Cits Merķelis

Atklājas spraigs intelekts, daudzpusīgums un enciklopēdisks vēriens

The post Cits Merķelis appeared first on IR.lv.

Atklājas spraigs intelekts, daudzpusīgums un enciklopēdisks vēriens

2019. gada nogalē Brēmenē izdotais sējums ar Garlība Merķeļa (1769—1850) korespondenci aptver viņa rakstītās un viņam sūtītās vēstules no 1789. līdz 1846. gadam. Tajā apkopotās līdz mūsdienām saglabājušās 628 vēstules, kas izkaisītas 32 valstu 47 bibliotēkās, visticamāk, veido mazāk nekā desmito daļu no visas Merķeļa sarakstes. 

To veidojis vācu literatūrzinātnieks Dirks Zangmeisters sadarbībā ar Tomasu Taterku un mūžībā aizgājušo Merķeļa pētnieku Jorgu Drevu daudzu gadu garumā, apsekojot bibliotēku reto grāmatu un rokrakstu nodaļas visā pasaulē. 

Sācies ar interesi par Merķeļa biogrāfiju, šis entuziasmā balstītais darbs ir pāraudzis sākotnējo ieceri. «Merķeļa romāns», kā tas nodēvēts kādā vācu recenzijā, ir lasāms kā vesela laikmeta atspoguļojums, ievedot lasītāju pārsteigumiem bagātā pasaulē. 

Kā ikviens avotu izdevums, arī šis ir daudzbalsīgs. Sarakste ar ievērojamiem laikabiedriem mijas ar vēstulēm no mazpazīstamām, vēstures aizmirstībā ieslīgušām personām. Līdzās slavenajai sarakstei ar Vidzemes ģenerālsuperintendentu Karlu Gotlobu Zontāgu par Latviešiem vai vēstuļu apmaiņai ar Elīzu fon der Reki, kurā diskutēts par dzimtbūšanas atcelšanas problēmām, lasāma, piemēram, darījumu sarakste un ķildošanās ar cenzoriem. Lielā vēsture te saplūst ar mazo ikdienas dzīves vēsturi, nozīmīgi sabiedriski notikumi ar sīkām sadzīves problēmām. Tikpat kā nav saglabājušās Merķeļa privātās vēstules ar ģimenes locekļiem, un maz iespējams uzzināt par viņa intīmo dzīvi. Kaut gan Merķelis labprāt izmantoja epistulāro žanru savos literārajos un publicistiskajos darbos, ikdienā viņš nerakstīja izsmalcinātas un literāras, drīzāk lietišķas vēstules. 

Pētniekiem un lasītājiem Merķeļa vēstuļu apkopojums sola daudz jaunu atklāsmju — gan par līdz šim mazāk zināmām Merķeļa biogrāfijas epizodēm un personības šķautnēm, gan par Merķeļa daiļrades laboratoriju, gan par viņa draugiem, domubiedriem un oponentiem — intelektuālo tīklojumu, pie kura Merķelis piederēja. Šis nav tik daudz Merķeļa kā grupas portrets — personu rādītājs vien varētu kalpot par materiālu lekcijai par apgaismības laika kultūras vēsturi. 

Vēstulēs Merķelis atklājas kā nemiera gars, kosmopolīts, kas visur vācvalodīgajā Eiropā juties kā mājās, bet nekur nav varējis nostabilizēties, vienmēr atrodoties ceļa jūtīs. Pēc Latviešu klajā nākšanas viņš apmetās Veimārā, īslaicīgi strādāja Kopenhāgenā, vēlāk dzīvoja Frankfurtē, kur aizstāvēja doktora disertāciju, un Berlīnē, tad atgriezās Vidzemē. Nepamet sajūta, ka Merķelis profesionāli palika kaut kādā mērā līdz galam nerealizējies, arvien pamezdams iesākto un meklēdams jaunus ceļus. Tā rezultātā viņa radošā darbība ir tik plaša un daudzpusīga, ka to aptvert nav viegls uzdevums. 

Grāmatas iznākšana ir nozīmīgs notikums galvenokārt 18.—19. gadsimta kultūrvēstures pētniekiem. Tā ir arī liecība interesei, kāda pēdējos gados attīstījusies Vācijas zinātnieku vidū par Merķeļa literāro un publicistisko mantojumu. Tomēr arī Latvijā tās nākšana klajā nepalika nepamanīta — grāmata tika eksponēta Latvijas Nacionālajā bibliotēkā sadarbībā ar LU Akadēmisko bibliotēku veidotajā Merķeļa divsimtpiecdesmitgadei veltītajā izstādē, kuras kuratore bija Aija Taimiņa. Izstāde un vienlaikus ar tās atklāšanu sarīkotā konference atklāja mazāk pazīstamu Merķeli — sarežģītu un pretrunu pilnu personību ar enciklopēdisku darbības vērienu, rakstnieku, literatūrkritiķi, žurnālistu, politisku domātāju. Tāds viņš ieraugāms arī vēstuļu izdevumā. Kāpēc par to ir vērts atcerēties un runāt 21. gadsimtā? Vispirms jau tāpēc, ka pilnīgāks, plašāks skats uz Merķeļa mantojumu ļauj labāk saprast viņa interesi par latviešiem, ievieto to plašākos apgaismības, romantisma un bīdermeiera laikmeta kontekstos.

