Ezeriņš neraksta noveli

Stāsts

The post Ezeriņš neraksta noveli appeared first on IR.lv.

Baisākais, ko esmu dzirdējis pēc romāna Meklējot Ezeriņu pabeigšanas, laikam bija jautājums — kuru rakstnieku tad ņemsi tālāk? Paldies, nevienu. Nebija tāda plāna — kļūt par rakstnieku rakstnieku. Pat gribas atsperties un pārcelties uz brīvāku tematu un izteiksmi, mūsdienīgāku laiku. Zinot, ka šajā telpā vairs neatgriezīšos, gribas to pietiekami sakopt. Nesteigties projām. Ir doma mierīgākā brīdī vēl apkopot piezīmes par Ezeriņa rakstības paņēmieniem. 

Domuzīmē publicētais stāsts ir tāds papildu epilogs pēc 2,5 manas dzīves gadiem kopā ar Ezeriņu. Tas neiekļuva romānā, jo rakstīšanas brīdī bija tikai Plēšu Kārļa tēls — galvu pārpūlējis students, kurš nāk uz skolu paēst zupu. Tam apkārt nebija stāsta, bet tas turpināja «grozīties» un gribēja uz papīra. Šajā pavasarī atklājās, ka etnogrāfiskās ekspedīcijās pēc nostāstiem ir vērts doties pat mūsdienās, Alūksnes pusē uzķērās nostāsts par akmeni mājas pamatos, kurš pamazām nogrimis. Atlika tikai sagaidīt kādu, kas vēlas un pieprasa rakstniekam iesniegt stāstu.

Jāpiebilst, ka Plēšu Kārlis ir vēsturisks tēls, izcilās Pommeru dzimtas pārstāvis, no kuras nācis arhibīskaps Jānis Pommers (1876—1934), kura mūžs traģiski aprāvās, arī pļavkopības agronoms, zinātņu doktors Pēteris Pommers (1904—1974) un citi. Stāstam gan nekāda reāla pamata nav, tāpat kā Kārļa celtajam Dievnamam.

Autors

Nav viegli satikties cilvēkiem. Plēšu Kārlis slāj uz skolu, kūpošu zupas katlu pa versti jaušot, bet pārāk lielās kamašas stiepj rokā, tām zole plānāka nekā papēžiem. Ezeriņš apgūlies Saikavas skolas pagalmā, aizmirsies grāmatas vidū, kamēr sīkie dauzoņas kā paša domas ņirb zālājā, lēkā sudmaliņās, sit tripāterus, spiedz un sūdzas. «Kurš slēpsies kapos, tas tur paliks pavisam» pagaidām darbojas, bet pieradīs bars, vajadzēs nākamo biedēkli, un tā vienmēr saldajā starpbrīdī kāds dārgo mirkļu zaglis traucē un pieprasa glābt, audzināt, izšķirt. 

Skolēni jau no pagalma redz Kārli kā rēgu kapu stūrī, nu var skriet pāri pļavai viņu sveikt un apcelt, jo viņš pats vienmēr prātīgi soļos apkārt virtuves mājai pa ceļu, it kā būtu pajūgs, nevis kalsnējs kājnieks. Ezeriņš varbūt pamana viesi, bet nevēlas likt malā Mopasānu, it kā dižās Pommeru dzimtas dīvainais dēls spētu pāriet pats no sevis kā appūsts zobs. Žoklis nošņirkst, Ezeriņa vaigam pārskrien vilnis, bet tas nepalīdz, viņš tāpat zina, ka centīsies palīdzēt, pēdējoreiz, vēl šo vienīgo reizi, Kārlis gluži vai gara radinieks, grūtās mācībās sasniedzis pilnību un izmežģījis prātu, — tur ikvienam mācītam vīram galva cieņā jānoliec, bet audzēkņiem jānodrebinās, jo kritīs, kas no mērķa vēršas. Tak pilnīga gudrība, kad to kāds sasniedzis, pie Kārļa atgādina ko tik nepiedienīgu, bail metas. Pats Plēšu Kārlis paskaidro izsmeļoši: — Viss, ko tu nesaproti, ir milzu tumsa, gandrīz bezgalība, bet man tas ir nieks, jo to visu es saprotu, atliek tikai mazumiņš, ko tu saproti, bet es nekādi nevaru saprast, kas tas ir, jo man nav tavu robežu. 

