Tuvība, cilvēcība, konkrētība

10.07.2019 23:55

Francijas prezidenta Makrona kampaņas iedvesmota, Amēlija de Monšalēna pirms diviem gadiem iesaistījās politikā, tagad viņa ir Eiropas lietu ministre

The post Tuvība, cilvēcība, konkrētība appeared first on IR.lv.

Francijas prezidenta Makrona kampaņas iedvesmota, Amēlija de Monšalēna pirms diviem gadiem iesaistījās politikā, tagad viņa ir Eiropas lietu ministre

Francijas vēstniecība ir eleganta vieta brokastošanai. Aiz lielās ēdamistabas, kuras sienas rotā karaļnama simbols fleur-de-lis jeb dekoratīvais lilijas zieds, ir neliela telpa, kur pie baltiem galdautiem var baudīt klasisku franču rīta maltīti — plānās pankūkas, kruasānus un kafiju. Uz turieni esmu aicināts agrā piektdienas rītā jūnija nogalē, lai intervētu Francijas Eiropas lietu ministri Amēliju de Monšalēnu (Amélie de Montchalin), kura iepriekšējā dienā tikusies ar Latvijas amatpersonām, bet jau drīz pēc mūsu tikšanās izlido no Rīgas.

De Monšalēna (34) ir iesaistījusies politikā tikai aizpagājušajā gadā, kad Francijas prezidents Emanuels Makrons veidoja savu jauno partiju En Marche! Intervijā ar ministri ceru gūt ieskatu arī par šo jauno politisko spēku, bet sarunu sāku ar klasisko jautājumu — kāpēc viņa ieradusies Rīgā?

Kā Eiropas lietu ministrei viņai ir pienākums apbraukāt ES valstis, un kā vienu no pirmajām viņa apmeklē Latviju — amatā viņa iecelta tikai pirms trim mēnešiem. «Likās svarīgi apmeklēt valstis, ar kurām mums ir pozitīvas divpusējas diskusijas par Eiropu,» saka ministre. Vides politika ir viena no prezidenta Makrona prioritātēm, un «Latvija spēlē atslēgas lomu koalīcijas veidošanā cīņā pret klimata izmaiņām», premjerministrs Kariņš to parādījis ES valstu vadītāju tikšanās reizē maijā Rumānijā.

Francija arī novērtējusi Latvijas izteikto solidaritāti pēc ugunsgrēka Parīzes Dievmātes katedrālē — «tas bija ļoti aizkustinoši un izjusti», saka de Monšalēna. Francija tagad veido darba grupu, lai aizsargātu apdraudētās kultūras vērtības visā Eiropā, tāpēc viņa apmeklējusi arī Doma baznīcu Rīgā.

Tikšanās notiek dažas dienas pēc Eiropas Padomes parlamentārās asamblejas lēmuma atjaunot balsstiesības Krievijas delegācijai, kuras tika iesaldētas pēc Krimas aneksijas. Pret šo lēmumu asi iebilda Latvija un vairākas citas mūsu reģiona valstis, taču to atbalstīja Francijas parlamentārieši.

Ministre gan kaismīgi iebilst pārmetumiem, ka EPPA lēmums nozīmē atkāpšanos no principiem. Kremlis draudēja izstāties no Eiropas Padomes — tas nozīmētu, ka Krievijas pilsoņiem vairs nebūtu iespējas vērsties Eiropas Cilvēktiesību tiesā. «Mūsuprāt, nebūtu gudri atņemt pilsoņiem šādu iespēju tāpēc, ka režīms ir rīkojies pretlikumīgi un nepieņemami Ukrainā,» saka ministre. Norādu uz bažām, ka tas varētu būt pirmais solis pa slideno nogāzi uz citu sankciju atcelšanu. «Gribu ļoti skaidri pateikt — te nav nekā slidena, un nav nekādas nogāzes,» atcērt ministre. Iepriekšējā vakarā Eiropas Savienības Padome par sešiem mēnešiem atkal pagarināja sankcijas pret Krieviju. Paziņojuma valoda par Krimu, Donbasu, reisa MH17 lidmašīnas notriekšanu ir ļoti spēcīga un skaidra, un Francijai šajos jautājumos «nav nekādu šaubu» par stingras nostājas nepieciešamību.

Martā prezidents Makrons visās Eiropas Savienības valodās publicēja uzsaukumu, kurā Eiropas Parlamenta vēlēšanas šā gada maijā nosauca par «izšķiroši svarīgām mūsu kontinenta nākotnei». Kā ministre vērtē vēlēšanu rezultātu? «Tās bija izšķiroši svarīgas,» viņa atbild, jo beidzās divu lielo politisko grupējumu — Eiropas Tautas partijas un sociālistu — divvaldība Eiropas struktūrās. Ir jauna, spēcīga centriska grupa — Eiropas atjaunotne — ar 110 vietām, zaļie ieguvuši 75 vietas, daudz vairāk nekā agrāk, un līdzdalība bija daudz lielāka, nekā gaidīts. «Nav daudz tādu brīžu, kad cilvēki sanāk un balso par Eiropu,» norāda de Monšalēna, turklāt nenotika populistu izrāviens, no kura daudzi baidījās.

