«Varēja būt sliktāk»
Pirms gada Irēna un Maigurs Cepurīši zaudēja dēlu Māri (23). Viņš izdarīja pašnāvību. Šajā nedēļas nogalē Cepurīši pie Saukas ezera rīko garīgajai veselībai veltītu mūzikas festivālu Ogle, jo «mēs gribam, lai vairāk cilvēku izvēlas palikt»
The post «Varēja būt sliktāk» appeared first on IR.lv.
Pirms gada Irēna un Maigurs Cepurīši zaudēja dēlu Māri (23). Viņš izdarīja pašnāvību. Šajā nedēļas nogalē Cepurīši pie Saukas ezera rīko garīgajai veselībai veltītu mūzikas festivālu Ogle, jo «mēs gribam, lai vairāk cilvēku izvēlas palikt»
Māris kļuva citāds. Pameta darbu Norvēģijā, izšķīrās no draudzenes un pateica mammai, ka brauks uz Latviju. Uz mājām Neretā, kur brīvdienās saimnieko tēvs. Pērn jūnijā Māris kādu dienu pazuda. Pēc nedaudz vairāk nekā divu nedēļu meklēšanas puisi atrada mirušu. Pašnāvība. «Bērēs sanāca krietni pāri simt cilvēkiem. Pietrūka vietu pie galda, lai arī bija pasūtītas 110,» atceras Māra tētis Maigurs. Viņš uz sarunu ir atnācis kopā ar sievu Irēnu, kura iepriekšējā vakarā ielidojusi no Norvēģijas. Viņa tur dzīvo. Tieši viņa pamanīja izmaiņas, taču nespēja apjaust, kā dēlam palīdzēt. Runātāja mūsu sarunā vairāk ir Irēna, vīrs klausās sievas stāstā un šo to piebilst. «Bet ir jārunā, jo citādi daudziem ir sajūta, ka depresija vai pašnāvība ir kaut kas tāls,» nosaka Maigurs.
Festivāls Ogle Saukas dabas parkā notiks divas dienas — 12. un 13. jūlijā. Uzstā-sies grupa Singapūras satīns, reperis Ansis un citi mūziķi, bet teltīs festivāla teritorijā konsultēs psihologi no krīžu centra Skalbes un Pusaudžu resursu centra, būs joga, elpošanas vingrinājumi, dažādas darbnīcas. Arī veselības ministre Ilze Viņķele apstiprinājusi savu klātbūtni.
Sviestmaizes rītos
Cepurīši nāk no Neretas. Maigurs dzimis astoņu bērnu ģimenē, Irēnai ir divi brāļi un māsīcas Lietuvā — attiecības ir tuvas, māsīcu bērni savā starpā draudzējas. Irēnas un Maigura bērni dzīvo Norvēģijā: Jānis (26) ir tetovētājs, un Alise (19) nupat pabeidza vidusskolu. Cepurīši ir ticīgi cilvēki. Māris pēdējos gadus gājis svētceļojumā uz Aglonu — gan viens, gan kopā ar draugiem.
Pirms deviņiem gadiem Irēna nolēma doties strādāt uz Norvēģiju, kur trūka medmāsu un darbs bija labāk atalgots nekā Latvijā. Maigurs to atbalstīja un uzņēmās bērnu audzināšanu: rītos smērēja sviestmaizes un modināja desmit gadus veco Alisi un trīspadsmitgadīgo Māri uz skolu. Jānim tobrīd bija 16 gadu. «Kad Alisīte pārcēlās uz Norvēģiju, bija izbrīnīta, ka es viņai netaisu brokastis. Teicu: «Saulīt, pati mācies!» Viņa atbildēja: «Bet tētis man rītos maizītes smērēja!» pasmaida Irēna, un Maigurs atsmaida pretī: «Vismaz ēst gatavot iemācījos!» Cepurīši ir jauks un saskanīgs pāris — tas jūtams katrā teikumā, arī tajos brīžos, kad abi par kaut ko nevar vienoties. Katrs paliek pie sava, nosakot: «Labi, labi, lai jau tā būtu.» Piemēram, kad Irēna stāsta par to, ka pagājušajā ziemā slēpojusi ar Māra ķiveri, Maigurs iesaucas: «Māris un ķivere? Nebiju redzējis viņam galvā.» Irēna paskaidro: «Varbūt ne Latvijā, bet Norvēģija gan. Atceries to video?» Dēls kādu savu skeitošanu filmējis ar GoPro kameru. Lielā ātrumā braucot pa kalnu ceļu, viņš pēkšņi pamanīja priekšā cilvēkus un izvēlējās krist, lai viņiem neuztriektos. Māris nokrita, bet kamera turpināja filmēt.
