Prāmji, riteņi, vilcieni
Lumparlande un Lemlande — nosaukumi, ko Ozolu ģimene iemācījās šīs vasaras ceļojumā. Dodoties no Rīgas uz Stokholmu ar diviem maziem bērniem, viņiem nebija nekādas nojausmas, ka nonāks Ālandu salās
The post Prāmji, riteņi, vilcieni appeared first on IR.lv.
Lumparlande un Lemlande — nosaukumi, ko Ozolu ģimene iemācījās šīs vasaras ceļojumā. Dodoties no Rīgas uz Stokholmu ar diviem maziem bērniem, viņiem nebija nekādas nojausmas, ka nonāks Ālandu salās
Parasta karte, kādu var dabūt tūrisma informācijas centrā, tā sadilusi, ka aizmugurē salīmēta ar līmlenti. Ālandu arhipelāgs kā zemes eksplozija zila ūdens klajā. 6500 dažādu lielumu salu un saliņu, daudzas kartē nemaz nav atšifrējamas. Oto ar Madaru ievilkuši loku ar pildspalvu, kur viņi mēneša laikā sabija. Apceļoja 70 salas, dažām vienkārši pārbrauca pāri ar riteni. «Rekur sirsniņa pie muzeja Lemlandē, viena no vietām, kur mums patika! Tur bija superīga pludmalīte,» rāda Oto. «Kur esmu ielicis zvaigznītes, mēs nakšņojām.»
Nekādu viesnīcu, pat kempingos viņi palika reti. Atrada jūras malā klinšainu laukumiņu, uzcēla telti. Vairākkārt likās uz auss Warmshowers jeb «silto dušu» mājvietās, kas apkopotas interneta vietnē. «Tieši riteņbraucējiem izveidots naktsmāju tīkls. Saimnieki arī parasti ir pieredzējuši braucēji, neskopojas ar ieteikumiem.»
Vilciens aiziet bez viņiem
Jūlija sākumā atstājot Rīgu, organizācijas Pilsēta cilvēkiem aktīvistam, arhitektam Oto Ozolam un viņa sievai, tūrisma speciālistei Madarai Ozolai Ālandu salas bija tikai iztālēm dzirdēts vārds. «Šajā ceļojumā mums bija plāns aizbraukt pāri Baltijas jūrai uz Stokholmu, no turienes ar vilcieniem aizceļot uz Gēteborgu, tālāk uz Malmi un pēc tam uz Kopenhāgenu. Bet mēs neaizbraucām,» viņi saskatās.
Stāsts par Ālandu tūri ir īpašs ne tikai kraso plāna maiņu dēļ.
Šis bija pirmais lielais veloceļojums Ozolu mazajai Frīdai. Izbraucot meitai bija tikai septiņi mēneši, atgriežoties mājās augusta sākumā — jau astoņi. Frīda braucienu pavadīja kravas velosipēda kastē priekšā tēta stūrei. Tajā pašā, kur savulaik daudzus kilometrus mērojis viņas brālis Rūdis, kam ir seši gadi. «Viņš startēja gada vecumā, bildēs izskatās tāds pats kā Frīda tagad,» runā vecāki.
Viņiem patlaban nav automašīnas, ceļojumos ģimene kombinē iecienītākos transporta veidus: prāmjus, vilcienus un riteņus. Bieži paliek Couchsurfing jeb «dīvāna sērfotāju» tīkla mitekļos, ko iecienīja, kad bija tikai divi vien. Tagad, meklējot naktsmājas, izmanto filtru «bērniem draudzīgs». Šīs vasaras ceļojumā katru lūgumu gan vēl nācās papildināt ar brīdinājumu: «Ceru, ka neiebildīsit, mūsu meita tikko izslimoja vējbakas.»
Jā, ilgi gaidītais jūlija atvaļinājums varēja paiet tepat Latvijā. Nedēļu pirms tam mazulei pēkšņi uzmetās pumpas. Oto ap to pašu laiku pagodināts atklāja, ka viņa pilsoniskais aktīvisms novērtēts ar ielūguma vēstuli uz jaunievēlētā Valsts prezidenta Egila Levita inaugurācijas pieņemšanu.
