Caur adatas aci
Pagājušā gadsimta 60.—80. gados katrai kleitai bija stāsts. Skaisti un atšķirīgi ģērbties — tā arī bija brīvības izpausme, un par to vajadzēja pacīnīties
The post Caur adatas aci appeared first on IR.lv.
Pagājušā gadsimta 60.—80. gados katrai kleitai bija stāsts. Skaisti un atšķirīgi ģērbties — tā arī bija brīvības izpausme, un par to vajadzēja pacīnīties
Rīga — mazā Parīze… Padomju gados, kad ieraudzīt «lielo» bija tikpat kā neiespējami, šis mīts sildīja sirdi un cēla pašapziņu. Kad jūlija sākumā klajā nāca Asnates Smelteres grāmata Piecdesmit gadi Rīgas modē, tā uzjundīja interesi par to, kā tad īsti ģērbās rīdzinieces tajā sen pagājušajā pelēkās vienveidības laikā. Jo pasaules sestdaļā slavenie trīs burti RMN — Rīgas Modeļu nams — bija mūsu haute couture un, kā jau augstā mode, sniedza iedvesmu, tomēr pieejama bija tikai izredzētajiem. Nepārvarams bija bezdibenis, kas šķīra idejas, kuras RMN īstenojās no tekstilrūpnīcu eksperimentālajos cehos tapušiem audumiem, un masveida ražošanu, un blāvās pakaramo rindas veikalos. Bija jāmeklē izeja, un tā atradās. Pat vairākas.
Jo ģērbšanās problēmas nācās risināt gan «vienkāršajām» rīdziniecēm un slavenām māksliniecēm, gan radošajai jaunatnei un «puķu bērniem».
Katrai sava «šneideriene»
Atceroties savu bērnību 60. gadu sākumā, man vispirms nāk prātā mammas un krustmammu Edītes un Emmas skaistās kleitas. Īpaši svinīgiem gadījumiem mammai bija kleita no brīnumaini mīksta vecrozā vilnas auduma. Kad vēlāk lasīju romānu Dziedoņi ērkšķu krūmā, kura varonei bija tērps rožu pelnu krāsā, iedomājos to tieši tādu. Kleitai bija šallveida apkakle, sasieta plastiskā bantē. Plaukstas joprojām atceras krustmātes Edītes kleitu vēso, gludo zīdu, kurā bija ieaustas citādas, neslīdīgas puķes. Mūsu ģimene palaikam devās uz fotoateljē, un tāpēc manām atmiņām ir palikuši arī pierādījumi — pašcieņas pilni cilvēki skaistos tērpos.
Jo viņām bija savas šuvējas, kuras gan nekad tā nesauca. «Man šovakar uzprove pie šneiderienes,» viņas teica, un tas skanēja lepni. Reizēm Edīte mani paņēma līdzi uz necilu namiņu Tallinas un Miera ielas stūrī. Tur bija krāsainas lupatiņas un lielāki gabali, neredzēti caurspīdīgi audumi, ko mēs ar šneiderienes meitu vai mazmeitu tūdaļ pielāgojām par līgavas plīvuru. Tur smaržoja pēc mašīneļļas, ja piebāza degunu klāt kājminamā zingera ritenim un siksnām. Un pati uzprove ar «satrākelētu» tērpu, kurš vēl izskatās pēc maisa, bet nākamajā reizē jau būs gandrīz pavisam īsta kleita. Kas tā bija par radošu pasauli!
Otra mana krustmāte, pensionēta finansiste Emma Raita atceras, ka viņas šneideriene Zvaigznes kundze (tās vienmēr bija kundzes vai jaunkundzes!) par kleitu ņēmusi 15 rubļus. Tā bija pietiekami liela summa studentei ar 18 rubļu stipendiju un vēlāk arī jaunai grāmatvedei ar 75 rubļu aldziņu. Bet reizi gadā — lūst vai plīst — uz kursa vakaru vajadzēja jaunu kleitu!
Ierindas rīdziniece, kas nestrādāja ne grāmatu, ne gaļas veikalā, nespēja sagādāt biļetes uz teātri un nebija kā citādi sabiedriski noderīga, nevarēja arī neko dabūt veikalos «caur pazīšanos» jeb «ar blatu». Visgrūtāk bijis ar kurpēm. Modīgās «špiļkas» bija jāmeklē ar uguni — vai nu komisijas veikalos, vai pie kāda laimīgā, kam no ārzemēm sūtīja pakas. Un pavisam retu reizi varēja uzskriet virsū, kad universālveikalā «izmesta» rumāņu vai ungāru apavu partija. Toties laimīgi iegūtās kurpes, tāpat kā drēbes, tika ļoti saudzētas un koptas, un valkātas gadiem ilgi.
