Talants un pārliecība

Viens no pasaulē pazīstamākajiem latviešu māksliniekiem Māris Bišofs svin 80 gadu jubileju un atceras, kā savulaik viņa zīmējumi iekaroja lielo pasaules mediju vākus

The post Talants un pārliecība appeared first on IR.lv.

Viens no pasaulē pazīstamākajiem latviešu māksliniekiem Māris Bišofs svin 80 gadu jubileju un atceras, kā savulaik viņa zīmējumi iekaroja lielo pasaules mediju vākus

Manās rokās ir Māra Bišofa zīmējumu grāmata par literatūru Draiskulīgā Virdžīnija Vulfa, un kādā no tās lapām mēģinu iegaumēt Mārgaretas Tečeres un Ļeva Tolstoja telefona numurus. Tie šeit ierakstīti mazliet nevērīgi, kā ar roku sagrafētā telefongrāmatā: uzvārdi un tiem pretī gara ciparu rinda. Žoržai Sandai ir pat «numurs mājās» un «numurs darbā». Kāda Žorža Sanda, kāda Tečere un Tolstojs, jūs teiksit. Viņi sen miruši! Patiesību sakot, kad Māris Bišofs pagājušā gadsimta 80. gadu sākumā Ņujorkā izdotajā ironiskās mākslas grāmatā šo darbu radīja, viņu visai maz interesēja «kārtīgā patiesība» (Tečere tolaik, protams, bija dzīva, bet viņam nekad nebija bijis pieejams viņas tālruņa numurs). Bišofs ir mākslinieks, kura darbiem raksturīgs absurds domu gājiens. Pats uzskata — slavens ne tik daudz ar to, kā spēj uzzīmēt, bet kā spēj domāt karikatūras žanrā. To rakstu sakostiem zobiem, jo Bišofam riebj, ja tiek saukts par karikatūristu. Kā kolēģi, kurš jaunajā tūkstošgadē daudz zīmējis gan laikrakstam Diena, gan vēlāk žurnālam Ir, es negribu viņu kaitināt.

Iemesli šovasar intervēt mākslinieku ir veseli divi: jūnijā viņam apritēja 80 gadu, un Cēsu Mākslas festivāla izstādē Tuvplāns varēs aplūkot arī Bišofa darbus, izpētīt viņa radošo biogrāfiju — šis festivāla multimediālais mākslas projekts vēsta par izciliem latviešu māksliniekiem, kuriem izdevies sevi iezīmēt pasaules kultūrkartē.

Kā tas izdevās Mārim Bišofam — māksliniekam, kurš karjeru pagājušā gadsimta 60. gados Rīgā sāka kā Mākslas akadēmijas students, zīmējot karikatūras humora žurnālam Dadzis, bet jau 80. gadu sākumā veidoja vākus žurnālam Time un citiem globāli ietekmīgiem izdevumiem? 

Bišofs dzīvojis un strādājis piecās pasaules valstīs: Latvijā, Krievijā, Izraēlā, Francijā un ASV. Par viņa tramplīnu starptautiskiem panākumiem kļuva pārcelšanās kopā ar ebreju izcelsmes sievu un meitu no PSRS uz Izraēlu 1972. gadā. Bišofs uztaisīja savu pirmo izstādi Telavivas Žurnālistu namā un tika pie intervijas lielā dienas laikrakstā. Šī numura vākam tika izvēlēts viņa portrets ar virsrakstu Jauns humors Izraēlā. Sekoja vairākas tematiskās grāmatas un izstādes, piemēram, 1977. gadā — Time Out par sporta un sāncensības tēmu. Bišofs cikla ideju noveda līdz absurdam, rādot, kā tanki sacenšoties brauc cits citam virsū. 

Kādā no izstādēm latviešu mākslinieka darbus ievēroja ietekmīgs žurnālists no The Washington Post. Šī laimīgā sa-kritība vēlāk Bišofam pavēra ceļu uz slavu Amerikā. Intervijā viņš stāsta, kā izdevās kļūt par vienu no visvairāk pieprasītajiem ironiskās mākslas pārstāvjiem 80. gadu Ņujorkā, veidojot zīmējumus ietekmīgiem medijiem — Time, The New York Times, The Washington Post, The Wall Street Journal, The Rolling Stone Magazine. 