«Piecēlās, noņēma to no ķiveres un nofilmēja līdz jēlumam nobrāzto gurnu un saplēsto kreklu. Un pateica: it could be worse*. Bērēs skatoties šo video, Alise ieminējas, ka gribētu brāļa teikto uztetovēt sev kā piemiņu. Viņas ideja iepatikās arī citiem, tāpēc 40 dienas pēc bērēm Jānis, kurš Norvēģijā strādā tetovēšanas salonā, šo tekstu uztetovēja māsai, mammai, tētim un vairākiem radiem. «Man ir te, uz sāna, kur Māris sev nobrāza,» Maigurs paceļ augšup kreklu. Irēnai — uz rokas. Šāds teikums ir astoņpadsmit Mārim tuviem cilvēkiem. Tas ir Māra rokrakstā.
Par dēla aiziešanu Irēnai runāt ir smagi. «Tas bija tik sāpīgi, necerēti, neiedomājami,» viņa saka un apklust. Maigurs joprojām nesaprot, kā tas varēja notikt — Māris taču audzināts tāpat kā visi Cepurīšu bērni. Jānis un Alise nesmēķē un alkoholu nelieto. Māris bija sportisks, draudzīgs, dzīvespriecīgs. Norvēģijā savos 23 gados dzīvoja neatkarīgi un, mammu apciemojot, izrunājās no sirds. «Kādu dienu viņš atnāk un saka: mammu, mēs ar draugu rakstīsim dziesmas, labi sapas enerģijas. Tik pacilāts! Saku: «Māri, vai neesi kaut ko lietojis?» Jā, esot zāli uzpīpējis.» Mamma nedusmojās, tikai pavaicāja, kā viņam dzīvē trūkst, ja vajag pīpēt. Maigurs ir citādi noskaņots: «Ja būtu zinājis, ka viņš piedūries zālei, es nezinu, ko viņam pateiktu!» Tēvs noslāpē dusmas un stāsta, ka ģimenē ir stingri runāts par atkarībām, tāpēc bijis tik grūti to dzirdēt no sievas.
«Viņš gribēja pirkt gredzentiņu, lai bildinātu draudzeni,» Irēna atceras dēla vēlmes pagājušā gada maijā. Iepazinies internetā ar meiteni no Taizemes, viņš aizlidoja satikt viņu un atveda līdzi uz Norvēģiju. «Nu iekšas!» pasmaida tētis. Viss Mārim bija: draugi, darbs, attiecības. Un tad pēkšņi viņš izšķīrās no meitenes, sakrāmēja koferi un aizbrauca uz Latviju. Norvēģijā vairs nepatīkot — tā pateica mammai, sabučoja un aizbrauca.
Tēti, tu vislabākais!
Neretā Māris ģimenes mājā dzīvoja viens. Kopš 2018. gada maija. Kādā jūnija dienā zvanīja tēvam: «Tēt, pabeidzam siltumnīcu! Atbrauc pa brīvdienām, es nevaru viens nostiept plēvi!» Maigurs strādā būvniecībā Rīgā un laukos ierodas tikai brīvdienās. Atbraucis ieraudzīja, ka dēls neko nav izdarījis. Jā, esot meditējis. «Es pateicu: tu esi sliņķis! Kopā tomēr nostiepām plēvi, sastādījām tomātus. Mārim allaž bija spontānas idejas, un varēja pēkšņi kaut kur aizdoties. «Tēt, tu esi vislabākais!» — tā viņš pateica, kad brauca uz Jēkabpili, uz priekšvēlēšanu diskusiju ar politiķi Artusu Kaimiņu.»
