Indija. Vai garīguma dzimtene?
Profesore Sigma Ankrava, kas Indiju pētījusi jau 40 gadus, izbraukājusi visu šo milzīgo valsti un uzrakstījusi grāmatu par indiešu dieviem
The post Indija. Vai garīguma dzimtene? appeared first on IR.lv.
Profesore Sigma Ankrava, kas Indiju pētījusi jau 40 gadus, izbraukājusi visu šo milzīgo valsti un uzrakstījusi grāmatu par indiešu dieviem
Latvijas Universitātes emeritētā profesore, svešvalodu literatūras ilggadējā un populārā pasniedzēja Sigma Ankrava par Indiju sāka interesēties tālajos padomju laikos, kad redzēja filmu Ceļojums pāri trim jūrām par kādu krievu tirgotāju, kas aizkuģo līdz Indijai un ierauga, ka tur visi skaisti apģērbušies dejo un dzied. Tā viņai likusies laimīga zeme. Vēlāk gan Latvijas Valsts universitātē, gan Maskavas Austrumu pētniecības institūtā studējusi Indijas literatūru, palīdzējusi izveidot LU Indijas studiju centru un kopš 2012. gada kopumā gandrīz sešus gadus dzīvojusi un ceļojusi pa šo milzīgo valsti, iepazīstot tās dažādos reģionus. Nesen iznācis viņas jaunākais darbs Indiešu dievi un dieves, kas īsi un saprotami iepazīstina ar šo daudzveidīgo, sarežģīto tematu.
Indija valdzina daudzus cilvēkus, un tās pievilkšanas spēks lika doties pie profesores Ankravas, lai uzzinātu viņas iespaidus par šo milzīgo Dienvidāzijas valsti.
Kāpēc nolēmāt uzrakstīt grāmatu par indiešu dieviem?
Latviešu valodā nekas tāds līdz šim nav uzrakstīts. Pēdējos gados ir iespējas vairāk ceļot, daudzi izvēlas braukt uz Dienvidāziju. Ne tikai uz Indiju, bet arī uz Kambodžu, Indonēziju, Filipīnām, un tur viņi sastopas ar indiešu tempļiem un indiešu dieviem. Tāpēc ir labi, ja cilvēks zina, par ko ir runa.
To dievu ir ārkārtīgi daudz, un no grāmatas kļūst skaidrs, ka katrs no viņiem dažādās vietās dažādās cilvēku grupās tiek saprasts atšķirīgi. Kā izvēlējāties, kurus stāstus atspoguļot grāmatā?
Mēģināju atrast galvenās versijas, taču tā ir bezgalīga tēma. Ilgāk Indijā dzīvojot, biežāk ceļojot, tiekoties ar cilvēkiem un apmeklējot tempļus, klausoties stāstniekus, nāk klāt jaunas versijas. Visam pamatā ir indiešu folklora, mitoloģija, lielie eposi, kas ir pastāvējuši mutvārdu formā. Tautas versijas joprojām cirkulē, katra stāstnieka izpildījumā apaug ar jaunām versijām un interpretācijām.
Kāpēc radušās šīs daudzās versijas? Kristietībā, piemēram, arī ir atšķirības, tomēr tās ir daudz ierobežotākas.
Hinduismam nav vienas augstākās autoritātes, tajā ir daudz strāvojumu. Kristietībā arī ir daudz, tāpat islāmā, tomēr hinduismā ir daudz, daudz vairāk. Turklāt hinduisma dievu darbi dažkārt tiek interpretēti arī pēc stāstnieku piederības noteiktai gotrai jeb klanam, noteiktai filozofiskai skolai, līdz ar to nav vienotas sistēmas. Taču ir atsevišķi notikumi, par kuriem neviens nestrīdas, piemēram, [dieva Višnu avatāras jeb iemiesojuma] Krišnas dzimšanas vieta un laiks, vai arī tas, ka viņam bijuši 56 gadi, kad viņš miris.
Vai ir vēl kādas reliģijas izpausmes, kas vieno visus hinduistus?
