Atļauties sapņot

Pēc skaistajiem simtgades Dziesmusvētkiem kora Kamēr... nākotne bija neskaidra, to atstāja diriģents Jānis Liepiņš. Pēcteča Aivja Gretera atbilde uz jautājumu, vai kolektīvu nāksies slēgt, ir tikko iegūtā Eiropas koru galvenā balva. Vienīgajam korim pasaulē trešo reizi!

The post Atļauties sapņot appeared first on IR.lv.

Pēc skaistajiem simtgades Dziesmusvētkiem kora Kamēr… nākotne bija neskaidra, to atstāja diriģents Jānis Liepiņš. Pēcteča Aivja Gretera atbilde uz jautājumu, vai kolektīvu nāksies slēgt, ir tikko iegūtā Eiropas koru galvenā balva. Vienīgajam korim pasaulē trešo reizi!

Pagalmā Ķekavas privātmāju rajonā laiski augusta pēdējās dienas tveicē guļ vecais medību suns Braitons. Zelta retrīvers Čedars ir aktīvāks: ik pa brīdim saimniekam pienes bumbiņu. Vai nojauš, ka Aivis pēc dažām stundām brauks uz lidostu? Pirms nepilnas nedēļas atgriezās no Itālijas, tagad dosies uz Indonēziju. «Nenojauš, jo vēl somu neesmu paspējis sakrāmēt, tikai sarakstu uzrakstīju,» atsmej kora Kamēr… diriģents Aivis Greters (26). 

Daugavā, kas tepat aiz stūra, šovasar arī neesot iznācis nopeldēties. Pēc Jā-ņiem, devis amatierkolektīvam brīvdienas, Mūzikas akadēmijas maģistrants aizbrauca uz diriģenta Pāvo Jervi meistarklasēm Igaunijā. Atsācis mēģinājumus, viņa koris Cēsu Mākslas festivālā augusta sākumā kopā ar diriģentu Andri Pogu un Liepājas Simfonisko orķestri uzstājās Leonarda Bernsteina Vestsaidas stāsta iestudējumā. Mēneša 24. datums atnesa Grand Prix Eiropas konkursā Areco Itālijā, kurā piedalās labākie kori no visas pasaules. Kā uzskatāms pierādījums Ķekavas mauriņā nolikts zeltīts kauss. Konkurenti finālā bija somi, filipīnieši un amerikāņi. 

Kamēr… ir vienīgais koris no Latvijas, kas ir ieguvis augsto titulu, un tagad arī vienīgais koris visā pasaulē, kurš to ir ieguvis trīs reizes: 2004. gadā diriģenta Māra Sirmā, 2013. gadā — Jāņa Liepiņa un 2019. gadā — Aivja Gretera vadībā. 

Šī lieliskā notikuma dēļ arī plašāka publika uzzināja par diriģentu maiņu vienā no pazīstamākajiem Latvijas koriem, kas nākamgad svinēs 30 gadu jubileju. 

Pašam Aivim šī būs desmitā sezona Kamēr… rindās. No korista viņš izauga par otro diriģentu. Starptautiskā koru festivālā Džakartā šonedēļ ne tikai divos divdaļīgos koncertos stājās Kamēr… priekšā, bet arī pasniedza kolēģiem meistarklases amatierkolektīvu diriģēšanā.

Stundu dienā par maz, tomēr interviju Aivis neatsaka. Mūzika ir visa viņa dzīve, arī sievu Terēzi saticis Kamēr… rindās. Vecmāmiņa Māra atceras: puika, pavisam mazs, paziņojis — dziedāšu zēnu korī! Viņu ģimenē mūzikas profesionāļu nav, bet Aivis šo pašu pagalmu, kur tiekamies, vasarās piedziedājis no rīta līdz vakaram. Ļoti ilgi topā turējusies Kvazimodo ārija no Zigmara Liepiņa operas Parīzes Dievmātes katedrāle. Pat kaimiņi aiz sētas pievērsuši uzmanību, ka Aivis tikai dzied un dzied.

Kā nonāci pie Kamēr… stūres?
Jānis Liepiņš par savu aiziešanu pateica pagājušogad pēc Kamēr… uzstāšanās Dziesmusvētku koru karos, tieši pirms rezultātu paziņošanas. Biju diriģenta asistents, viens no diviem vai trim cilvēkiem, kas jau zināja, ka Jānis kori pametīs. Tas nebija spontāni, viņš bija ilgi domājis. Mums abiem sakrīt uzskats, ka šim korim ir vai nu jābūt ar tikpat augstām kvalitātēm kā vienmēr, vai arī tam nav jāeksistē. 