Jaunās tūkstošgades sākumā Bišofs pārcēlās atpakaļ uz dzīvi Latvijā. Zīmēja Rīgas Laikam, Dienai, Ir. Tagad viņam ir sava virtuālā mākslas galerija feisbukā, kur katru dienu var aplūkot kādu jaunu darbu.

No kā tev tā asā sociālkritiskā domāšana — esi tā audzināts?
Man neērti teikt, bet man ir talants. Tāpēc Amerikā varēju tikt visaugstākajās vietās — katrs to nevar. Mana domāšana ir ļoti… paradoksāla. Es to, Krievijā dzīvojot, attīstīju — mācījos no savas sievas, ar kuru man ir pieaugusi meita, mākslas zinātniece Katerina, kura tagad dzīvo Kanādā. Mana sieva Viktorija bija ļoti izglītota, no mākslinieciskas ģimenes — viņas tēvs ir komponists Mečislavs Veinbergs, populārs pasaulē. Kad bija dzīvs, draudzējās ar Dmitriju Šostakoviču — viņu māja bija piepildīta tādiem cilvēkiem. Tur es daudz ieguvu attīstībai. Sieva pamanīja manu talantu. Zināmā mērā viņa mani ievirzīja, kādu ceļu mākslā iet. 

Pirms 60. gados pārcēlos uz dzīvi Maskavā, Rīgā drausmīgi daudz dzēru. Arī vēlāk Izraēlā un Amerikā dzēru. Tagad jau labu laiku ne. Man šausmīgi patīk dzert, bet nedrīkstu. Amerikā gāju uz anonīmajiem alkoholiķiem. Nebija citas izejas — vai nu bija jāsaņemas, vai no manis nekas vairs nebūtu. 

Ko tu risināji ar dzeršanu?
Ar dzeršanu ir tā: ja pa īstam dzer, ļoti slikti beidz savu dzīvi. Sākumā anonīmajos alkoholiķos nicīgi izturējos. Bet tad dzirdēju, ko runā tie, kuri jau ilgu laiku nav dzēruši. Klausījos un domāju: velns parāvis, man tieši tās pašas problēmas, kas viņiem bijušas! Katrs tur atklāti stāsta vissliktākās lietas par sevi, un es varēju identificēties. Tik tālu kā citi gan nenogāju, tur bija cilvēki, kas zaudējuši visu — ģimeni, māju, darbu, naudu. Es atjēdzos drusku agrāk. 

Jā, esmu avantūrists un milzīgi par sevi pārliecināts. Tu nevari iedomāties, cik pārliecināts es esmu! Braucu uz Ameriku un domāju: es tur visu izdarīšu! Iedomīgs — domāju, ka esmu baigi labais mākslinieks. Arī tad, kad vēl nebiju labs, tā par sevi domāju. Ļoti liels darbs bija jāiegulda, lai par kaut ko kļūtu. Amerikā jāstrādā visu laiku, lai kaut ko sasniegtu. Bija sāncensība, skatījos uz tiem māksliniekiem, kurus cienīju. Uz visiem nemaz ne. Mēģināju darīt labāk par tiem, kurus cienīju. Vismaz ne sliktāk! Grupa Eiropas mākslinieku bija pārāki par amerikāņiem: no Polijas, Čehoslovākijas — sociālisma valstīm. Viņi vairāk domāja, jo viņiem bija klājies grūti. Amerikāņiem salīdzinoši viegla dzīve. Smags dzīves fons tevi piespiež domāt. 

Kļuvi slavens Ņujorkā, bet biji uzaudzis padomju Latvijā, pabeidzis Mākslas akadēmiju Rīgā. Vai vecāki tevi pagrūda studēt mākslu?
Redzi, šos taisīja mans vecaistēvs. (Intervijas laikā mājās uz galdiņa saliek skaisti izvirpotas koka figūras.) Šajā adatas liek iekšā, bet šo uzliek zeķei uz cauruma un lāpa. Šo svečturi arī viņš taisījis. Turklāt rakstījis dzejoļus — savām meitām tos nerādīja, tikai dēlam. Tajā laikā bija doma, ka meitenes jau nesapratīs. Vecaistēvs bija virpotājs. 

