Amazones pašnāvība

Vērojot, kā nepieredzēti liels ugunsgrēku skaits šobrīd posta Amazones mūžamežus, arvien kuplāks skaits zinātnieku ceļ trauksmi par murgainu scenāriju — pasaulē lielākā mūžameža izzušanu. Un vainīga nav tikai uguns

The post Amazones pašnāvība appeared first on IR.lv.

Vērojot, kā nepieredzēti liels ugunsgrēku skaits šobrīd posta Amazones mūžamežus, arvien kuplāks skaits zinātnieku ceļ trauksmi par murgainu scenāriju — pasaulē lielākā mūžameža izzušanu. Un vainīga nav tikai uguns

Neviens nespēj skaidri pateikt — kad tas notiks un kā īsti izpaudīsies. Taču daži pētnieki, kas studē Amazones ekosistēmu, norāda, ka bēdīgās izmaiņas ir gandrīz vai neizbēgamas. Ja to mērogs būs īpaši liels, mūžamežs sasniegs lūzuma punktu un pats sāks iznīcināt sevi — atmežošana pāraugs dabiskā meža atmiršanā. Pie tā būs vainīgas gan klimata izmaiņas, gan ugunsgrēki, gan cilvēku rīcība. Ļaunākajā scenārijā puse vai pat lielākā daļa mūžameža pārvērtīsies par savannu un ogļskābās gāzes uzkrājēja vietā Amazone kļūs par oglekļa ražotāju.

Tiek lēsts, ka pašlaik Amazones zaļotne glabā aptuveni 100 miljardus tonnu oglekļa. Salīdzinājumam — visā pasaulē ar oglēm darbinātās spēkstacijas 2017. gadā saražoja 15 miljardus tonnu oglekļa. Tātad — pat ja ugunsgrēki iznīcinās salīdzinoši nelielu daļu mūžamežu, tiek zaudēts vēl viens buferis pret klimata izmaiņām, tā vietā pārvēršoties par klimata izmaiņas veicinošu faktoru. 

Vispārēja mūžameža transformēšanās pagaidām ir tikai teorētisks pieņēmums, un zinātnieki par to vēl strīdas. Tomēr daļa pētnieku ir pārliecināti, ka lūzuma punkts ir jau tuvu vai varbūt pat jau sasniegts.

Lūgts izteikt prognozi par lūzuma punktu, prominentais amerikāņu vides zinātnieks Tomass Lavdžojs saka: tad, kad atmežoti būs 20—25% mūžamežu. Pie šāda paša skaitļa neatkarīgos aprēķinos nonācis arī brazīliešu pētnieks Karluss Nobri.

Brazīlijas valdības statistika liecina, ka līdz šim Amazones mūžameži zaudējuši 19,3% no savas kādreizējās platības, tomēr daži zinātnieki bažījas, ka šie dati ir nepilnīgi.

«Tas ir tuvu,» brīdina Lavdžojs. «Ļoti tuvu.»

Par liesmām lielāks drauds

Iespējams, reiz pienāks diena un pasaule varēs atskatīties pagātnē, lasot savlaicīgi izteiktus brīdinājumus par ekoloģisku katastrofu. To autore ir amerikāņu ģeogrāfe un savvaļas ugunsgrēku eksperte Dženifera Balča.

Pat pirms radikālā Žaira Bolsonaru stāšanās amatā šā gada sākumā un jaunajiem atvieglojumiem kalnrūpniekiem un lauksaimniekiem Balča un viņas kolēģi Amazonē pētīja retu fenomenu. Pētnieku komanda izvēlējās nelielus zemesgabalus mūžamežos un vairāku gadu garumā pielaida tiem uguni. (Pēc tam paši nodzēsa.) Šādā veidā viņi imitēja to, ko tagad regulāri dara lauksaimnieki. Secinājumi bija satraucoši. Pēc vairākiem cikliem, pat tajos gadījumos, kad uguns postījumi bija salīdzinoši nelieli, sākās masīva koku atmiršana.

Ja uguns bija iznīcinājusi tikai 5—10% augu, kopējais atmirušo augu skaits sasniedza 60%. Tā ir pēkšņa ekoloģiska nāve. «Jā, mums izdevās pierādīt, ka Amazonē tik tiešām eksistē lūzuma punkts,» stāsta Balča. «Un tas viss notika ļoti īsā laika posmā.»

Pētniekus visvairāk pārsteidza, kā šis fenomens mijiedarbojas ar četriem cilvēka darbības rezultātā radītiem spēkiem: ceļu izbūvi, ugunsgrēkiem, invazīvu zāļu sugu izplešanos un klimata izmaiņām. 

Izrādās, ka jaunuzbūvēti ceļi un arī citi celtniecības objekti sašķeļ mūžamežus atsevišķos fragmentos un kokiem ir grūtāk pretoties pret uguns izplatīšanos. 

«Palielinoties meža fragmentācijai, rodas arvien vairāk mežmalu,» skaidro Balča. Šīs mežmalas izkalst, turklāt tajās iemitinās invazīvas zāļu sugas. Ja šādā atsevišķi nošķirtā meža teritorijā notiek ugunsgrēks, tas iznīcina ierasto pamežu un to nekavējoties pārņem invazīvas sugas, kas ir sausākas un viegli uzliesmo. Ja šajā vietā sākas jauns ugunsgrēks, postījumi ir jau daudz lielāki. 

Klimata izmaiņu dēļ Amazone kļūst arvien karstāka un sausuma sezonas arvien garākas, kas, par nelaimi, patīk tieši invazīvo zāļu sugām. Tās no mežmalām virzās arvien dziļāk biezoknī, paplašinot ugunsbīstamo teritoriju un apdraudot kokus.