Ozoli tomēr izlēma braukt. Pēc prāmja brauciena pārlaiduši nakti Stokholmas irākiešu ģimenē, kas Madarai apstiprinoši atbildēja Couchsurfing vietnē, viņi aizgāja uz centrālo dzelzceļa staciju. Bija internetā izpētījuši: pretstatā patīkamajai Vācijas pieredzei Zviedrijā galvenā dzelzceļa kompānija atsakās vilcienos ņemt riteņus. Toties reģionālās dzelzceļa kompānijas ņem. Viņiem bija veseli trīs velosipēdi. Rūdis jau ir neatkarīgs riteņbraucējs, minas vienā tempā ar vecākiem.
Dzelzceļa infocentrā Ozoli sacīja, ka grib ar trim riteņiem nokļūt Gēteborgā. «Mums uzreiz teica — nē, nevarot. Rādījām saiti internetā, un tad viņi atbildēja: «Jā, varbūt arī var.» Plāns bija tās pašas dienas vakarā ar četriem vilcieniem pa nakti nonākt Gēteborgā.»
Bez problēmām tikuši līdz Upsalai, vienos naktī viņi ielēca nākamajā vilcienā, uz Jēvli. «Konduktors un vadītājs gan pakratīja galvu par riteņiem, bet mūs paņēma. Jēvlē nākamo vilcienu gaidījām kādu stundu,» atceras Oto. «Četros naktī atbrauca identisks tam, ar kādu jau esam braukuši. Vadītājs paņēma manu lielo riteni, ielika statīvā, paņēma Madaras, bija ļoti neapmierināts, bet ielika arī to. Tad ieraudzīja, ka vēl ir trešais, Rūda ritenis, un teica: nē, viņš to neņems nekādā gadījumā. Ir noteikumi — tikai divi velosipēdi vilcienā! Protams, viņš redzēja, ka mums ir bērni, vilciens bija absolūti tukšs.»
Pamājuši ardievas aizejošajam vilcienam, Ozoli bēdīgi nakts vidū stāvēja uz perona svešā Zviedrijas pilsētā. «Sapratām, ka esam iestrēguši. Ja vienā vilcienā netikām, varbūt netiksim arī nākamajā.»
Neizgulējušies un noguruši, viņi ātri ieskatījās internetā, «siltajās dušās». Riteņotāju komūna nepievīla. Rīta agrumā uz palīdzības lūgumu atsaucās somu ārsts, kurš dzīvo Zviedrijā. «Nogulējām viņa mājās līdz pusdienlaikam, pēc tam pļāpājām ar ārstu un sievu. Viņi mums ieteica Ālandu salas. Līdzīgā veidā ar Rūdi bijām ceļojuši Gotlandē, domājām — lai iet!»
«Labi, ka tā notika,» rezumē vīrs.
789 kilometri arī sešgadniekam
Lai ar riteņiem sasniegtu Grislehamnas (Grisslehamn) ostu, no kurienes atiet prāmis uz Ekeri (Eckerö) Ālandu salās, Ozoliem vajadzēja atgriezties Upsalā. «Pirmais vilciens mūs nepaņēma tāpēc, ka tur jau stāvēja divi riteņi. Nākamajā vilcienā izstāstījām situāciju, mūs paņēma.»
Tad divās dienās nācās mērot 100 kilometru līdz prāmim. Līdzās vecākiem ņipri minoties arī Rūdim, tas bija ceļojuma attālumu rekords.
Ālandu salās, Somijas autonomajā teritorijā, kuras 30 000 iedzīvotāju pārsvarā runā zviedriski, riteņbraucēji uzreiz jutušies mīļi gaidīti. «Kā tāda mazpilsēta. Salas savienotas ar dažādu lielumu prāmjiem, vienā prāmī saiet 20 mašīnas. Mašīnu nav daudz, satiksme lēna. Forši braukt! Ir arī oficiāls velomaršruts, bet salas ir tik kompaktas, lai varētu no viena mērķa uz otru aizbraukt pa šauriem celiņiem. Visu laiku ūdens blakus, var peldēties,» ģimene ar nostalģiju atceras. Fantastiski skati! Velotrase gāja pa seno kuģu pasta ceļu, viņi dzirdēja daudz stāstu par to.
Prāmju skaita rekords bija septiņi vienā dienā. Taču, lai izmantotu šo satiksmes veidu visu ceļojuma laiku, vajadzēja samaksāt tikai vienreiz: sešus eiro par katru pieaugušo un viņa riteni. Somijas piekrastes zonā, līdz kurienei arī aizveda viņu maršruts, gan prāmis katram, arī Rūdim, maksāja 12 eiro.