Mana bērnība Aucē nebija viegla: tēvu aizveda uz Sibīriju, mātei vienai bija jāaudzina divi puikas. Viņa bija skolotāja, cik tad mums tās naudas bija! Gāja grūti. Esmu dzimis 1939. gadā — bailes, mutes ciet. Mamma visu laiku atkārtoja: nerunājiet, nerunājiet! 

No kurienes tad tevī tas drošums un pašcieņa?
To ar laiku esmu sevī izveidojis. Māte mani īsti nesaprata, domāja, ka es pa gaisiem un kaut kas ar mani nav kārtībā — tikai sēžu un visu laiku sadomājos, jo man ir idejas. To viņa nepieņēma. Daļēji tā man bija trauma, bet atbrīvojos no tās, garīgi augot. Skolas laikā mamma kā spiegs man sekoja — ko daru, visu gribēja zināt. Ja viņa atstāstīja, ko kāds skolotājs sliktu teicis par mani, nokratīju to nost, neņēmu galvā — jau, būdams puika, to spēju. Švakāku bērnu ar ne tik stingru iekšējo pasauli tāda attieksme salauztu. Mammai arī bija iekšējais spēks, tikai citāds nekā man. Viņa mūs ar brāli ļoti mīlēja, gribēja visu labāko. 

Galvenokārt mana radošā izaugsme notika Amerikā. Savā jomā biju zināms un tiku cienīts. Sākums grūts: naudas nebija, darba arī ne. Tu jau vari domāt par sevi, ko vien gribi, kaut vai, ka esi ģēnijs, bet, ja ir slikti apstākļi, tev jācīnās. Vai esi lasījusi par Džeku Londonu? Drausmīga dzīve — tādas mokas! Viņam nebija nevienas kapeikas, badā dzīvoja, bet rakstīja. Tā ir apsēstība, tas ir talants!

No PSRS tu ar ģimeni — sievu un meitu — 70. gadu sākumā aizbrauci uz Izraēlu, bet kāpēc vēlāk izlēmi doties uz ASV?
No Izraēlas aizbraucu, jo sagāja dēlī ar ģimeni. Tas man bija liels pārdzīvojums. Vēl līdz šai dienai par to pārdzīvoju. Savu meitu mīlēju un šķirties negribēju — meitai tad bija septiņi gadi. Tā man bija īsta trauma. Bet atkal palīdzēja stiprais raksturs. Pārdevu mašīnu, kas man Izraēlā bija, un vispirms aizbraucu uz Parīzi — divus gadus nodzīvoju tur. Man bijusi tā laime dzīvot dažādās valstīs. Katrā kaut ko iemācījos. Izraēlā man atvērās acis uz amerikāņu jauno mākslu, uz Izraēlas māksliniekiem, kuri nemaz nebija slikti. Izraēlā bija daudz labvēlīgāka sabiedrība nekā PSRS, kur cilvēki staigāja sašķiebušies un nekad nesmaidīja. 

Pats kādreiz juties kā padomju cilvēks?
Nē, kā padomju cilvēks nekad neesmu juties. Es ienīdu to sistēmu, pārvarēju riebumu ar avantūrisma garu. Kurš cilvēks pamet Latviju un brauc uz Maskavu? Bet es biju avantūrists un tā darīju. Sievu dabūju Maskavā. Ar Latvijas mākslas vidi vairs tā nekontaktējos.

Mākslas elite Latvijā ar mani vienmēr bijusi ļoti nīgra. Tu skaties, ko es lieku feisbukā? Tā ir mana mākslas galerija — katru dienu pa kādam darbam. No vecāko paaudžu māksliniekiem reti kurš uzspiež Like. Es arī daudz seksuālu zīmējumu taisu. Sievietes mani interesējušas visu mūžu. Tagad esmu vecs, un kas tad man — daru, ko gribu, nevienam nav jāatskaitās! 