Tāds jātur no audzināšanas pa gabalu. Sīkie jau skrien klāt un rausta nabagu aiz staras. — Tev ir milzu bikses! Kad tu biji tik liels kungs, Pomme, pats atceries?

Kārlis pasmaida, un tajā mirklī viņa acis it kā pavēršas uz iekšu. — Paga, kad es būtu bijis esam kungs? 

Nekā lieka viņš pie sevis neatrod, kad viena kārta novalkājas vai nosmērējas, pa trim četriem pagastiem atrodas jauna, mēram nav nozīmes, nedaudz drēbju un šķīvis zupas, neko citu Kārlis nevēlas, pretī pasakot visu, kā ir, sniedzot izjustas runas bērēs, kristībās un citos vārdā saucamos notikumos, izraisot apbrīnu ar gariem Bībeles gabaliem, nesajaucot neko, kaut aizdomīgs saimnieks pats vilktu līdzi grāmatā pirkstu. Būtu Dievu lūdzies, bet lūdz, lai otrs kļūdās, no tāda vajadzētu ņemt vismaz rubli, lai mācība, — bet Kārlis naudai neredz lietojumu, nesaprot un nepietur. Arī zobgalības Kārli neskar. Jostas vietā pakulu striķis — nez, kā tos mezglus var attaisīt — nez, ko tu ceri izdomāt, apcerot brīdi, kad Plēšu Kārlis cenšas novilkt bikses, — tik milzīgas, it kā viņš nēsātu līdzi vēl vienu, neredzamu cilvēku. Jostas daļa biksēm sarullēta vairākas reizes, un pakulu pušķi nokarājas gar sānu.

Ar drausmīgajām biksēm ansamblī strīdas lepna studentu veste un košs lakats, kungs kas kungs. Tumšpelēks skujiņu raksts, smaga pulksteņķēde. — Pomme, Pomme, cik pulkstenis? — skolas puikas taujā, cerot vēlreiz piedzīvot biedējoši skaisto mirkli, kad Kārlis apstājas, ieslidina skrimšļainos zirnekļa pirkstus kabatā (pirkstiem esot par vienu locītavu vairāk, dziļākos dzīves noslēpumus apguvušie sestklasnieki zināja teikt) un izņem prasīto, tikai tas nav pulkstenis, ko viņš paceļ gaisā un pavērš pret uzmācīgajiem utubungām. Apaļš stikls bez rādītājiem nozibsnī saulē. Plēšu Kārlis redz cauri savam laikam — savukārt, kas redzējis Kārļa aci viņa palielināmajā stiklā, droši var pārcelties klasi augstāk, tā skolā melš. Drosmīgākie taujā, kāds liktenis viņus sagaida. Reiz īpaši iedomīgs resgalis sūdzējās, ņēma ļaunā parasto pareģojumu, kas izskanēja šādos brīžos. — Ho, ho, tu mirsi! — Citkārt skolā reti redzēts, īgns saimnieks nāca pēc taisnības, bet neko lielu nepanāca, jo nekas samelots pareģojumā nav, nemirstīgā dvēsele jākopj dāsnāk par ziemājiem.

— Ko vēl gribi? Škic, tu izlutini manus skolēnus, — Ezeriņš stumj Kārli sāņus no bērniem. Kāpēc pārzinis iedomājas, ka būs kādu laiku miers? Nu nepatika izlaužas citos gaiteņos: — Atkal pateiksi priekšā atbildes, bet viņi nezinās, kā pie tām tikt. Man viņiem jāiemāca pats ceļš, lielākais slaists jādabū līdzi. 

Plēšu Kārlis nicīgi nosprauslā. — Ceļš, ho, ho. Neviens nav tik taisns, lai nenomaldītos. Bet atbildes es vienkārši redzu! 

Pēc vaļsirdīgās atzīšanās Kārlis paosta gaisu. — Zupa gatava? Tev jāzina, jo tu esi skolas pārzinis, un tas nav viegli, bet es esmu Malienas pārzinis, bišķīt grūtāk, un Pats Kungs man šorīt teica: Kārli, ej un apstaigā savas skolas. Protams, sāku ar tavējo. 