Rakstnieks, žurnālists, enciklopēdists

Merķeļa kā latviešu «brīvības apustuļa» nozīme un klātesamība mūsu kultūras atmiņā komentārus neprasa. Viņa Baltijas cikls, kā to dēvēja literatūrzinātnieks Krišjānis Ancītis, — Latvieši, Vidzemes senatne un Vanems Imanta — raisīja sprādzienam līdzīgu efektu, atklāja latviešus Eiropai un spēcīgi iespaidoja latviešu nacionālās atmodas kustību 19. gadsimta vidū. Latviešu lasītājiem pazīstami arī citi Merķeļa darbi — romāns Atgriešanās dzimtenē, Manas dzīves tēlojumi un raksturojumi, kā arī 20. gadsimta 90. gadu sākumā klajā nākušās grāmatas Vēstules kādai sievietei un Kultūrvēsturiski raksti ar Pētera Zeiles priekšvārdiem. Merķeļa daudzveidīgās aktivitātes aprakstītas Gvido Straubes priekšvārdā jaunākajam Latviešu izdevumam (2016).

«Merķeļa personība kā spēcīgs ģenerators savas dzīves dažādos posmos raida sabiedrībā dažādi ietonētas un tikai nedaudz savstarpēji nodalītas «garīgo kvantu» plūsmas,» savulaik trāpīgi atzīmēja filozofs Pēteris Zeile, «Merķelis raksta tā, it kā būtu nemitīgā saskarsmē ar kādu dzīvu organismu, kas piesaista uzmanību un neatstāj vienaldzīgu.» Vispirms tas izpaudās viņa rakstnieka darbā. Pēc jaunības mēģinājumiem dzejā Merķelis briedumā pievērsās prozai. Merķeļa Stāsti, pusromāni Atgriešanās dzimtenē un Ceļojuma stāsts, stāstu krājums Zīmējumi malās, romāns Brālis Antons ir daļa no vācu literatūras vēstures, kas, kā uzskatīja rakstnieks Kārlis Dziļleja, «dod interesantu, pilnskanīgu dzīves akordu, un, to nepazīstot, mēs nepazītu arī pašu Merķeli».

Šajos darbos Merķelis atklājas kā sentimentāli un romantiski ievirzīts estēts, kas nevairījās no impresīva, emocionāli sakāpināta stila un personīgās pieredzes iepludinājuma tekstos — ar «pusromānu» viņš apzīmēja žanru, kurā īstenība mijas ar izdomu. Rakstnieka karjera nenesa Merķelim pārlieku lielus panākumus, viņa darbi jau dzīves laikā ieslīga aizmirstībā, turklāt savā literatūras kritiķa darbībā viņš cīnījās ar tām pašām tendencēm, kuras izkopa savos literārajos darbos, proti, sentimentālu un romantisku izteiksmi. 

Daudz lielākus panākumus Merķelis guva kā žurnālists. 1802. gadā Berlīnē viņš sāka strādāt laikrakstā Berlīnes Valsts un Zinātņu Lietu Ziņas, vēlāk bija redaktors virknei vācu laikrakstu — Nopietnība un Joki, Brīvdomīgais, Novērotājs, Laikraksts Literatūrai un Mākslai, Vidzemes Merkurs, Kurzemes, Vidzemes un Igaunijas Provinces Lapa u. c. Žurnālista lomā Merķelis, šķiet, jutās vislabāk. Viņa vēstules cieši pārklājas ar žurnālista darbību, jo lielu daļu no tām veido apmainīšanās ar jaunumiem un aktualitātēm, savukārt periodikā bieži vien ziņas tiek sniegtas kā korespondences. Agrīnajā žurnālistikas posmā Merķeļa redzes lokā bija teātra un literatūras kritika, turklāt viņš tiek uzskatīts par  feļetona žanra izkopēju vācu periodikas vēsturē. Ar laiku, Eiropā plosoties Napoleona kariem, Merķelis kļuva par politisku žurnālistu, iegūdams personīgu Napoleona nepatiku un nokļūdams politiski kaitīgo personu sarakstos — šī iemesla dēļ viņam nācās pamest Vāciju un bēgt uz Vidzemi, bet vēlāk, kad Baltiju sasniedza Napoleona karaspēks, — uz Igauniju. Straube norāda, ka Merķelis savos preses izdevumos kļuva par vācu nācijas konsolidētāju, laikabiedri izteicās, ka viņa publicistikas devums cīņā pret Napoleonu pielīdzināms 20 000 karavīru pulka spēkam. 