Kurā brīdī tu kļuvi par labu mākslinieku?
Amerikā. Tur, kā jau stāstīju, daudz strādāju, bija jāizsitas. Ņujorkā nodzīvoju 20 gadus. Visu laiku biju mākslas procesā iekšā. Bija mākslinieki, kuri uzradās, uzzīmēja vienu zīmējumu, ko publicēja The New York Times, un ar to viss beidzās. Es biju stabils, vēl tagad sazinos ar Amerikas māksliniekiem, kurus cienīju un kuri cienīja mani. Augstu vērtēju Zaulu Steinbergu, tas bija ģēnijs. Man pašam arī gribējās būt ģēnijam, bet to es nepavilku. Ja būtu pavilcis, droši vien paliktu Amerikā. 

Kad 1984. gadā no Izraēlas ielidoju Amerikā, man nekā nebija. Tikai koferis, pilns ar zīmējumiem. Taču bija kāda laba iespēja, saistīta ar agrākiem notikumiem Izraēlā: augstu žurnālistikā stāvoša persona, Roberts Kaizers no The Washington Post, izstādē Telavivā reiz bija ieraudzījis manus zīmējumus. Teica, lai iedodu kopijas. Pēc kāda laika no Amerikas saņēmu ziņu, ka mani zīmējumi publicēti The Washington Post. Izraēlā līdz tam brīdim jau biju slavēts, man notika izstādes, tika izdotas grāmatas, bet šis brīdis deva pārliecību, ka varēšu Amerikā izsisties. Tā arī bija. Augstu stāvošā persona no The Washington Post man pateica, kur jāiet, kam savi darbi jārāda. Tālāk gan viss bija jādara pašam. Amerika nav Latvija vai Krievija, kur kāds var piezvanīt un tavus darbus pazīšanās dēļ paņems. Pats gāju uz The New York Times redakciju — vēl Parīzē dzīvojot, biju viņiem rakstījis vēstules, sūtījis darbus. Tad viņi neatbildēja, bet, kad ierados, atcerējās. Man palīdzēja tas, ka Amerikā ierados no Parīzes. Tas tomēr bija citādi, nekā ierasties no Telavivas vai Maskavas. 

Kāpēc nepaliki Parīzē?
Tāpēc, ka Parīzē daudz grūtāk izsisties, jāzina arī franču valoda. Viens mans zīmējums gan tika publicēts Le Nouvel Observateur. Avīzei Liberation taisīju darbus. Kaut kas piesaistīja viņu vērību. Domāju, ka izcēlos, jo manos darbos bija kaut kas citāds. Bija tāds Rolands Topors, atzīts mākslinieks Francijā. Izklapatoju satikšanos ar viņu. Kad braucām liftā pie viņa uz mājām, ar aizdomām skatījās, ka man bieza mape līdzi. Šausmas, viņš domāja, tagad man tas viss būs jāskatās! Es zināju, ka viņš tā domā. Uzreiz izstāstīju, kā man reiz kāds vācu mākslinieks, kurš neprata angliski, rādīja savus darbus un kā man tas riebās. Viņš atmaiga. Kad vēlāk sāka skatīties darbus, katru no tiem aplūkoja ilgi. Domāju, ka Parīzē visas iespējas neizmēģināju. Man ir nevērība pret dzīvi. Nospļauties, jo vienmēr domāju, ka tikšu cauri ar pašpārliecību. 

Par savu talantu un iespējām izsisties pārliecināts latvietis — es nezinu, cik bieži tā gadās.
Padomju Latvijā dzīvojot, biju zaudējis lepnumu par to, ka esmu latvietis, bet Amerikā to atguvu. 

Par ko īsti biji lepns?
Visiem Amerikā teicu, ka esmu latvietis, jo cienīju sevi. Kad 80. gadu vidū sākās pārmaiņu laiki, perestroika, taisīju daudz zīmējumu pret krieviem. Tad jau sākās Atmodas manifestācijas Latvijā, bija laba sajūta. Tikai tad varēju sākt braukt atpakaļ, pirms tam mani nelaida. Savu māti nebiju redzējis 25—30 gadus. Kopš Atmodas pavadīju te katru vasaru. Lai kā būtu, te ir mana dzimtene. 