Kādā jūnija dienā viņš nozuda. Konkrēts datums nav zināms. Irēnai kā atskaites punkts ir 18. jūnijs, kad piezvanīja tuva draudzene, kuras dēls jau sen bija draugos ar Māri. Māris esot mainījies. Stāstījis, ka daudzi viņam gribot nodarīt ļaunu, dzirdot tādas kā balsis. Šķietot, ka kāds vajā. Irēnai bija slikta nojauta, viņa sāka interesēties, kā dēlam klājas. Māris bija atteicies no mobilā telefona, tāpēc nebija iespējas viņu sazvanīt. Maigura māsa, kura pieskata māju, 19. jūnijā zvanīja un teica, ka Māra nav mājās. Irēna saprata, ka nav labi, skaipā uzmeklēja pazīstamu psihoterapeiti. Ārste norādīja, ka balsis un vajāšanas sajūta var būt kādas garīgas saslimšanas pazīmes. Irēna nopirka biļeti uz Latviju, jo gribēja ar dēlu parunāt. Maigurs zināja teikt, ka Māris ieminējies par braucienu uz Igauniju, taču, ieradies Neretā nedēļas nogalē, pamanīja, ka skeitborda dēlis ir mājās. Bez tā Māris parasti nekur negāja, šoreiz bija aizbraucis ar riteni.
Irēna ieradās Latvijā uz Jāņiem un gaidīja dēlu mājās: uzrakstīja vēstuli feisbukā, lai dod ziņu, ka viss kārtībā, jo uztraucas. «Gāju ik pa laikam skatīties, vai ir lasījis… Nekā, vēstule nav kužināta, nekādu ziņu. Sēžu pie brokastīm, asaras gāžas. Kur mans dēls var būt?! Gribu satikt!» 25. jūnijā Irēna ar meitu Alisi kārtoja māju un atrada Māra maku ar kartēm, naudu. «Kāda Igaunija bez pases, bez naudas. Uzreiz zvanīju policijai, un rakstījām feisbukā, ka Māris pazudis,» viņa atceras. Kāds komentāros ieminējās, ka Rīgā veikalā Mego redzējis puisi ar šādu tetovējumu. Cepurīši devās turp, visur izlīmēja Māra foto, lūdza cilvēkus, kas viņu redzējuši, atsaukties. Viss tuvējais mežs Neretā bija izstaigāts, radi apbraukāti. Tad Irēna devās uz garīgo nometni Mazirbē. Viņa saprata, ka vairāk nekā nedēļu ir darījusi visu iespējamo.
Pirmdiena, 2. jūlijs. Kāds vietējais Neretā pie peldētavas atrada Māra sarkano riteni. Policija pārmeklēja apkārtni. Atrada Māri. Cepurīšiem šķiet nepieņemams veids, kā policija ģimenei paziņoja par notikušo: meita šo ziņu telefoniski saņēma, būdama viena pati Neretas mājās. Irēna bija nometnē, dēls Jānis aizbraucis uz simtgades Dziesmusvētkiem Rīgā, bet Maigurs bija darbā. «Kā policija tā var darīt, ka neuzprasa, vai cilvēkam ir citi apkārt, vai nav pie stūres? Vienkārši piezvana, un viss. Man tik žēl Alisītes, ka viņa bija viena.»
Psiholoģiskā palīdzība Neretā nebija pieejama, tāpēc Cepurīši turējās kopā — mājā visu laiku bija kāds draugs vai radinieks. Kad kopš bērēm bija pagājušas 40 dienas, sabrauca pilns pagalms jauniešu. Skaitā ap sešdesmit. Sāka domāt, ka nākamgad atkal jāsanāk ap Māra dzimšanas dienu 12. jūlijā. Sestdienā. Draugi ieminējās, ka vajadzētu padomāt arī par dzīvo mūziku, jo Mārim ļoti patika hiphops. Kāds aizrakstīja grupai Singapūras satīns un reperim Ansim, viņi uzreiz piekrita piedalīties. Tā radās Ogle. Nosaukums simbolizē siltumu un tuvību, jo viena ogle degt nevar. Līdzīgi arī cilvēks — var izdzist, ja apkārtējie nesilda.