Šajā laikā Merķelis atrada laiku arī dažādām vēsturiskām un filozofiskām studijām. Starp daudzajiem viņa darbiem minami Tautu gleznu krājums līdzās cilvēces vēstures mēģinājumam, Vēstules par dažām ievērojamākajām Ziemeļvācijas pilsētām, Kas ir humanitāte?, Vai nepārtraukts cilvēces progress ir māņi?, Par sākotnējo pasaules kultūru u. c. Atgriezies Vidzemē, viņš sarakstīja eseju Pierādījums, ka muižu apstrādāšana ar algotiem strādniekiem ir uz pusi lētāka nekā ar dzimtcilvēkiem, jaunu Latviešu variantu, ko iznīcināja eiforijā par dzimtbūšanas atcelšanu; savā laikrakstā Kurzemes, Vidzemes un Igaunijas Provinces Lapa publicēja rakstus par latviešu kultūras nākotni, saimniecību un ekonomiku, izglītību, politiku, vēsturi. 

Mūža otrajā pusē, saimniekodams Depkina muižiņā Katlakalnā, viņš nodevās lauksaimniecības eksperimentiem un organizēja ražojumu pārstrādes uzņēmumu. Vēstules ļauj izsekot tam, kā mainījās Merķeļa intereses, saglabājoties nerimtīgai aktivitātei un enerģijai visas dzīves garumā. 

Vientuļš kritiķis

Merķeļa daudzpusība, produktivitāte un enciklopēdiskais vēriens ir pārsteidzošs, it īpaši ņemot vērā faktu, kas, šķiet, pirmoreiz nācis gaismā, tieši pateicoties vēstuļu publikācijām, — ka viņš, it īpaši jaunības un brieduma gados, regulāri cieta no nedēļām vai mēnešiem ilgām depresijas lēkmēm. Vienlaikus gan publicistikā, gan vēstulēs viņu ieraugām kā temperamentīgu kritiķi un opozicionāru, kas labprāt izsaucis uz sevi uguni un meklējis konfliktus ne tikai ar pretiniekiem, bet arī ar draugiem, pats palikdams imūns pret daudzajiem kritikas viļņiem. Norādot uz šo imunitāti, Zangmeisters atzīst, ka Merķelis pats sevi uztvēra kā «vientuļu kritiķi». Jau Latviešiem laikabiedru pārmestā un mūsdienu pētnieku nereti skeptiski vērtētā saasinātā, no niansēm un pustoņiem brīvā attieksme pret realitāti vijas cauri visiem Merķeļa darbiem. Varbūt tas bija viņa vājums un spēks vienlaikus. Tieši šī iemesla dēļ Latvieši kļuva par darbu, kas lauza ceļu dzimtbūšanas atcelšanai un kalpoja par kompasu latviešu nacionālās atmodas kustībai. 

Vēstules rosina uz pārdomām, ka priekšstats par Merķeli kā dzimtbūšanas pretinieku, humānistu, cīnītāju par latviešu nacionālo emancipāciju balstās tikai šaurā viņa radošās un profesionālās darbības daļā. Korespondencē atklājas spriega intelektuālā dzīve, ideju cirkulācija, plašās un daudzveidīgās Merķeļa intereses, kur latviešu tēma bija tikai viena no daudzām, kas saistīja viņa temperamentīgo, holerisko personību. Bet tas nemazina šīs tēmas nozīmi, drīzāk ievieto to plašākā kultūrvēsturiskā un idejiskā kontekstā, kas ļauj labāk izprast, kāpēc Merķelis — Rīgas Praviešu kluba biedrs, jauns aktieris un nemiera pilns ierēdnis sevis meklējumos — 24 gadu vecumā uzņēmās ievērojamu risku, sarakstot Latviešus. Apgaismības laika interese par latviešiem bija daļa no plašākām intelektuālām diskusijām par laikmetu, humānismu, sabiedrības reformām, tomēr Merķeļa kaismīgā nostāja apzināti pārkāpa akadēmiski distancētas teorijas robežas. Latviešos zīmētā tautas tēla subjektivitāti atsver laikmetam raksturīgais indivīda brīvības patoss un patiesa līdzjūtība pret tiem, kuru nākotnei Merķelis patiesi ticēja.

Pauls Daija ir Dr. philol., strādā LU Literatūras, folkloras un mākslas institūtā un Latvijas Nacionālās bibliotēkas Letonikas un Baltijas centrā. Grāmatu Apgaismība un kultūrpārnese (2013) un Literary History and Popular Enlightenment in Latvian Culture (2017) autors. Pēta vācbaltiešu kultūras vēsturi un latviešu grāmatniecību 18. gadsimta otrajā pusē un 19. gadsimta sākumā.

The post Cits Merķelis appeared first on IR.lv.