Liela problēma bijušas arī zeķes. Vieglāk palicis, kad no paciņām, bet pēc tam arī veikalos parādījušās «kapronenes», bet līdz tam viegli irstošās zīda zeķes vajadzēja mazgāt bezmaz vai cimdiem rokās un lāpīt, ar tādu kā smalku tamboradatu uzķerot noirušos valdziņus.
Modes ikonas ar adīkli rokās
Katram laikam savas modes ikonas. Padomju gados tās bija aktrises — retā žurnālā uz vāka vai iekšlapās nebija kāda fotogrāfija ar spožo Viju Artmani, karalisko Elzu Radziņu, noslēpumaino Lidiju Freimani, daiļo Veltu Līni. Viņas filmējās pa visu plašo Savienību un reizēm tika arī uz ārzemēm. Viņām bija koncerttērpi un vakarkleitas, bet ikdiena lielākoties bija tieši tikpat rūpju un izdomas pilna kā kurai katrai padomju sievietei.
«Mamma gandrīz visu sev adīja un tamborēja pati,» stāsta Lidijas Freimanes meita aktrise Katrīna Pasternaka. «Viņa notamborēja sev fantastiskus Šaneles kostīmiņus, ar kuriem varēja braukt uz ārzemēm. Zinādama svešvalodas, viņa pārstāvēja Padomju Savienību Starptautiskajā teātra institūtā — tā bija prestiža organizācija, uz kuras kongresiem kapitālistiskajās valstīs mammai vajadzēja braukt. Tolaik valūtā mainīja tikai 30 rubļus, ko pielīdzināja 30 dolāriem. Nekādus tērpus vai audumus par to nopirkt nevarēja, bet dzijas gan. Viens šanelkostīmiņš viņai bija sūnu zaļš, viņa to ilgi valkāja un pēc tam izārdīja, lai noadītu kaut ko jaunu. Bet man tieši toreiz tik šausmīgi gribējās garas bizes! Es tās ficītes sagriezu un nopinu sev bizes… Mamma pat neko neteica, tikai apraudājās.»
«Adīja gandrīz visas aktrises,» apgalvo cits teātra bērns, Dailes teātra aktrises Veltas Krūzes meita, žurnāliste Inga Jēruma. «Izrādes bija garas, ne jau visu laiku vajadzēja būt uz skatuves, un pa to laiku viņas adīja. Daudzām aktrisēm bija savas šneiderienes, arī no teātra šuvējām. Bet viņas daudz šuva pašas, izārdīja kaut ko, apgrieza audumu uz otru pusi, un sanāca jauns tērps. Vija Artmane reiz esot uzšuvusi pat mēteli, ko, braucot uz Maskavu, vilcienā pabeigusi.»
Par Vijas Artmanes zelta rokām stāsta arī Līga Blaua, kuras grāmata par aktrisi nule iznākusi atkārtoti. Artmane allaž pratusi no veca pārtaisīt jaunu, kaut ko uzmargot pa virsu, pielikt kādu lakatiņu vai brošu un būt par elegances etalonu. Tomēr koncerttērpus, ar kuriem uzstāties Maskavā un ārzemēs, nesot Latvijas vārdu, viņai modelējusi un šuvusi RMN modes māksliniece Ārija Punenova. Par mammas tērpiem Līgai Blauai daudz stāstījusi arī Kristiāna Dimitere, un viens no tiem ir gandrīz vai sirreāls — par mēteli, kas nonācis mājās pēc 27 gadiem. Pirms pāris gadiem ziemā Kristiāna palikusi bez mēteļa: suns to notraipījis, un vajadzējis nodot ķīmiskajā tīrītavā. «Bija februāris, auksts laiks, cita ziemas mēteļa man nebija. Ar domu, ko nākamajā dienā, braucot uz pilsētu, es varētu uzvilkt, aizeju vakarā gulēt un otrā rītā, izgājusi pagalmā, ieraugu, ka pie vārtiem sētas iekšpusē uzkabināts liels sainis, ielikts celofāna apvalkā. Eju skatīties un redzu, ka pie saiņa pielikta vēstulīte. Atveru un lasu: «Pa dažādiem likteņa ceļiem pie manis ir nonācis Jūsu mammas Rīgas Modēs pasūtītais un jau apmaksātais mētelis.» Mamma 1990. gadā bija pasūtījusi pašūt ziemas mēteli, bet tad smagi saslima, par mēteli acīmredzot vēlāk pēc atlabšanas bija aizmirsusi. Ārija Punenova bija mirusi, kāds acīmredzot bija kārtojis viņas lietas, atradis mammai šūto mēteli un atvedis. Pilnīgi jaunu, ne reizi nevilktu mēteli. Kad uzvilku, tas bija tieši kā uz mana auguma šūts, jo figūras mums ar mammu ir līdzīgas. Mammas fasoni arī man labi der. Viņa mēteļiem vienmēr gribēja platas piedurknes, bet, lai nepūstu iekšā vējš, piedurkņu oderēm galos bija gumijas. Arī šim — ļoti labam un siltam, no kvalitatīva auduma šūtam ziemas mētelim ar skaistu sudrablapsas apkakli. Mētelis, kas pašūts manai mammai 1990. gadā, pie manis atnāca 2017. gada februārī!»