Kopā šajā velotūrē viņi mēroja 789 kilometrus. «Silto dušu» mājvietas izmantoja vēl dažas reizes. Ceļot esot bijis vērts arī, lai tiktos ar šo vietu saimniekiem. Ozoli piemin Asu, kapteiņa Svena Eriksona un rakstnieces Pamelas Eriksones mazmeitu. «Lemlandes salā bija viņu ģimenes muzejs Pellas. Rūdis tika pilnīgi apburts! Asas vectētiņš un vecmāmiņa, angliete un ālandietis, medusmēneša braucienā pagājušā gadsimta 30. gados piedalījās graudu kuģu ātrumsacensībās no Eiropas uz Austrāliju. Tumsā, vētrā kuģis uzskrēja uz Austrālijas krasta klintīm. Komanda izkļuva sveikā, bet rēderejas skaistākais kuģis tika sabojāts. Mēnesi to centās novilkt no sēkļa, graudi uzrūga. Par šo notikumu ir uzņemta filma, mazmeita uzaicināta vecmāmiņas lomai, jo viņa patiešām ir līdzīga.»
Citā salā, Lumparlandē, latvieši 28 grādu karstuma dēļ uz četrām dienām iestrēga pie vācieša Roberta. Palika savā teltī, palīdzēja dārza darbos. «Viņš pat vannu nolika pie telts! Ziemā Roberts taisa karsto āra vannu, bet vasarā auksto. Superīgi!»
Piecdesmitgadnieks, kurš, izmetis loku pa pasauli, noenkurojies Skandināvijā, pie mājas novietojis dzelteno amerikāņu skolas autobusu. Tajā izbūvējis visu dzīvošanai nepieciešamo. «Viņš braukāja pa Ālandu salu restorāniem, kur cep frī kartupeļus, savāca izlietoto eļļu, filtrēja un atšķaidīja ar mašīneļļu, tad lēja motorā. Teica, ka nemūžam neēstu tos sūda kartupeļus,» smejas Oto. «Viņš daudz ko audzēja pats, bet bija arī «dampsterdaivers»: pie veikaliem savāca produktus ar notecējušu termiņu, ielika saldētavā! Nekur tik lepni ceļojuma laikā nebijām ēduši. Uz autobusa bija saules paneļi, viņš vienkārši pieslēdza vafeļpannu, ēdām saules enerģijas vafeles ar jogurtu un saldētām ogām, taisījām lašmaizītes.»
Ozoli nepārtika no cilvēku laipnības, šad tad inspicēja pat restorānus. Citiem iesaka nobaudīt Ālandu salu tradicionālās pankūkas ar plūmju ievārījumu un putukrējumu. Ņamm!
Pārtika šajā ceļojumā veidoja lielāko izdevumu daļu. Prāmji no un uz Zviedrijas cietzemi nebija dārgi, kempingi — 20—30 eiro naktī visai ģimenei. Viņi līdzi neņēma neko lieku. Četras uzkarināmās velosomas, uz bagāžnieka — telts. Milzīga pamperu paka Frīdai veselam mēnesim slēpās riteņa kastē zem ergonomiska, kravas riteņiem konstruēta bērna krēsliņa uz atsperēm. Ja brauc nesteidzīgi, vidēji 30 km dienā, pa brīdim taisot zīdaiņa rāpošanas pauzes, ar mazuli šādi ceļot var bez raizēm, apgalvo Ozoli. Vasaras karstumā meita labprāt pārtika no mammas piena.
Vienīgais incidents visā Ālandu epopejā: Madaras ritenis izgāja no ierindas pašā nelādzīgākajā brīdī, sešos no rīta, kad pēc kempingā pavadītas nakts bija jāpaspēj uz Čokaras (Kökar) salas prāmi. «Skatos — bāc, riepu nav iespējams saremontēt, ventilis norauts!» iesaucas Oto. «Par laimi, garāmbraucošiem krievu riteņbraucējiem no Karēlijas bija rezerves riepa, viņi riktīgi izpalīdzēja.»
Ģimene atceļā devās no Mariehamnas (Mariehamn) ostas uz Stokholmu, tad ar prāmi uz Rīgu. Nosauļojušies un iespaidu uzlādēti visam gadam. «Frīdai bija labs progress, Ālandu salās viņa iemācījās gan apsēsties, gan rāpot. Apkārt tik daudz kārdinājumu, visu vajadzēja pataustīt: sūnas, akmeņus!» smaida vecāki. Bet Rūdim ceļojumā sāka kustēties pirmais zobs, izkrita gan tikai mājās.
The post Prāmji, riteņi, vilcieni appeared first on IR.lv.