— Mēs jau paēdām, zupa burvīga, māte ar Toni sacentās, kura gardāk appuišos, mēs varam tik priecāties un baudīt, Tone joņo kā kumeļš, palīdz aizstāt sasirgušo skolotāju, nu jau aizlēca uz Biržiem, — Ezeriņš vedina viesi virtuvē. Grūti noticēt, ka Plēšu Kārlis būtu nācis tikai zupas dēļ, viņš tikai nespēj ātri atzīties, tātad lūgums būs liels. Pēcpusdienas stundas sākums tiks nokavēts, tur neko. Atkal iegāž nožēlojamā vēlme palīdzēt, zinot, ka neesi ne labāks, ne gudrāks, tikai vēlies lepoties ar izpalīdzīgu dabu, kautrējies par to un vēl raizējies, kāds lērums citu darbu iekavēsies šajā lauku skolā, kur viss notiek lēni, nav skaidrs, ko darīt, bet bieži jāpaliek nomodā līdz rītam, lai visu paspētu. 

— Ek, Jāni, jēdzīgs vīrs, bet tu tiesā, — Plēšu Kārlis nopūšas, it kā būtu drauga prātā ielūkojies, un virzās uz ķēķa smaržu. Cik viņam gadu, neviens pagastā nezina. Melš kā vieds sirmgalvis, stāvs kaulains, bet sīksts, un, lai kā Ezeriņš viņam taujātu — kad tev dzimšanas diena? —, vairāk par četrdesmit gadiem saskaitīt neizdodas. — Dzimšanas diena? Ai, man jau cauri, — Kārlis parasti attrauc. Ezeriņa māte par nelūgto viesi īpaši nepriecājas, pirmās reizes klanījās un kungoja, klusībā jau uzskata par lāstu, jo redz, kā dēls skolā pārstrādājas. — Kādi viesi! — viņa novicina roku kā cirvi un iedzeļ, — galvenais, tik neredzēti! — tad no zupas beigām iešļāc krietnu kausu bleķa bļodiņā un skaļi nomet bļodu galda vidū. Kārlis smalkus mājienus neuztver, tencina, sēžas klāt un skaļi strēbj, bīdamies vilkt bļodiņu sev tuvāk, stiepjas pāri galdam ar visu garo stāvu. Liena raugās Ezeriņā, tulku dzestrajam skatienam nevajag, jā, viņa teica, brīdināja, cik var auklēties, jā, viņš paļāvās, ka akmens pārcelšana pieliks šim stāstam punktu. Akmens, lielais, melnais laukakmens punkts tomēr nepalīdz.

Kur paskrējuši pēdējie mēneši? Samiedzot acis, Ezeriņš vēl spēj atsaukt atmiņā stāsta sākumu. Sniegs vēl nav atkāpies, kad Plēšu Kārlis atnes līdz skolai lielo domu. Nē, tik sauss apzīmējums nenozīmētu neko. Vispirms tak jānobrien līdz tālajai pļavai, jāiesvīst rūgtajā laimē, ko spēj sniegt tikai tāds purvains dzimtās zemes nostūris kā mūsējais, un apbrīnā jānoslīgst uz melnā akmens trīs aršinu platās muguras, jāzina, kurp raudzīties, pāri kārklu rindai, kurā jau iemetusies pavasarīga rūsa, pāri egļu jaunaudzei, kur reibinošajā zaļumā izveidojies kā ieloks, kā robs, un egļu turpinājumā jāvēro Dievnama iespēja. Nu, kuram ir acs? Lai nolasītu Tā Kunga zīmi, jāsakrīt gan gurdumam, gan vājprātam, gan īstajai gaismai. Jo… kas cits tur varētu būt. Ko citu cilvēks varētu izdomāt, vēl augstāku un skaistāku, un paliekošāku par mežu?

Tajā pašā dienā Kārlis ierodas skolā, Kungs uzrunājis, parādījis mežmalā vietu jaunai baznīcai. Doma esot to uzbūvēt saviem spēkiem, sarunājot apkārtnes saimniekus, tāpēc skolai jānāk darbu priekšgalā. Ezeriņš apmulst, nespēj Kārli atraidīt, lūko vest pie prāta ar lādzīgiem padomiem. Redz, katra skola savai baznīcai jau piesaistīta. Kalna skola pie luterāņiem. Uz kādu baznīcu Kārlis ejot, Ezeriņš taujā. — Ārpus meža? — Kārlis kļūst domīgs, tad atjēdzas, Pommeri turas pie pareizticības. 