Savukārt koku atmiršana izraisa citu bīstamu procesu — sāk samazināties nokrišņu daudzums. Veselīgā mūžamežā augi absorbē lietu un pazemes ūdeņus, kas pēc tam izsvīst atpakaļ atmosfērā, radot jaunus lietus mākoņus. Ja mežs kļūst retāks un fragmentētāks, arī mitruma paliek mazāk: nokrišņu daudzums samazinās, un zeme izkalst. Tas noved pie nākamā bīstamā cikla: ugunsnelaimes gadījumā liesmas ir karstākas un iespiežas arvien dziļāk līdz tam neskartās teritorijās. Līdz beidzot pienāk brīdis, kad mūžamežs vairs nespēj saražot pietiekami daudz lietus savai izdzīvošanai. 

«Runājot ar vietējām ciltīm, tās visas saka, ka nokrišņu daudzums pēdējos gados ir samazinājies,» saka vides zinātnieks Daniels Nepstads no Jeila Universitātes. «Manuprāt, tieši nokrišņu samazināšanās rada daudz lielāku risku nekā kontrolēta meža izciršana.» 

Līdzšinējā analīze liecina, ka sausuma periods dažos Amazones apgabalos ir kļuvis par mēnesi ilgāks nekā agrāk. Vides ekonomiste Klaudija Stiklere no Floridas Universitātes izrēķinājusi, ka Brazīlijā lielākā hidroelektrostacija Belo Monte, kas šobrīd tiek būvēta valsts ziemeļos, lietus trūkuma dēļ spēs saražot tikai 60% no sākotnēji plānotās jaudas.

Vai Amazone var nomirt?

Galvenokārt tiek izteiktas divas teorijas, kas varētu notikt pēc lūzuma punkta. 

Pirmā: pašiznīcināšanās cikli tiks novēroti tikai tajās mūžameža daļās, kur piedzīvoti vislielākie postījumi. Ikviens izžuvis un izdedzis hektārs automātiski radīs lielāku risku tam piegulošajām teritorijām, potenciāli veicinot postījumu izplešanos. Tajā pašā laikā tiek pieļauts, ka atsevišķu daļu atmiršana neapdraud visa mūžameža pastāvēšanu.

Otrs scenārijs ir daudz bēdīgāks: meža atmiršana veicina visa Amazones mikroklimata izmaiņas, pamazām pārvēršot mūžamežu par sausu savannu. 

Šobrīd neviens nespēj pateikt, vai tas vispār ir iespējams. Tomēr vides zinātnieks Lavdžojs norāda: «Datormodelēšana norāda, ka ugunsgrēki, klimata izmaiņas un koku izciršana samazinās Amazones hidroloģiskā cikla jaudu līdz tādam līmenim, ka nepietiekamu nokrišņu dēļ vispirms cietīs mūžameža dienvidu un austrumu daļa, bet pēc tam pārmetīsies arī uz centru. Un mūžamežs vienkārši vairs nespēs pastāvēt.»

Gan viens, gan otrs scenārijs paredz, ka Amazone lēnāk vai ātrāk tuvojas bīstamajam lūzuma punktam, pēc kura sāksies mūžameža pašiznīcināšanās. «Nav lielas jēgas precīzi rēķināt, kad tas varētu notikt. Jāuztraucas par to, ka šis process notiek,» saka Lavdžojs.  Zinātnieki uzsver, ka atmiršanu vēl iespējams apturēt, bet pēc lūzuma punkta sasniegšanas to vairs nevarēs izdarīt. 

Klimata izmaiņu bumba

Jau pagājušā gadsimta 90. gadu beigās pētnieku komanda no Ekseteras Universitātes Anglijā izteica pieņēmumu, ko daudzi citi nosauca par ķecerību, — vai Amazones mūžamežs, kas ir pasaulē lielākais siltumnīcas efekta gāzu sūklis, pats var pārvērsties par klimata izmaiņu veicinātāju?

Zinātnieki radīja datorprogrammu, lai pārbaudītu, vai, palielinoties atmirušo koku skaitam, atpakaļ atmosfērā nonākušā oglekļa daudzums pārsniegs to, ko spēs uzsūkt veselie koki. Datorsimulācija izmeta atbildi: jā, šis brīdis pienāks 2050. gadā. Ekseteras komandas aprēķinus tolaik daudz kritizēja.

Kopš tā laika bažas par masveidīgu meža atmiršanu un oglekļa atgriešanos atmosfērā palielinājušās. «Tas ir daudz oglekļa,» saka Lavdžojs. «Patiešām milzīgs skaitlis.»

Un tas notiek ne tikai Amazonē. «Tas ir globāls fenomens,» saka Balča. Līdzīgi procesi vērojami arī mūžamežos Indonēzijā un Kongo Demokrātiskajā Republikā.

Zinātnieks Lavdžojs to salīdzina ar fenomenu, kas pagājušā gadsimta 30. gados tika piedzīvots Amerikas vidienē, kad aplamas saimniekošanas rezultātā prērijas vēja radītas erozijas dēļ burtiski pārvērtās par smilšainu kāpu tuksnešiem. «Tolaik neviens to nespēja paredzēt,» saka pētnieks. «Atšķirība starp pagātni un tagadni ir tāda, ka šobrīd mēs zinām, kādi draudi pastāv, un neko nedarām, lai tos novērstu.»

The post Amazones pašnāvība appeared first on IR.lv.