Jā, protams. Tie ir dievi Šiva, Brahma, Lakšmī. Visas galvenās dievības ir kopīgas, tikai dažādas emanācijas, dažādas avatāras dažādos laika periodos ir bijušas visnozīmīgākās.
Kāda ir ētiskā sistēma, pēc kādiem principiem hinduisms aicina cilvēkus veidot savu dzīvi?
Galvenie principi izriet no cilvēka piederības noteiktai kārtai. Katrai kārtai ir savi pienākumi. Brahmaņiem — priesteriem — ir viena. Kšatrijiem — valdniekiem un karotājiem — ir cita pienākumu sistēma, kas viņiem jāievēro, tāpat arī vaišjām — tirgotājiem — un pašiem zemākajiem — šūdrām jeb strādniekiem. Dzīvojot saskaņā ar savu pienākumu sistēmu, tos pareizi, apzinīgi pildot, necenšoties pēc kaut kā vairāk — tā cilvēks piepilda savu karmu.
Latviešiem un lietuviešiem patīk norādīt uz sanskrita tuvību mūsu valodām. Vai šī radniecība ir manāma arī reliģiskajā jomā?
Man bija liels pārsteigums diezgan senos rakstos par indiešu dieviem atrast, ka notika apmēram tāda pati saulgriežu svinēšana, kāda ir pie mums Jāņos. Tas gan bija agrākos gadsimtos un robustāk, nekā mēs varam iedomāties.
Kā tas ir — robustāk?
Pie mums pastāv uzskats, ka indieši pārsvarā ir veģetārieši. Tomēr tā nav. Tādos ap-stākļos, kādos tur ļaudis dzīvo, cilvēki ēd to, kas viņiem ir. Veģetārieši pārsvarā ir cilvēki no augstākām kastām, brahmaņi, bet kšatriji bieži ir gaļas un zivju ēdāji. Brahmaņi ir ienācēji Indijā, un viņi karstajā klimatā paši nemedīja, tāpēc riskēja saindēties. Līdz ar to viņi automātiski kļuva par veģetāriešiem.
Viena no senākajām reliģiskajām uzskatu sistēmām Indijā ir šaktisms, kurā Lielā Māte tiek uzskatīta par Visuma centru, Visuma Radītāju, Dzīvības devēju. Pastāv daudzas sektas, kas piekopj šo reliģiju. Senos laikos bija tradīcija, ka saulgriežu laikā kopiena sanāk, dzer reibinošus dzērienus, gatavo gaļu. Tad lielo gaļas gabalu, kas izcepts ugunskurā, laiž pa riņķi, tāpat kā laiž apkārt dzēriena trauku. Visi priecājās, līksmoja, dziedāja dziesmas un pēc tam arī, iespējams, gāja meklēt papardes ziedu.
Par gaļas ēšanu — kāpēc tieši govis indiešiem ir svētas?
Kad āriji jeb indoeiropieši ienāca Indijā, viņiem līdzi bija ganāmpulki, jo viņi bija nomadi lopaudzētāji. Ierodoties šajā zonā, kur cilvēki hroniski ir neēduši un kur pat šodien, pēc UNESCO datiem, trūkumcietēju skaits ir lielāks nekā visā Āfrikā, — ja govis nebūtu svētas, tās tiktu apēstas ļoti drīzā laikā. Tad brahmaņiem nebūtu ne piena, ne sviesta, ne ko ēst, ne ko dieviem ziedot.
Esmu dzirdējis, ka šo kastu pamatā esot dažādas etniskas grupas — agrākie iekarotāji un viņu pakļautie etnosi.