— Kādu baznīcu tu būvēsi? — Ezeriņš taujā tālāk, cerot, ka skaidrā valoda liks vīram atjēgties. Vēl skarbāk pat var. — Ainava burvīga, bet kurš nāks uz tavu pļavu?

— Nāks, jo te būs visas baznīcas vienā, — Kārlis spītīgi paziņo, it kā dzēlības viņu tikai spēcinātu, un piebilst, — par agru spriest tādas lietas, galvenais, lai vispirms dieviņš atnāk, tad arī ļaudis sekos.

Grūti spriest par Visaugstāko, bet Plēšu Kārlis sāk uzrasties skolā gandrīz katru dienu. Ezeriņš darbu gaitā ieķēries pašiem pirkstu galiņiem, ik pa brīdim tvēriens izslīd un seko maigāks vai sāpīgāks kritiens. Nu arī Kārļa lielā doma ierindojas starp citiem svarīgiem dienas darbiem un samilst, un stumj visu sāņus. Kā lai tikmēr izdomā skaistāko stāstu?

Kad noskaidrota topošā nama universālā ideja, Ezeriņš iedomājas, ka lielai būvei vajadzētu pamatā likt arī fizikāli nopietnus argumentus, un Kārlis dažas dienas nozūd.

— Tam jau doma nomaldās, kamēr no galvas līdz kāju īkšķiem aizklejo, — par izstīdzējušo Kārli iesmej skolā, viņš tikai smaida uz iekšu, viņš domu redz. Drīz vien atjēdzas, ka labāka pamata par melno akmeni neatrast, viņš pats pamatam ieradis sēdēt virsū, baznīcas vietu vērodams, tāpēc nav līdz šim pamanījis. Jādabū tikai akmens līdz mežmalai, kas tur liels, nepilnu simts asu stiepiens. Kārlis izmēģina, nē, viens viņš nespēj akmeni izkustināt, bet muļķis viņš nav, liekus spēkus netērē, ir apguvis sviras. Ezeriņš piebilst, ka nevar zināt, cik daudz no akmens vēl slēpjas zem zemes, un lēš, ka tāds melns milzis varētu jaunos mēros svērt kvintālus astoņdesmit. Kārlis kļūst domīgs un nozūd daudzas dienas, gandrīz nedēļu. Beidzot miers, Ezeriņš nopūšas, bet atvieglojumā ievītas arī skumjas, it kā vēl netverams stāsts pamājis zivs asti un aizpeldējis dzelmē. Raiba gotiņa debesi skūpsta, kas tas ir? Zināms, tas ir solījums vienmēr no dzīlēm izcelt ko skaistāk un gudrāk pateiktu, nekā mirstīgajam izdodas. Pilnīgi nesaprotami, par ko spalvas brāļi sajūsminās, kad klapē cits citam pa plecu, sevi neaizmirstot. Ne mēs spējam senatnes teikai piemērīties, ne mums pieder nākotnes vārdi. Mums ir daudzzaru arkli un petrolejas motori, un mēs neapstāsimies, skaidrs ir tikai tas, ka jau drīz ar Skalbes labticīgo pastorāli būs par maz. Ak, skaistākajos brīžos varētu vienkārši sēdēt un vērot brīnumus, spārnoto lietus laivu virs Lubāna saullēktā un tādas lietas, bijīgi cerēt, ka tevī piedzims kas līdzvērtīgs, un švīkot līdz bezgalībai, laiku īsinot, kamēr tā nenotiek. Abi ar Plēšu Kārli viņi sēž Pommeru tālajā pļavā uz akmens un vēro mežmalu. Tiešām brīnumaina vieta, reta laime, ka atrodas otrs cilvēks, kurš saskata to pašu. Pat šķiet, ka cerētais Dievnams tur jau iezīmējas pēc lietus kāpjošā miglas stabā un vilina viņus. 

— Kārli, bet vai tu esi aizgājis līdz tai vietai un paraudzījies otrādi uz pļavu? — Ezeriņš apvaicājas. 