Festivāla rīkošanai veikli pieslēdzās Latvijas Kultūras koledžas studenti, kuriem tā būs kā prakse. Ideju novērtēja arī centrs Skalbes, Veselības ministrija un Pusaudžu resursu centrs un izteica vēlmi sadarboties. Oglē būs pieejami īpaši testi, kuros katrs varēs noteikt savu garīgās veselības stāvokli.
Ir jārunā
Pēc dēla nāves Irēna saprata, ka ne jau tikai viņas ģimenē notiek tādas traģēdijas. Cilvēki nāca klāt un rakstīja vēstules, sakot, ka ir domājuši par pašnāvību; daudzi atzina, ka slimo ar depresiju. «Vajag par to runāt,» pārliecināti saka Maigurs. Un Irēna nolēma to darīt — aprīlī atlidoja no Norvēģijas un devās uz Neretas skolu runāt ar skolēniem. Skolu, kur mācījusies pati un visi trīs viņas bērni. Medmāsa būdama, nekad nebija uzstājusies klausītāju priekšā, nejutās droši, tāpēc savu ideju izstāstīja cilvēkiem no Pusaudžu resursu centra, kuri piedāvāja atbraukt līdzi uz skolu. Tā kopā ar diviem mentoriem Irēna pastāstīja, kā laikus pamanīt depresiju vai pievērst uzmanību aizdomām par pašnāvību.
«Es vēlos kādu izglābt, atturēt, parādīt, ka ir citas izvēles, nevis tikai šī briesmīgā. Man gribas kliegt: nedariet tā, dzīvojiet, tas ir tā vērts!» saka Irēna. Pavasarī viņa medijiem izsūtījusi vēstuli ar pamudinājumu runāt par šīm tēmām, bija gatava izklāstīt savu pieredzi, pieminējusi arī Ogli. Vairāki mediji prasījuši par to naudu, tiem Irēna atteikusi.
Pēc World Health Review datiem, Latvija ir viena no valstīm, kas gadiem turas desmitniekā pēc izdarīto pašnāvību skaita. Savukārt Eurostat liecina, ka Latvija ierindojas 3. vietā Eiropā. Pērn to izdarīja 299 cilvēki, to skaitā Māris. Kopumā šī tendence mazinās, piemēram, 2018. gadā tika veiktas 353, 2012. gadā — 444 pašnāvības. Šogad sešos mēnešos neatliekamajai medicīniskajai palīdzībai bijuši 842 izsaukumi uz suicīdu mēģinājumiem, pērn visa gada laikā nācies tādos doties 1687 reizes. Arī uz krīžu centru Skalbes bieži zvana iespējamie pašnāvnieki. Psiholoģe Santa Ozoliņa viņu teikto ir uzklausījusi desmit gadus, un pieredze liecina, ka 90% gadījumu pašnāvību veic tie, kuri slimo ar kādu psihisku saslimšanu, visbiežāk depresiju vai šizofrēniju. Vīrieši sev galu padara piecreiz biežāk nekā sievietes, un spriedzi neiztur gan nabadzībā nonākušie, gan biznesa vidē strādājošie. Tie var būt gan ģimenē dzīvojoši, gan cilvēki, kas ir vieni. «Biežāk tie ir cilvēki, kas jūtas vientuļi, izolēti, bez sociālā atbalsta sistēmas, taču ne vienmēr,» novērojusi Santa.