Esam daudz runājuši, vai koris būtu jāslēdz. Es nevēlētos būt tas, kas kori slēdz, bet Kamēr…, manuprāt, nedrīkst nolaisties zem latiņas, kur tas bijis.

Jūs tiešām apsvērāt tik populārā kora slēgšanu?
Jā, mēs par to runājām. Nevis par Jāņa aiziešanu, bet par mani un kori. Es uzskatīju, ka konkrētā laika posmā mums visiem ir jāsaprot, kā saprotamies un jūtamies. Kamēr… jauno dziedātāju uzņemšanā cilvēki bija nākuši pie Māra vai pie Jāņa, neviens nebija nācis pie manis. Šī ir pirmā sezona, kad esmu izaudzinājis «savu gadu».

Pagājušoruden jauno dziedātāju uzņemšana notika kā parasti, un mēs arī šobrīd uzņemam. Nākamā kārta būs 9. septembrī, uzreiz pēc atgriešanās no Indonēzijas. Ļoti gaidām jaunos dziedātājus!

Tā ir nepieciešamība — atjaunot asinis, kora sastāvs mainās. Veseli četri jaunie dziedātāji no pagājušā mācību gada «iesaukuma» bija ar mums Areco. Manuprāt, ir būtiski dot jaunajiem iespēju būt uz skatuves, būt konkursā.

Pārņemot kori, sāku strādāt pēc neprātīga plāna. Ar dažādām balsu grupām — pirmdien, otrdien, trešdien, ceturtdien un dažreiz arī nedēļas nogalēs. Atceros, pat Jānis prasīja: «Aivi, vai tas nav par traku? Vai dziedātāji tiešām strādās četras reizes nedēļā?» Taču man šķita, ka variantu nav. Gribēju arī pateikt, ka mans mērķis nav gulēt uz Kamēr… lauriem, pašam neko neieguldot. Ļoti daudz runāju ar kori. Jutos patiešām laimīgs, ka viņi mani saprot, ka esam kā viens organisms, kas mūziku padara dzīvu.

Ar jaunajiem dziedātājiem strādāju pastiprināti, gribēju, lai viņus arī varētu iemest šajā «ritenī». Repertuārs, ko dziedājām, bija apjomīgs un sarežģīts.

Viss, ko es darīju, izrādījās pareizi. Tā tam bija jānotiek! Kas zina, ja izmainītu kaut vienu detaļu, varbūt nebūtu ne Tolosas, ne Areco sasniegumu.

Uz konkursu Tolosā Spānijā aizbraucām pagājušā gada vēlā rudenī. Jā, uzvarējām Eiropas koru Grand Prix pirmajā posmā!

Tas bija pagrieziena punkts. Pāris dienas pirms konkursa koncertā gan atdziedājām konkursa repertuāru, gan iekļāvām citas dziesmas. Tajā brīdī radās tāda pareiza sajūta: viss saslēdzas, milzīgais darbs ir atmaksājies! Dziedātāji mani saprot, es saprotu viņus. Cenšos izaicināt uz niansētību, kas, man šķiet, ir būtiska dzīvajā performancē. Jebkurā brīdī varu «kuģi» pagriezt un stūrēt nedaudz citādi, «karkass» uzreiz pakļaujas: vai nu noklusina, vai tieši pastiprina skanējumu tik izteikti, kā mēs nekad nebijām darījuši.

Pēc tā koncerta jutos pārliecināts, ka man jāturpina vadīt Kamēr... Jutu arī uzticību un pārliecību no dziedātājiem par to, ka varu viņus saukt par saviem. Viņi nav Jāņa vai Māra, viņi ir mani! Tas bija psiholoģiski izšķirošs brīdis Kamēr… ģimenei. Pārliecinājāmies, ka arī manā vadībā esam spējīgi sasniegt tās virsotnes, ko jau ir pieveikuši Jānis un Māris.

Biji vadījis kori tikai pāris mēnešus.
Jā, un Tolosā bija jādzied stundu gara programma. Starp citu, Māris Sirmais arī bija konkursa žūrijā. Man tas likās drīzāk slikti, nevis labi. Esmu pie viņa dziedājis Kamēr…, arī, mācoties kordiriģēšanu Mūzikas akadēmijā, viņš bija nodaļas vadītājs. No otras puses, tomēr likās būtiski, ka Māris Tolosā bija klāt, nevis vienkārši izlasīja —  Kamēr… manā vadībā parādījušies pirmie sasniegumi. Atceros, cik viņš bija laimīgs un lepns par kori. Milzīgs gandarījums un prieks!