O, tādu ziņu Kungs vēl nav sūtījis, Kārlis ar prieku ceļas kājās, viņi brien pa rasu uz mežmalu. Cerētā vieta viņus sagaida staignu purvāju un retiem ciņiem, avotu nopelns, nu skaidrs, kāpēc veidojas skrajāks ieloks egļu rindā, nav mežkopju vaina. Nebūs par mitru lielai būvei? Nē, avots tik jāiztīra, tad veldzēšot ceļiniekus baznīcas pagalmā, Kārlim gatava atbilde. Ezeriņš paraugās apkārt un gandrīz vai piemirst, ka necenšas trakajam Pommeram palīdzēt tādēļ, lai palīdzētu. 

— Paraugies, Kārli, uz mūsu akmeni pļavā, redzi to padziļinājumu vidū? 

Kārlis skaļi ieelpo, izmēģina ainu pavērot gan ar atvērtām, gan aizvērtām acīm, īsu mirkli ir laimīgs, satrūkstas. Un sāk raudāt.

— Tas Kungs man rāda bildi, kā miglā iznirst akmens zirgs, iesaucas gadsimtu balsī, no viņa muguras padzeras vālodze… Ak, kungs, cik skaistā vietā akmens novietots, labāku neizgudrosi. Bet tad jau… ja Dievs ir viens, kā gan viņš varētu sūtīt divas pretējas ziņas? — Nu Ezeriņam jāpietur garais vīrs pie rokas, lai tas nesaļimtu. Viņi stāv kādu laiciņu apķērušies un vēro melno akmeni pļavas vidū.

— Vai var? — Kārlis iešņukstas, pārliecies Ezeriņam pār plecu. 

Nu viņš ir pazudis gandrīz nedēļu, Ezeriņš jūtas apmierināts un bēdīgs, atkal skolas dienas kļūst raibi viendabīgas un sajūk kopējā skaitā. Vienīgās krāsas dzīvē no Tones, bet bail, ka viņa drīz pagurs un saplūdīs ar apkārtējo pelēcību. 

Plēšu Kārlis uzrodas atkal, nomūrējies zemēm, vēl prāvākiem acu baltumiem vēl kalsnākā, nosmērētā sejā. Un gurdi pasmaida kā silts maija novakars. 

— Es to paveicu, — viņš paziņo, — es to paveicu, Ezeriņ, grūtākā cīņa aiz muguras, atliek pats sīkums. Es redzēju Dievnamu skaidrāk nekā iepriekš. 

— Un? — Ezeriņš sajūt neparastu prieku par stāsta turpinājumu, lūk, vajag vispirms ko dižu piedzīvot, tad būs, ko rakstīt. 

— Es izraku akmeni! — Kārlis iesaucas. — Tev jānāk man līdzi un jāapskatās. Tas nav nebeidzami liels un ir gatavs pārvietošanai. 

Viegli pazaudēt galvu viņa sajūsmā, bet Ezeriņam tepat vairāki duči galvu, par kurām jātur bēdu. Tomēr pirms bluķa vakara, kam bērni gatavojuši dzejoļus, viņš teciņiem klumburo uz Pommeru pļavu, kur Kārlis jau darbojas, līkņājot ap melno akmeni, visapkārt tam izrakts grāvis, Kārlis veido slīpu baļķu grīdu, un nav jāprasa, kur viņš noskatījies risinājumu. 

— Manas pirmās akmeņu ragavas! — Kārlis lepojas. — Kungs ierādīja! Cik zirgu, tavuprāt, mums vajadzētu pagastā sarunāt? 

Mums? Ezeriņš jūt mutē sausumu. Saimnieku apgaitas apļus viņš pazīst, tie skolas vadībā ir nebeidzami. Viņš aši pašūpo prātā atsaucīgākos, Dievs zina, kāpēc tie joprojām piepalīdz, šķūtis tāpat ir skarbs slogs mūsu laikos. Pārējo iebildumus Ezeriņš jau zina no galvas, un tas kremt vēl vairāk. Kopš kura laika tu jau zini viņu sakāmo no galvas? Nē, skolmeistar, tev jānāk pie saimniekiem vēlreiz un vēlreiz, jo tie ir tavi cilvēki, viņi tāpat iederas tavā Malienas mīlestībā kā skaistais un pieņemamais, ko tu labprāt uzlūko, bet atver reiz abas acis un ausis, noklausies, kādas viņiem raizes, un apbrīno Plēšu Kārļa kaķisko veiklību atrast atbildes katram ņurdienam. 