Jā, lielā mērā tā tas ir. Esmu jautājusi indiešiem — kā jūs varat pateikt, kurš pie kuras kastas pieder, kurš ir nepieskaramais? Viņi atbild, ka ļoti vienkārši — pēc ādas krāsas. Otrām kārtām, protams, pēc cilvēka uzvedības. Ja kāds ir paaudžu paaudzēs nācis no brahmaņiem, tad viņam uzvedības modelis ir ieaudzināts. Ja viņš ir nācis no nepieskaramajiem, kuri nedrīkstēja iet pa ceļa vidu, nedrīkstēja valkāt apavus — tas arī nosaka uzvedības modeli. Brahmaņi nekad nenēsās bārdu. Tā ir kšatriju — karotāju, valdnieku — prerogatīva. Pēc svētajiem rakstiem, brahmaņi ir kārta, kurai piedien tikai intelektuālas un reliģiskas nodarbības, viņi nedrīkst pieskarties darbarīkiem. Viņi nedrīkst mazgāt traukus, slaucīt istabu.
Es dzīvoju dienvidos īrētā istabiņā pie kādas brahmanietes. Viņas kalpone, kas slauka dārza celiņus, bija uz divām nedēļām aizbraukusi uz savu ciemu. Saimniece staigāja vaimanādama pa māju — ak, cik netīri dārza celiņi!
Viņa tiešām vēl mūsdienās uzskata, ka nedrīkst pati tos slaucīt?
Jā, tas ir nopietni. Ja viņa pārkāptu šo ierobežojumu, būtu jāveic nopietns attīrīšanās rituāls. Bet viņi nav vienīgie, kuri nedrīkst pieskarties rīkiem. Indijas premjerministrs Modi ir pasludinājis programmu Tīra Indija. Ir jāceļ sabiedriskās tualetes, jo 70% valsts iedzīvotāju nav pieejas tualetēm. Kā ziņo Indijas mediji, pret šo pasākumu lielā mērā protestēja paši zemākie un nepieskaramie. Viņu pienākums, viņu karma ir tīrīt tualetes, bet šie cilvēki nedrīkst izmantot mehanizētus rīkus, viņiem tas ir jādara ar savām rociņām, un viņiem ļoti negribas tādu darba pieaugumu.
Mūsdienās plašu popularitāti ieguvusi joga, ājurvēda, meditācija, bieži vien cilvēki šajās praksēs arī meklē atbildi uz mūžīgajiem jautājumiem. Kāpēc, jūsuprāt, rietumnieki tieši Indijā meklē garīgumu? Un cik lielas ir iespējas to Indijā atrast?
Tas ir jautājums, uz kuru nevaru dot precīzu atbildi, jo arī mani mulsina nostāja, ka Indijā var atrast garīgumu. Ja kāds cilvēks to meklē, tas nozīmē, ka viņā jau tas ir, un šo garīgumu viņš var atrast pilnīgi jebkurā vietā pasaulē. Katrā ziņā Indija ļoti piestrādā pie tā, lai sevi pasniegtu pasaulei kā garīguma dzimteni.
Pirms 40 gadiem, kad es sāku nodarboties ar Indiju, nevienam Rietumu zinātniekam nebija šaubu par to, ka indoeiropieši ir ienākuši Indijā. Arī Indijā šī teorija bija vispārpieņemta, taču 30 gadu laikā ir pilnīgi mainījies fokuss. Indocentrisms ir pašreizējās valdības ideoloģijas pamatā. Tas noteic, ka indoeiropiešu dzimtene ir Indija un ka šie ļaudis ir nākuši un nesuši gaismu un kultūru visai Eiropai.
Es biju diezgan pārsteigta, kad, sarunājoties ar mūsu pašreizējiem Latvijas Universitātes studentiem, uzzināju, ka daudzi tieši tā arī domā. Protams, ja viņi ir lasījuši Raiņa nepabeigtos darbus, tad tur jau Rainis arī saka, ka mēs visi esam nākuši no Indijas un pazaudējuši sauli, tāpēc mums ir jāatgriežas atpakaļ tur, kur vairāk saules. Šādas romantiskas fantāzijas ir dzīvotspējīgas. Jebkurš rietumnieks, kurš aizbrauc no drūmās, tumšās, aukstās novembra Eiropas uz tādu zemi, kur gaiss un ūdens ir vienā temperatūrā, ap 30 grādiem, redz, ka te taču var dzīvot un nemaz tik daudz nav vajadzīgs. Tad var likties, ka tā ir ideālā vieta. Indijas daba man vispār šķiet paradīze zemes virsū.