Ja man būtu turpinājies labs darbs Amerikā, es neatgrieztos. Bet Amerikā nekas nav mūžīgs. Tā ir dinamiska valsts, kas visu laiku attīstās. Tur nav kā te — ja esi Maija Tabaka, tad visu mūžu esi Maija Tabaka. Tur viss mainās, izņemot, ja esi pirmā numura zvaigzne, slavens visā pasaulē. Man to neizdevās sasniegt — nebija tās laimes, kas vajadzīga tādam liktenim. Jā, vajag arī laimi, pareizo zvaigžņu stāvokli, lai sasniegtu virsotnes, nepietiek tikai ar darbu un talantu — tam es ticu. Neticu Dievam, bet ticu, ka iracionālajam ir kāda ietekme.

Vai vari nosaukt Amerikas laika darbus, par kuriem esi lepns, un tos, kas tev pašam krīt uz nerviem, jo neesi uzzīmējis, kā vajag, pat ja mediji tos publicējuši kā labus?
Uz šo jautājumu nevaru atbildēt, jo savus darbus esmu nodevis Latvijas arhīvā — nevaru tos apskatīt un izvērtēt. Arhīvs saka, ka ir 7000 vienību, ieskaitot The New York Times lapas un visus žurnālus, kas mani publicēja. Tur ir arī recenzijas, atsauksmes, fotogrāfijas. Septiņi tūkstoši — es tam nevaru noticēt! Lielāko daļu darbu esmu pat aizmirsis. Reizēm paceļu kādu vecu zīmējumu — foršs darbs! Vai es to taisīju? Neatceros. To darbu man ir pārāk daudz. 

Time vāki ir mans visaugstākais sasniegums. Bet man ir maznozīmīgi zīmējumi, kurus uzskatu par daudz labākiem darbiem. 

Kā mākslinieks tiek pie žurnāla Time vāka iespējas?
Vākus par tēmu taisa trīs mākslinieki. Žurnāls izvēlas vienu, bet visiem samaksā vienādi — 3000 dolāru. 

Vai Amerikā varēji labi dzīvot?
Jā, beigās man darba bija tik daudz, ka vienu knapi pabeidzu un citi piedāvājumi jau bija priekšā. Es tos visus ņēmu, jo biju piedzīvojis sliktus laikus, zināju — ja piedāvājumi nāk, tie jāņem. Kādā brīdī viss aprāvās, jo medijos ienāca jauni darba devēji ar jaunām idejām un jaunu mākslinieku loku, kuru domāšana viņus interesēja. Tad es izlēmu — jābrauc uz Latviju! Tajā laikā Latvijā, salīdzinot ar ASV, viss vēl bija ļoti lēts. Domāju — forši dzīvošu! Sūdu! Bet nekur citur negribu. Ne reizi nav bijusi vilšanās, ka atgriezos.

Tagad tu atpūties?
Es neatpūšos. Katru dienu strādāju. Nevaru iedomāties savu dzīvi bez darba. Lasu, dzeru kafiju, bet katru dienu taisu kādu darbu. Kā jau teicu, mana izstāžu zāle ir feisbukā. Es gribu, lai manus darbus skatās. Sevišķi jaunie mākslinieki maniem darbiem spiež Like.

Tu jau pats esi jauns mākslinieks — tā ir tavu darbu visdīvainākā un arī labākā lieta.
Es ākstos. Dzenu vellu savos darbos, un man tas patīk.

Par ko taisīsi zīmējumu, tu izdomā, dzerot rīta kafiju?
Nē, nē, nē! Reizēm ir tā, ka vispār nedomāju par zīmējumu. Tad ir klikšķis galvā — es kaut ko iedomājos. Tā notika, piemēram, braucot trolejbusā. Bija izkārti Latvijas karogi, un iedomājos (pilnīgi bezjēdzīga domāšana!), kā būtu, ja karogam otrā pusē būtu balta zīda odere? Muļķība, vai ne, bet es to uzzīmēju. Vēl uzrakstīju, ka sevišķos svētkos Latvijas karogam ir balta zīda odere. Zīmējumu ieraugot, kāds man teica: Māri, baltais taču ir padošanās karogs! Man tas nebija ienācis prātā, jo man prātā ir mana ideja. 

Es taisu muļķības, un tomēr tām ir jēga — mana jēga. Jaunie mākslinieki to kaut kā labi saprot. Es ceru, ka pats esmu mūsdienīgs, jauns mākslinieks, kā tu teici. Tāda doma man patīk!

The post Talants un pārliecība appeared first on IR.lv.