Mūsu logi uz Eiropu
Patiesībā jau par sekošanu modes tendencēm var runāt tikai, sākot ar 60. gadiem. Tad beidzot tiek atļauta sarakste ar ārzemju radiem, viņu sūtītajās pakās gadās pa modes apģērbam, audumi. Taču pats galvenais ir informācija! Radu sūtījumos parādījās franču Vogue un zviedru Femina, arī rietumvācu Burda. Pārdodot tādu žurnālu profesionālai šuvējai, varēja dabūt turpat vai nelielu mēnešalgu. Līdz ar Burdām ienāca arī citas precizitātes piegrieztnes. Atšķirībā no tām, ko publicēja Rīgas Modes vai Padomju Latvijas Sieviete, vācu žurnāla «šnites» bija vienkāršākas un arī vieglāk pielāgojamas individuālām īpatnībām.
Taču tie, kam nebija pieejami smalkie modes izdevumi, pašu galveno izlobīja no poļu žurnāliem Przekrój un Kobieta i Życie. «Poļi bija mūsu galvenais logs uz Eiropu,» smejas Inga Jēruma. «Viņi cieši skatījās uz Rietumiem, sekoja līdzi visiem jaunumiem, atlika tikai izpētīt, kas jauns, un izdomāt, ko es no tā gribu. Lielākoties es pati uzzīmēju, ko man vajag, un ar to jau gāju pie šuvējas.»
Aksesuāri noskatīti un tapuši ar izdomu un viltību. «Kādā brīdī modē bija laiviņcepures, tādas «pilotkas». Atņēmu kādam pazīstamam vīrietim viņa hūti, apgriezu malas, un man pie sarkana mēteļa bija melna filca laiviņcepure,» atceras Inga. Galvassegas šūtas arī no stingrāka mēteļauduma — tapušas savdabīgas kovboju platmales, ko ļaunas mēles nodēvējušas par «sikspārnenēm», jo malas bēdīgi noļukušas. Lielu izdomu prasījušas arī rotas: kamejas un brošas gatavotas no keramikas, milzu krelles virpotas no koka un krāsotas, somiņas šūtas, aplicētas, pītas un darinātas makramē tehnikā.
Radošās jaunatnes modes priekšpostenis bija «lietišķie» — Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas audzēkņi. Viņi ģērbās ekstravaganti un izaicinoši, šuva, protams, paši un prata izmantot visu, kas bija pa rokai, — vecmāmiņu «Latvijas laika» kleitas, vecas mežģīnes, tepat tapušo džinsu audumu un kaprona lakatiņus.
Interjera dizainere Ieva Dripe joprojām var noskaitīt modes tendences, kurām vajadzēja sekot par katru cenu. 60. gados atdarināšanas piemēri bijusi puiciskā modele Tvigija un smalkā aktrise Odrija Hepberna, viņu trapecveida minikleitiņas ar lieliem rakstiem, krimplēns, musturotas zeķes (no pakām, zināms), mēteļi kā halāti vai kimono, garie un zeķzābaki. 70. gadu sākumā mēteļi ar milzu atlokiem, oversize džemperi, samta vai džinsu kļošenes, kokvilnas krekliņi, kas attāli atgādināja tēkreklus — tādus ražoja kaimiņos Igaunijā, bet apdrukas ar dažādiem paņēmieniem taisīja paši, vēl vajadzēja kedas un garus matus, uzbužinātus tā, it kā modernā būtne tikko būtu parādījusies guļamistabas durvīs. Ap 70. gadu vidu «radošajiem» parādījās maksisvārki, ja laimējās — no ādas, čekistu mēteļi ar divrindu pogām. Bet uz desmitgades beigām modē nāca maksisvārki, sašūti no dažādkrāsu slejām tādās kā spirālēs, ar volāniem apakšā, kokvilnas cepures ar platām malām un kurpes uz platformas, ideālā gadījumā — kocenes.