Ministre uzsver, ka «Eiropas nākotne ir saistīta ar spēju nodrošināt konkrētus rezultātus», kuru ietekmi cilvēki sajūt savā ikdienas dzīvē. «Daudzi cilvēki par Eiropu šaubās, jo rezultāti viņiem nav skaidri.» Kā Makrons rakstīja savā uzsaukumā, Eiropai ir jāspēj aizsargāt gan pilsoņus un robežas, gan ekonomisko modeli un labklājību, gan tīru vidi un vietu pasaulē jaunajos ģeopolitiskajos apstākļos, kuros riski visapkārt pieaug. De Monšalēna uzskata, ka līdz šim politiķi Eiropas Parlamentā bieži vien nodarbojušies vairāk ar ideoloģisku pozicionēšanos, sakot — mēs esam labējie vai kreisie. Tagad ir jācenšas risināt konkrētas problēmas.

Makrona vēlme pavērt logu jaunām vēsmām Eiropā bija skaidra jau kopš viņa iesaistīšanās Francijas prezidenta vēlēšanās 2017. gadā. Viņa uzvara pret eiroskeptiķi Marinu Lepēnu deva cerību daudziem Eiropas idejas atbalstītājiem visā kontinentā, bet pat pirms tam viņš bija spējis aizraut un iesaistīt savā politiskajā kustībā daudzus cilvēku Francijā, to skaitā arī Amēliju de Monšalēnu. Kas viņu pārliecināja atstāt stabilu ekonomistes darbu lielā apdrošināšanas uzņēmumā un iesaistīties politikā?

«Mūsu valsts daudzus gadus cieta, jo bija nonākusi tādu partiju gūstā, kuru debates bija pilnībā atrautas no cilvēku ikdienas dzīves. Pārāk daudzas reformas tika ieviestas, lai sūtītu kaut kādu «signālu»,» atbild de Monšalēna. «Taču cilvēkiem apnīk signāli, viņi grib faktus.» Viņa iesaistījusies tāpēc, ka projekts bija par Eiropu, humānismu, reformām. Makrons runāja nevis par ideoloģijām, bet par konkrētiem jautājumiem, turklāt darīja kaut ko pilnīgi nepieredzētu. «Neviena partija līdz šim nebija aicinājusi cilvēkus nākt un kalpot valstij.» De Monšalēna studējusi Hārvarda Universitātes Kenedija skolā, un ASV prezidents Kenedijs ir slavens ar inaugurācijas runā izteikto aicinājumu — neprasiet, ko valsts var darīt jūsu labā, prasiet, ko jūs varat darīt savas valsts labā, atgādina de Monšalēna. «Man vienmēr ir bijusi sajūta, ka vēlos savai valstij kalpot, bet līdzšinējā politiskajā sistēmā nebija pašsaprotams, ka 30 gadus veca sieviete ar trim bērniem varētu kļūt par parlamenta deputāti.» Sajutusi, ka viņas zināšanas ekonomikā varētu būt noderīgas, viņa aizrakstīja Makrona štābam vēstuli un tika izvirzīta par kandidāti Esonas departamentā, kas atrodas netālu uz dienvidiem no Parīzes.

Viņas ģimenei šajā rajonā jau simt gadu ir piederējusi lauku saimniecība, taču tajā atrodami ne tikai zemnieki, bet arī ļoti attīstīti IT uzņēmumi un nabadzīgām priekšpilsētām raksturīgās dzīvokļu augstceltnes. «Tā ir Francija miniatūrā,» saka de Monšalēna, ar visām tās stiprajām pusēm un problēmām. «Tā bija pavisam jauna pieredze,» viņa stāsta. Kļūt par kādas vietas pārstāvi nozīmē iemācīties daudz ko jaunu gan par citiem, gan par sevi — kas tev ir svarīgi. Priekšvēlēšanu kampaņas laikā un pēc tam divos gados parlamentā viņa regulāri braukusi tikties ar rajona iedzīvotājiem. «Tas manī rada spēcīgu vēlmi nodrošināt cilvēkiem rezultātus. Ja politiķi to vien dara, kā norunā smukas runas, jūtas apmierināti cits ar citu par kāda jauka likuma pieņemšanu, apceļo Eiropu, lai sludinātu kādus konceptus, tad nebūs ilgi jāgaida līdz populistu uzvarai. Man acu priekšā ir vairāku konkrētu cilvēku sejas, ar kuriem esmu runājusi par viņu ne sevišķi vieglo dzīvi vai par viņu lieliskajiem projektiem, kuru izpildei trūkst līdzekļu.» Šie cilvēki ir kļuvuši par atskaites punktu viņas darbam.

Ko viņa un viņas partija ir iemācījušies no dzelteno vestu protestiem, kas šoziem satricināja Franciju? Esot jāatgriežas pie En Marche! sākotnējiem uzstādījumiem — «tuvība, cilvēcība un konkrētība».