Arī pēc konkursa Itālijā sazvanījāmies, šobrīd viņš ar akadēmisko kori Latvija ir Vācijā, trīs nedēļu ceļojumā. 

Ar Jāni Liepiņu gan nupat satikāmies kopēju draugu kāzās, pārrunājām priecīgo notikumu. Tik sirsnīgi — viņš konkursu bija klausījies tiešraidē, pēc mūsu uzstāšanās atrakstīja ziņu: «Malači, jūs esat labākie!» Konkurss beidzās vēlu, pēc pusnakts. Izrādās, viņš negaidīja rezultātus, aizgāja gulēt. Jo viņam viss bija skaidrs.

Nepilnu gadu pēc iestāšanās korī jaunam cilvēkam tikt pie Eiropas Grand Prix — varbūt latviešiem ir kāds īpašs muzikāls gēns?
Es teiktu, tas ir vairāku lietu kopums. Pašā saknē — izglītības sistēma ir būtisks elements, lai turpinātos latviešu dziedāšanas kultūras fenomens. Man ir pat bail iedomāties laikus, kad tas sāktu izzust. Ceru, ka jauniešiem nesaruks stundu vai pasākumu skaits, kuros viņi tiek iesaistīti muzikālā darbībā. 

Lielai daļai  Kamēr… dziedātāju ir foršas ģimenes: izglītotas, kopj latvietību. Ģimeņu atbalsts ir ļoti būtisks. Tas tomēr ir jaunietis, kurš tikai mācās, varbūt paralēli kaut kur strādā, bieži nav mājās. Mēs ar kora sponsoru palīdzību cenšamies panākt, lai dziedātājam braucienos nav jāmaksā ne kapeikas, ja nu vienīgi šad tad jāpaēd par savu naudiņu.

Korī ir cilvēki, kas nodarbojas ar mūziku pilnīgi nesaistītām lietām: ir juristi, ekonomisti. Ir arī medicīnas studenti, viņus apbrīnoju visvairāk. Neko nesaprotu no medicīnas, tikai zinu, ka studijas ir ļoti laikietilpīgas. Ir cilvēki, kas mācās divās augstskolās un vēl dzied korī. Droši vien tāpat kā citos Latvijas koros: vidējais dziedātājs ir ļoti darbīgs, uzņēmīgs cilvēks. Laiku neizmetīs miskastē, bet ieguldīs sevī. 

Māris Sirmais Kamēr… panākumu zenītā diemžēl sāka runāt par izdegšanu, viņš jau tad paralēli vadīja arī akadēmisko kori Latvija.
Skaidrs, ka viss nav tik vienkārši. Bet, tāpat kā jebkurš Kamēr… dziedātājs, arī es, kad kaut ko uzņemos, cenšos to izdarīt pēc iespējas labāk. Pabeigdams bakalaura studijas Mūzikas akadēmijas kordiriģēšanas nodaļā, izvēlējos mācības turpināt maģistrantūrā, Simfoniskā orķestra katedrā pie Mārtiņa Ozoliņa. Gadu nomācījos Karaliskajā mūzikas akadēmijā Zviedrijā, sapratu, ka simfoniskā orķestra diriģēšana ir virziens, kurā vēlētos iet. Oktobrī došos uz meistarklasēm Čehijā pie krievu diriģenta Aleksandra Poljaņičko, repertuārā būs skaņdarbi, kuru dēļ tur ļoti gribas būt. Piemēram, Stravinska Petruška — šī mūzika ir vienkārši fenomenāla! Studējot Zviedrijā, orķestra priekšā mainījās maģistrantūras studenti, un man teica: «Aivi, iespējams, varēsi diriģēt, bet varbūt arī tādas iespējas nebūs.» Tomēr sāku cītīgi mācīties partitūru, klausījos dažādus ierakstus. Iespēja stāvēt orķestra priekšā un veidot mūziku man liekas ļoti saistoša. Bet vēl daudz jāmācās.

Esmu atgriezies arī Rīgas Doma kora skolā, kuru absolvēju. Mācu jauniešiem diriģēšanu un partitūras spēli. Pirmajā brīdī likās, ka esmu par jaunu, bet tagad priecājos, ka mani pierunāja. Atmosfēra Doma skolā ir mājīga, kordiriģēšanas nodaļa ir augstā līmenī, arī jauktais koris dzied labāk nekā «manā laikā». Nekad kora vēsturē tā nav bijis.