— Jukuši esat? Baznīca, ellē, purvā? Tur pat lāga ceļa nav! 

— Nekas. Cilvēki nāks uz baznīcu un iemīs taciņas, kā citādi ceļš radīsies? 

— Vēl viena baznīca? Vei, cik mums to jau ir sabūvēts, katrai gaumei. 

— Šī būs cilvēkiem, visiem vienkopus, bez izšķirībām un ārišķībām. 

Protams, Kluča kungs izceļas pāri visiem. 

— Kuļamais dampis, — viņš paziņo. — Dampi velk četri zirgi. Ja kaut kam vajag vairāk nekā četrus zirgus, varbūt tas jāatstāj, kur tam vieta? 

Bet pat Kluča cietajā sirdī atrodas plaisa negaidītam maigumam, un viņš smīnot parāda, ka spēj domāt līdzi raizēs, un prasa parādīt pļavu un akmeni, klusēdams staigā un pēta. 

— Kur tu gribi to akmeni likt, Pommerēn? — viņš beidzot vaicā. 

Kārlis iepleš acis svētā sašutumā. — Ne jau es… Tu nesaproti. 

— Manis pēc slēpies aiz Dieva balss. Teikšu jums prātīgu lietu, pat trakais skolmeistars piekritīs. Nevelciet akmeni nekur. Četrus zirgus vienmēr var atrast, aizvelciet dampi klāt un saskaldiet to klimpu sīkāk, lai cirmuļgalva pats pamazām veļ sīkākus klučus uz sapņu zemi. Un paraugiet, man šķiet, ka cerētajā vietā ir pārāk šķīsts lielai būvei! Nu man jāiet, brīnos, kā vecais Pommers vēl nav pieslēdzis šito bodi.

Šausmas Kārļa sejā pietiekami skaidri rāda, ka šoreiz viņam nav, ko teikt pretī.

Vēlāk Ezeriņam viņš pārvaicā: — Jāni, tu arī domā, ka es to būvētu… sev? 

Tas jāatzīst, nav Kārlis gana tīrs savās iedomās. Ezeriņam nākas ilgi skaidrot, kāpēc nevar novīt milzīgus grožus un piejūgt akmenim visas pagasta govis. Matemātika klases lēnprāšiem nu šķiet kā viegla deja, jo Kārlis nav apturams: — Jāsteidz, Ezeriņ, zeme drīz nožūs, akmeni būs grūtāk pavilkt, sakuplos stiebri, pļavai iecirstā rēta nespēs sadzīt.

Neticamā veidā viņi nonāk līdz sestdienas rītam, kad pļavā mīņājas zirgu bars, nevienam nav jausmas, cik daudz to vajadzēs, Kārlis drebošā balsī murmina, ka viņam ir droša sajūta, ziņkārīgo pūlis lielāks nekā gadatirgū, un pamazām tie pārvēršas par dalībniekiem, jo kārtīgs Malienas saimnieks vienmēr zinās, kā labāk, un prātīgākie padomi tūlīt tiek pārbaudīti, ziņneši un tenkotāji apjož krogus un kaimiņu pagastus, ierodas papildspēki, dzied zāģi, akmens aizmugurē stājas sviru kustinātāju rinda, virves un groži savijas stingrā tauvā, zēni, uzklausot strupām norādēm, veido pļavā papildu pakāpienus ar lāpstām, kur divkāju un četrkāju vilcējiem atsperties. Visapkārt virmo kodīgi sviedri un neizteikta sajūsma, kad akmens pa pēdai, pa veršokam šļūc virsū uz baļķēniem, lai lēnām ripinātos uz jaunās baznīcas vietu. Vai Malienā jelkad radies šitāds pūlis prātīgos nolūkos? Ezeriņš uzbudinājumā dreb, piedzīvojot nenoliedzamu brīnumu. Viņš bija šo procesiju iekustinājis, viņa padomi ļāvuši Pommeram nokļūt tik tālu. Nu atliek vien vērot, darbā viņa jēga maza, ne prot zirgu jūgt, ne vilkšanā spējīgs. Padomā tik, neticu dievnamiem, palikusi tikai plāna bijības kārta un mācīta vīra ironija, skaitļu stabiņi, teikumu rindas, viss bez pielietojuma dauzās krūtīs līdz ar klusu apbrīnu par Malienas vīriem. Nupat jau tie atslīgst mežmalā, slauka pieres, sūkstās par norauto plaukstu ādu, mierina zirgus, aplēš pļavai nodarīto postu, brauka bikšu ceļus, pošas uz krogus pusi, piesaka skolmeistaram nākamreiz dūšīgi padomāt, pirms rādīties viņu sētā, īsi aplūko akmens jauno vietu jaunaudzes ielokā. 

