēl tā nav,» tviterī šo ziņu komentēja bijušais zviedru premjers Karls Bilts. Kāda Vācijas telekanāla ziņu vadītāji, paziņojot par Džonsona jauno amatu, nespēja novaldīt smieklus.
Principu trūkums
Tomēr neviens nevar pārliecinoši pateikt, vai Džonsons tik tiešām ir ES pretinieks vai tikai par tādu izliekas. Savas politiķa karjeras laikā viņš bieži mainījis nostāju par 180 grādiem. Piemēram, Londonas mēra amatā viņš atbalstīja viendzimuma pāru un imigrantu tiesības, bet vēlāk vienā no savām slejām presē paņirgājās par «melnajiem bērneļiem» un musulmaņu sieviešu apģērbu salīdzināja ar «staigājošām pastkastēm». Viņš ir cildinājis elitārismu, bet vēlāk lamājies par «elites cinismu». Viņš ir slavējis Donaldu Trampu, bet pēc tam kritizējis viņu par «apstulbinošu izglītības trūkumu» un «neatbilstību ASV prezidenta amatam». Viņš ir cildinājis biznesmeņus, bet mazliet vēlāk deklarējis: «Pie…t biznesu!»
Sanāk tā, ka viens no galvenajiem Džonsona principiem ir principu trūkums. Politika viņam ir kā spēle, un viņu vada «pārmērīga vēlme tikt mīlētam», stāsta draugi.
Pirms referenduma par izstāšanos no ES Džonsons ar dažu dienu starpību uzrakstīja divus pretējus rakstus — vienā viņš kaislīgi aģitēja par palikšanu savienībā, bet otrā iestājās par aiziešanu. Pirmais raksts tapa 2016. gada 19. februārī, taču netika publicēts, un par tā esamību sabiedrība uzzināja tikai gada nogalē The Sunday Times žurnālista sarakstītā grāmatā. Divas dienas vēlāk — 21. februārī — publicētajā rakstā Džonsons pieslējās Brexit atbalstītājiem, jo tas bija izdevīgi viņa paša ilgtermiņa plānam kļūt par premjerministru. Džonsonam sava Brexit plāna nebija. Negaidīti dunci mugurā iedūra viņa sabiedrotais Maikls Govs, palīdzot par premjeri jau 2016. gadā kļūt Mejai, nevis Džonsonam.
Tagad Džonsons ir nobriedis otrajam mēģinājumam. Lielākais šķērslis var izrādīties aptuveni 300 Konservatīvās partijas deputāti parlamentā, kuri ierosina atsijāt divus kandidātus uz partijas vadītāja un līdz ar to arī premjera krēslu, un pēc tam dot šīm divām personām dažas nedēļas laika valsts apceļošanai un savas vīzijas izklāstīšanai pirms galīgā balsojuma.
«Melnas, melnas sirdis»
Daudzi kaislīgākie eiroskeptiķi atceras faktu, ka Džonsons tikai īsu brīdi iebilda Mejas piedāvātajam Brexit līgumam, bet galu galā to atbalstīja. Nav šaubu, ka daudzi atceras arī Džonsona rakstu presē, kurā viņš ES skeptiķus nodēvēja par «vīriem un sievām ar melnām, melnām sirdīm». Tieši tāpēc daudzi konservatīvie, iespējams, dos priekšroku kādam citam kandidātam, nevis svārstīgajam «dzīvsudrabam» Džonsonam.
Džonsona galvenais arguments ir atgādinājums, ka viņš savulaik ar vērā ņemamu pārsvaru uzvarēja vēlēšanās Londonā, kur tradicionāli lielāks atbalsts ir kreisajiem kandidātiem. Konservatīvās partijas sliktie rezultāti pēdējās Eiropas Parlamenta vēlēšanās tik tiešām var pārliecināt daudzus biedrus labāk turēties pie Džonsona, lai neatdotu varas grožus leiboristiem un pie reizes neitralizētu Naidžela Farāža vadīto Brexit partiju, kura Eiroparlamenta vēlēšanās Lielbritānijā izvirzījās līderos ar 30% balsu.
Bet kas notiks, ja Džonsons kļūs par premjeru? Viņš nekad nav ielaidies detaļu apspriešanā un arī tagad nav publiskojis savu politisko platformu. Viedokļu slejās, ko viņš turpina publicēt The Daily Telegraph, politiķis lielākoties apelē pie nacionālā lepnuma jūtām: Lielbritānija ir valsts, kurā viena pati Oksfordas Universitāte ir devusi vairāk Nobela prēmijas laureātu nekā visa Francija kopumā. Valsts, kura eksportē vairāk TV seriālu nekā visa pārējā Eiropa. Valsts, kas ir pārāk diža, lai sēdētu noputējušā 28 valstu klubiņā.
Ar ko Džonsons atšķirsies no Mejas? Neviens nezina. Nesen viņš ierosināja Mejai, ka viņas vietā «kā Mozus» varētu doties pie Briseles «faraoniem» un pieprasīt: «Ļaujiet maniem ļaudīm iet prom!» Bez jebkādas vienošanās, radot ekonomisku un sociālu šoku. Taču ir viena problēma: britu parlamenta vairākums jau ir noraidījis bezvienošanās Brexit variantu. Ja Džonsons kā premjers to ignorētu, parlaments nobalsotu par viņa atlaišanu.
Tāpēc šobrīd diezgan reāla šķiet varbūtība, ka Džonsons, ticis pie augstā krēsla, izsludinās jaunas vēlēšanas un jaunu referendumu, kurā šoreiz britu vairākums varētu nobalsot par palikšanu ES. Vēstures grāmatās tad tiktu ierakstīts, ka Brexit piekritējs patiesībā novērsa Brexit. Un pie reizes Džonsons būtu ticis pie kārotā premjera amata, par ko sapņojis tik sen.
The post Ar lielu vēlmi tikt mīlētam appeared first on IR.lv.