Tātad elektroniskās ierīces tomēr neizspiež dzīvās nodarbes?
Tagad ir daudz plašāka piekļuve it visam. Var gan ceļot, gan savas intereses apmierināt tepat, atrodoties četrās sienās. Kultūrai vispār šobrīd ir grūti būt interesantai. Bet kultūrai nav jāmainās, cilvēkiem ir jāmainās. Būtiski ir jaunietim nevis nopirkt «gadžetu», bet aizsūtīt viņu uz pulciņu, kur viņš mācās dziedāt vai dejot, būt cilvēkos.

Citādi var gadīties, ka šī tomēr ir pēdējā paaudze, kas nāk uz kori, spēj nodoties šāda veida hobijiem?
Nē, es ticu, ka ar mani vēl viss nebeigsies. Arī Doma skolā redzu — ir daudz darbspējīgu cilvēku, kuri ir simtreiz talantīgāki par to, kāds es biju. Novēlējums viņiem: atrast vietu, kur vēlas darboties, atrast balansu. Būt visu laiku iedvesmotiem, mūziku nevērtēt formāli: tas man ienes tik un tik, tas ir tikai mans darbs. Arī būšana uz skatuves ir atalgojums, vari izjust prieku, izdzīvojot sajūtas, ko komponists un teksta autors ir pārdzīvojuši. 

Itālijā dziedājāt arī skaņdarbu ar latviešu tautasdziesmas vārdiem.
Tas bija spēcīgs darbs, Jēkaba Jančevska Atsalums, kas pasaulē ir ļoti pazīstams. Āzijā to jau daudzi kori ir dziedājuši. Jā, dziedājuši latviešu valodā.

Kad to nesen dziedājām Vācijā, kora menedžeris, kurš stāvēja koncertzāles aizmugurē, teica, ka viņam blakus bija cilvēks, kurš acīmredzot mācās diriģēšanu, un diriģēja mums līdzi. Ārkārtīgi azartiski, it kā pats būtu kora priekšā. Interesanti! 

Konkursā Itālijā obligāti vajadzēja dziedāt arī vienu itāļu komponista skaņdarbu. Pirms vairākiem gadiem Jānis Liepiņš mums repertuārā ieviesa Lorenco Donati skaņdarbu četriem koriem Sicut cervus — psalma tekstu, kurš tulkojumā nozīmē «kā briedis brēc pēc ūdens upēm, tā mana dvēsele pēc tevis, Dievs!».

Man šķita, ka mums nedaudz jāriskē — nevis vienkārši stāvējām uz skatuves četrās grupās, bet bijām izvietoti pa lielo baznīcu. Darbs ir sešpadsmitbalsīgs, dažiem cilvēkiem jādzied solo, viņi ir vieni paši savā balsī. Es diriģēju pārpildītas baznīcas pašā centrā, cilvēku ieskauts. Malējie koristi bija sānos, plecu pie pleca ar klausītājiem, viņiem uz to bija jābūt psiholoģiski gataviem. Par to runājām un pie tā strādājām: kā nejust apkārtējos, just tikai citam citu.

Dziedājām arī Gabriela Džeksona skaņdarbu Neviens putns tā nepūta no projekta Amber Songs, kurā 17 komponisti no visas pasaules rakstīja latviešu tautasdziesmas apdares.

Kāpēc ārzemju kori grib dziedāt latviešu komponistu darbus ar latviešu tekstiem — valodā, ko esot tik grūti iemācīties?
Jā, valoda ir komplicēta, bet burvīgākais slēpjas komponista talantā. Tas, ka pats komponists izvēlas dziesmu nepārtulkot, man liekas vēl īpašāk — tur saglabājas latvietības kods, mūsu mazā nācija izaicina to izprast arī ārzemniekus. 

Ko jaunu esi spējis ienest Kamēr… darbībā un Latvijas kormūzikā?
Man vēl nav izdevies būt tik inovatīvam kā iepriekšējie mākslinieciskie vadītāji, jo vienkārši ir bijis par maz laika. Jau aktīvi strādājam pie programmas kora 30 gadu jubilejai, ko sāksim svinēt nākamgad maija beigās. Pirmajā tikšanās reizē, kad sāku stāstīt savas idejas, visi sapulcē iesaistītie nopriecājās: tas šķiet tik nereāli, ka to vajag izdarīt! Bet, manuprāt, tas nav nereāli. Sapņot taču drīkst?

The post Atļauties sapņot appeared first on IR.lv.