Psiholoģe stāsta, ka lielāka iespēja atpazīt pašnāvnieciskas tieksmes ir tiem, kas kādu laiku konkrēto cilvēku nav satikuši. «Ģimenes locekļi pakāpeniski sarod ar to, ka tuvais mainās, tāpēc to, iespējams, tik spilgti neredz,» saka Ozoliņa. Jāuzmanās, ja skumjais garastāvoklis pēkšņi bez iemesla pagaist un cilvēks kļūst mierīgs, pat laimīgs, un visi apkārtējie skatās — re, viņam ir palicis labāk. «Visticamāk, viņš ir pieņēmis lēmumu izdarīt pašnāvību. Lai to novērstu, cilvēkam ir jāuzdod ļoti konkrēts jautājums: vai tu esi nolēmis veikt pašnāvību? Vai arī: man ļoti rūp, kas ar tevi notiek, vai neesi izlēmis nomirt?» saka psiholoģe. Par šo tēmu nevar runāt aplinkus, jo tad cilvēks izvairīsies no konkrētas atbildes. «Jārunā atklāti, tēma jālegalizē. Tas dod drošības sajūtu, ka par to ir iespējams runāt. Ka kāds cilvēku saprot.» Psiholoģes pieredze rāda, ka cilvēki nomierinās, kad apjauš — kāds viņus uzklausa, saprot un runāšanu par pašnāvnieciskajām domām neuzskata par tabu tēmu. «Daudzi teikuši — cik forši, ka pateicu, kļuva vieglāk. Nosaucot vārdā, emocijas ir kā uz batuta — var atsperties un lēkt, un dzīvoties.»
Ja cilvēks atzīst domas par pašnāvību, psiholoģe iesaka jautāt tālāk — vai tev jau ir plāns? «Lai izstāsta. Svarīgi to uzklausīt, nevis šausmināties vai baidīties. Tu dumjš esi, kāpēc tādas domas domā! Tas liks cilvēkam justies vēl sliktāk. Vislabāk būtu reaģēt, sakot: «Man rūp, kas ar tevi notiek, tāpēc būtu svarīgi vērsties pēc palīdzības» Nevis mierināt, ka viss būs labi. Tas nav godīgi, jo nezinām, vai būs.» Tuvajiem cilvēkiem ir jāmeklē profesionāla palīdzība un jāizstāsta par to nomāktajam cilvēkam, taču lēmums apmeklēt speciālistu lai paliek paša ziņā. Ozoliņa novērojusi, ka uzspiesta aizvešana pie ārsta izraisa pretreakciju. Vislabāk būtu motivēt to izdarīt kopā ar kādu draugu vai tuvu cilvēku un pēc tam, ja cilvēks to spēj, doties kaut kur kopā labi pavadīt laiku, lai gājiens pie psihiatra nav galvenais. Ja neizdodas motivēt, jārunā vēl un vēl.
Domas par pašnāvību var izraisīt arī darba pamešana, jo parasti cilvēki vairās zaudēt finanšu pamatu. Ozoliņa norāda, ka daudz ko var nojaust arī pēc kategoriskiem izteicieniem, piemēram, «bez manis visiem būtu labāk». Tā ir kā netieša atvadīšanās. Vai arī pēkšņa sirsnība vai atzīšanās, kas cilvēkam nav raksturīga, piemēram, «tu esi man bijis labs draugs».
Depresija tepat vien apkārt staigā. Amerikā to mācās atpazīt pat emociju sejiņās īsziņās. The New York Times jūnijā rakstīja par Kalifornijas Universitātes pētījumu, kurā tika analizētas uz krīzes telefonu saņemtās ziņas, lai konsultanti precīzāk zinātu, kad tiešām jāsūta ātrā palīdzība un kas ir tikai pļāpāšana. Izrādījās, ka tie, kuri minējuši vārdu «pašnāvība» vai «nāve», nav tie, kas bijuši kritiskā stāvoklī. Biežāk tas attiecies uz tiem, kuri daudz lietojuši «nekad», «viss», «vairs ne», «vienmēr».
* Varēja būt sliktāk — no angļu val.
No tīša paškaitējuma mirušie
The post «Varēja būt sliktāk» appeared first on IR.lv.