Ja galīgi nebija nekā ekstravaganta, varēja vienkārši apmest vecmāmiņas rūtaino pledu kā pončo un doties ielās.
Puķu bērni ar kļavu ziediem
Arī apģērbs varēja būt iekšējās brīvības izpausme un palaikam arī apdraudējums sistēmai. «Mums vectēvs sūtīja pakas no Zviedrijas,» stāsta mākslas vēsturniece Baiba Eglāja. «Tur reizēm bija kāda modes aktualitāte, teiksim, apspīlētas plīša bikses māsai, par kurām uz ielas viņa saņēma replikas «Kak ņe stidno?» (Kā nav kauna?). Mammai bija mazā melnā vakarkleitiņa, kurai viņa gandrīz vai grasījās šūt gabalu klāt, lai būtu pieklājīgā garumā. Man bija desmit gadu, kad, aizgājusi uz skolu ar sarkanām, vectēva atsūtītām zeķbiksēm, es tiku aizraidīta mājās, jo padomju bērni nestaigājot ar tādām stārķa kājām. Jebkurš cilvēks, kurš izdalījās no masas, bija apdraudējums. Pat trešās klases bērns ar krāsainām zeķbiksēm bija bīstams padomju skolai.»
Tāds pats kluss apdraudējums sistēmai bija Rīgas 60. un 70. gadu «puķu bērni», hipiji, «nenocenzētie» alternatīvās kultūras pārstāvji. «Mums svarīgi bija redzēt, izlasīt, noklausīties, būt lietas kursā. Bet arī ģērbšanās bija no svara — lai atšķirtos tajā pelēcībā,» saka fotomāksliniece Māra Brašmane, kuras bildes grāmatās Mana jaunības pilsēta (2005) un Nenocenzētie (2010) ir lielisks laikmeta liecinājums. Ne apģērbā ir izaicinājums, bet šo jauno cilvēku nepadomiski brīvajā sejas izteiksmē. «Mēs jau bijām tik dažādi. Kādam bija lielākas iespējas, kādam mazākas. Apģērbs, tas nebija galvenais. Tomēr es pati esmu Maskavā stāvējusi divas stundas rindā, lai ungāru veikalā Balaton nopirktu zilganzaļu velvetu. Mājās izārdīju vecus džinsus un pēc to parauga precīzi uzšuvu tādus pašus — tos novērtēja pat [foto, video un performanču mākslinieks] Andris Grīnbergs: kur tu dabūji?» Diezin kā sadabūta blūzīte ar popārta zīmējumiem, no brezenta šūti svārki un rupja adījuma džemperis no izārdītas kamieļvilnas segas — tās bija iespējas izskatīties, bet galvenais — justies, atšķirīgam, nesaplūst ar masu un nepazust tajā.
Māras Brašmanes grāmatā ir Ivonnas Andersones fotogrāfija. Skaista, tumšmataina meitene, pussmaidā piemiegtām acīm raugās kamerā. Viņai ir ziedi matos un samta mētelis ar izšūtām puķēm uz piedurknes. «Nē, tas nav izšuvums. Ir maijs, un mēs esam izrotājuši Ivonnu ar kļavu ziediem,» saka Māra.
Tādu stāstu varētu būt bezgalīgi daudz. Tos labprāt atceras un stāsta. Jo tie vēsta nevis par nomācošu sadzīvi, tukšiem veikaliem un garām rindām, bet par krāsu prieku, izdomu un laimīgiem mirkļiem, kas sakrājoties izveido «mūžīgos svētkus», par kādiem, atminēdamies savu bohēmisko jaunību Parīzē, rakstīja Ernests Hemingvejs. Tie apliecina radošo garu, kas spēja izspraukties pat caur adatas aci un vislielākā sastinguma gados ļāva Rīgā elpot «mazās Parīzes» gaisu.
Foto no personīgajiem Arhīviem un Māra Brašmane
The post Caur adatas aci appeared first on IR.lv.