Pašreizējai Modi valdībai pēc būtības ir divi piedāvājumi — valsts ekonomiskā attīstība un hindutva jeb hinduisma pataisīšana par valsts ideoloģiju. Kā Modi veicas ar šo programmu?
Mēs esam liecinieki tam, kas Eiropā notika ļoti sen, renesanses laikos. Tiek veidota nacionāla valsts. Indija ir daudznacionāla valsts, kurā eksistē daudzas reliģijas, daudz dažādu nāciju un etnisko grupu. Šīs valdības mērķis ir padarīt Indiju viengabalainu, apvienojot to zem hindutvas jeb hindu dzīvesveida likumiem. Tas būs diezgan grūti izdarāms. Vairākums islāmticīgo, kas etniski ir indieši, pieņēmuši šo ticību pirms vairākiem gadsimtiem kā vienu no izejām, lai tiktu vaļā no savas nepieskaramības un absolūtā trūkuma. Jo islāms, tāpat kā kristietība, savā ideālajā versijā visus cilvēkus uzskata par līdzvērtīgiem un dod iespēju virzīties augšup, ja cilvēkam ir talanti un spējas.
Ir arī atšķirības starp Indijas ziemeļiem un dienvidiem.
Jā, arī Indijas dievi bieži vien ziemeļos un dienvidos tiek interpretēti dažādi. Dienvidindijā īpaši jāizceļ Keralas štats. Dienvidindijas valodas nav saistītas ar sanskritu un nav indoeiropiešu, bet lielākoties dravīdu valodas. Varētu teikt, ka Kerala ir visvairāk attīstītais Indijas štats. Interesanti, ka tur apmēram 20 gadus pie teikšanas bija komunisti un viņi panāca vispārējo izglītību iedzīvotājiem. Tas ir vienīgais štats, kur uz ielām neatradīsit ubagus. Redziet, ko cilvēkam nozīmē izglītība! Ziemeļu štatiem vēl ir, pēc kā ilgoties.
Daudzi salīdzina Indijas un Ķīnas attīstību pēdējos 40 gados. Ķīna panākusi straujāku ekonomikas un labklājības izaugsmi, lai gan tur valda komunistu partija. Kā Indijas attīstību ietekmējusi tur esošā demokrātiskās pārvaldes forma?
Risinājumu palaida garām 1932. gadā, kad viens no Indijas neatkarības pamatlicējiem B. R. Ambedkars uzrakstīja pirmo Indijas konstitūcijas variantu, kurā kastu sistēma tiktu likvidēta.
Gandi bija gatavs badoties līdz nāvei, ja šo priekšlikumu neizņems no konstitūcijas, jo citādi Indijas augstākās kastas nostātos pret brīvības centieniem. Rezultātā Ambedkars ziedoja neaizskaramo intereses, jo viņš negribēja, lai Gandi nomirst un neatkarības kustība apstājas. Pēc tam, kad Indija ieguva pašreizējo konstitūciju, tajā tika inkorporēti noteikumi, ka 25% kvotu valsts pārvaldē un skolās tiek piešķirti nepieskaramajiem. Šīs kvotas pastāv joprojām, jau tik daudzus gadus pēc neatkarības. Tas palīdz saglabāt hindu tradīcijas. Vai Indija būtu Indija bez hindu tradīcijas? Es domāju, ka ne.
Bet, ja man liktu izvēlēties dzīvot Indijas demokrātijā vai kādā citā nedemokrātijā, es noteikti izvēlētos Indijas demokrātiju. Brīvība tomēr ir visaugstākais princips.
Kādi ir spilgtākie iespaidi, kas palikuši prātā no Indijā nodzīvotajiem gadiem?