Skats ir pasakains. Kāds iesvilpjas, kāds noņem cepuri un saņurca dūrē, kāds pārmet krustu. Sieviete var noticēt tāpat, bet vecim jāredz savām acīm. Nu viņi redz.

Visu akmens vilkšanu Ezeriņš noraugās vēlreiz kā pārdabisku sapni, tas nogulstas atmiņas purvā ar iepriekš nenestu svaru, diez vai to kādreiz izdosies izmest. Plēšu Kārlis tikmēr pievar zupu, bļodu aizvien galda vidū turēdams, tad pieklājīgi tencina Lienu. Kas viņam vajadzīgs? Ko vēl? Akmens taču ir savā vietā jau divas dienas. 

— Tas Kungs man šonakt parādīja baznīcas plānu. Redzu acu priekšā skaidri kā tevi, — Kārlis paziņo. 

— Ko lai es tur līdzu? — Ezeriņa balsī uzpeld viegls izmisums, to vairs necenšas noslēpt. 

— Šī taču ir skola, — Kārlis pasmaida, it kā nebūtu pārguris un kārtējo reizi atsities neticībā, — tiešām viss papīrs ķeizaram beidzies? Zīmētājs tu esot labu labais, nebaidies, visu pastāstīšu. 

— Labi, — Ezeriņš pēc īsām pārdomām piekrīt. — Bet ejam uz klasi, jādod resgaļiem kāds uzdevums, citādi sēdēs savā vaļā, kamēr sadomās blēņas. 

— Blēņas ir gaisā, — Kārlis piekrīt, un viņi dodas uz klasi, kur Ezeriņš velk līniju pēc līnijas, pierakstot klāt skaitļus olektīs, jo tādas vienības Kungs noteicis, vietumis dīvainis tikai noplāta rokas, cipari padzisuši esot, nevarot izšķirt, 3 vai 5, lai pierakstot abus, gan būves virsuzraugs lems. Ezeriņš necenšas minēt, kur tāds arhitekts radīsies, uzsauc klasei pa kādam uzmundrinājumam un aizvien nervozāk vēro situāciju. 

Par skolēniem nav jākaunas, labi turas uz ceļa, kamēr vadība atslābusi. Iepriekš paredzot turpmākos mēnešus, akmeņu vākšanu celtnes pamatiem, brīvlaika pārvēršanos melnās mocībās, Ezeriņš nelaimīgs apsver būves neiespējamību, bet rokas aši skicē, ko Kārlis čukst priekšā, citu izeju patlaban nemana, kā tikt vaļā. 

— Ko tagad raizējies, — Kārļa mierinājums liek saausīties, — kad tiksim pie jumta būves, tā būs īstā klapata. Zini, kādi baznīcām torņi? Traki augsti — ja nokrissi, i dakteris nesalīmēs. Gatavo bildi viņš slavē un beidzot ir prom, taču tas nesniedz cerēto mieru. Nupat jau gribētos, lai vājprātīgais plāns izdotos, kurš gan būtu pret to? Tiešām, reāli raugoties, var iedomāties esošos mācītājus, tiem zustu daļa darba un ienākumi, tad vēl… un vēl… līdz, prātīgi domājot, pretinieku pusē nostājas cilvēces lielākā daļa, taču arī pieredzētais sapņainais miglas stabs egļu ielokā neizgaist. Ezeriņš pabeidz stundas, pierauga vakariņas, pakašķējas ar māti, kurš te galvenais, iedzer čarku ar tēvu, nē, nevar būt vairāki saimnieki skolā, naktī pārsvītro dažas lapas «Joču pirts» uzmetumā, agrāk pietrūka dūšas, bet nu garastāvoklis ir gana riebīgs, gadiem vēl jāpaiet, kamēr viņš rakstīs, kā gribas, nevis — kā sanāk. Un kas gan ir sīka novele iepretī Plēšu Kārļa sapnim, par to būtu jāraksta, viņš nospriež, bezmiegā grozoties, jo nogurums pārāk liels, lai aizvērtu acis, bet kam der tās acis, ja nerāda glābiņu uz vienu vai otru pusi. 