Tirumala Višnu templis Āndhra Pradēšā, kur tik vienkārši nemaz iekšā tikt nevar, un tas, iespējams, skaitās pat bagātāks par Vatikānu. Savukārt kontrastam tieši pretēja aina. Eju gar Koromandelas līci Indijas dienvidaustrumos, un agri no rīta ir iznācis ļoti vecs, neredzīgs, kādas cilts piederīgais ar sievu. Viņiem nekas nav atļauts, viņš arī vairs neko īsti nespēj, un vienīgais, ko viņi var no rīta darīt, ir rušināt krasta smiltis, lai noķertu mazos krabīšus, kas tur dzīvo. No tā viņi — kauli un āda — arī pārtiek.
Protams, absolūtā dabas burvība. Ziemeļaustrumos Sikimas sniegotie kalni, jaki, un sniegā zied sarkani, milzīgi rododendri. Ziemeļaustrumos Meghālaja ar sapņu tiltiem. Gumijkoki aug katrā bezdibeņa krastā, cilvēki to saknes savij kopā, un pēc tam, kad tās piecpadsmit gadus ir augušas, pa tiltu drīkst iet pāri. Vispār Meghālaja man ļoti asociējas ar Latviju. Vispirms tāpēc, ka kristīgā ticība tur ir dominējošā. Viņi gan ir lielākoties baptisti, bet pārņēmuši latīņu alfabētu, un viņu rakstība ir izveidojusies apmēram tajā pašā laikā, kad latviešiem. Tur ir matriarhāts, un līdz ar to tie ir tīrākie ciemi visā Āzijā. Katra mājiņa ir skaisti sakopta, katrai puķu dārzs priekšā.
5 grāmatas, kas palīdz saprast Indiju
Džavaharlals Neru (Jawaharlal Nehru). The Discovery of India. Vieglā formā izstāstīta Indijas kultūras, filozofijas un reliģijas vēsture autora pusaugu meitai, vēlākajai Indijas premjerministrei Indirai Gandijai. Grāmata sarakstīta britu cietumā 1942. —1946. gadā.
Mahātma Gandijs (Mohandas K. Gandhi). The Story of My Experiments with Truth. Indijas neatkarības kustības vadoņa autobiogrāfija līdz 1921. gadam fascinē ar savu atklātību.
Aravinds Adiga (Aravind Adiga). The White Tiger. Indiešu izcelsmes austrāliešu rakstnieka grāmata, 2008. gadā apbalvota ar Bukera prēmiju, ataino mūsdienu Indijas sabiedrību vienkārša šofera skatījumā. Trilleris.
Četans Bhagats (Chetan Bhagat). Revolution 2020. Autors ir Indijas izglītotās, angliski lasošās jaunatnes ikona. Romānā stāstīts par skolas pēdējo klašu audzēkņu un studentu draudzību, mīlu, tieksmi pēc izglītības un dzīves realitāti. Smiekli un asaras.
Bama Faustina Susairadža (Bama Faustina Soosairaj). Vannam, Karukku — tamilu dalitu (agrāko nepieskaramo) autores daļēji autobiogrāfiski romāni. Pat pāriešana kristietībā nepieskaramajiem dalitiem nenoņem viņu dzimšanas lāstu.
CV
Dzimusi 1951. gadā Rīgā
Studējusi Latvijas Valsts universitātē un PSRS Zinātņu akadēmijas Austrumu pētniecības institūtā
1978 Filoloģijas zinātņu kandidāte
1992 Filoloģijas zinātņu doktore
Bijusi LU Ārzemju literatūras katedras pasniedzēja un vadītāja, Indijas studiju un kultūras centra vadītāja, Baltijas studiju un kultūras centra konsultante Dev Sanskriti Universitātē Indijā
Fulbraita un Kembridžas Universitātes stipendiāte
Kopš 2018. gada LU emeritētā profesore
Starp zinātniskajām monogrāfijām ir grāmatas Druīdu svētbiržu ugunis, ķeltu mīti; Lāčplēsis, karalis Artūrs un Svētais Grāls, un Dzeja un politika Indijā: pirmsneatkarības periods
2019. gadā iznāk grāmata Indiešu dievi un dieves
The post Indija. Vai garīguma dzimtene? appeared first on IR.lv.