No rīta skolā iebrāžas izmisis Kārlis un paziņo, ka akmens ir sācis grimt. 

Neizlēmības vaina, nodomā Ezeriņš un pēc stundām apciemo Kārļa pļavu. 

— Re, akmens vilkšanas rētas dzīst labi, — Kārlis pieliecies tausta zemi, it kā tas pašlaik ko mainītu. Drīz viņi nostājas sapņu baznīcas vietā. Akmens kā akmens. Slīkšņa šķiet nedaudz pletusies. 

— Nē, tās nav tikai iedomas, — Kārlis skaidro. — Es atzīmēju augstumu, domāju, ka akmens noderēs altārim. 

Jā, raugies kā gribi, atzīme tuvākajā eglē rādās dažas collas augstāk. Kārļa tik žēl, un prieka nekāda. 

— Tam akmenim agri vai vēlu jāapstājas, — Ezeriņš mierina, — neizkritīs cauri zemei pie moriem. Kaut kur šajā pagastā jābūt cietākam slānim, vienkārši jābūt! Domā, man bieži skolā neuzmācas doma, ka apkārt viss grimst? 

Un Kārlis pieķeras Ezeriņa vārdiem kā salmiņam, katru dienu ierodas pļavā, dzen zemē mietiņus, pārzīmē plānus, aizrāvies apciemo Ezeriņu skolā te sērīgs, te saulains. Ak vai, viņa rosība aizvien vairāk līdzinās apsēstībai, ne debešķīgam sapnim.

Drīz vien altāra vietā Kārlis cer uz akmens solu pēc dievkalpojuma, bet trīs dienas vēlāk runā par ieejas slieksni, par grīdas plāksni ar būvnieku vārdiem. Pagraba grīdas plāksni? Kapeņu vāku, vai baznīcās nav arī kapenes? 

Nelaiž un nelaiž baznīcas sapnis viņu vaļā. Krogā jau iesmej, to tik gaidījuši, pret ko šoreiz Plēšu Kārlis atdursies. Vai talcinieki paši atcerēsies, cik reti tiekas dēļ augstākiem mērķiem? Vai nu ir labāk strēbt skābu suslu un pārmīt vien skopas nievas par ražu, krusu un sniegu? 

Ezeriņa mierinājums briest pamazām. Viņi klīst ar Kārli pļavā, kā mazi bērni līksmo par kuplo zāli, re, pietiek mums apstāties, daba sadziedē mūsu cirstās brūces, viņa prot. Kad dūšas gana, aizstaigā arī līdz slīkšņai egļu rindā. Kārlis ar garāku maiksti meiselē pa dīķi šur un tur. It kā būtu akmens, it kā nebūtu. 

— Nu viss, tomēr aizgāja pie moriem! — viņš sauc, un nikni raidīta maikste lido krūmos. 

— Rezultāts neapskaužams, bet ceļš bija skaists, — Ezeriņš mēģina apkopot. 

— Tev viegli teikt, tev nerādās zīmes, ko darīt. Ē… man arī vairs nerādās, — un Kārlis atslīgst uz pamesta baļķa gala. 

— Nebēdā, gan atbilde radīsies, — Ezeriņš nosēžas netālu un prāto tālāk, daži teikumi viņam sagatavoti. — Varbūt akmeni nevajadzēja aiztikt? Austriņš vispār teica, ka tas pēc formas varētu būt sens muldakmens. 

— Ko? 

Kārlis uzlec kājās, pēkšņi kļūst neredzēti dusmīgs. Lūpa dreb, un viņš sparīgi grūž Ezeriņu, lai nelien tuvāk. 

— Muld tas tavs Austriņš! Un pats tu muldi! Lieciet mani mierā ar  s a v u  baznīcu, es nezinu vairs ne nieka!

Nu tā ir mūsu baznīca, kāds pavērsiens! — Ezeriņš sabožas. 

— Kārli, beidz, tu nesaproti. Ir tāds vārds «mulda», ja senči tur upurējuši, baznīca var tādu akmeni neņemt pretī.

Kārlis nav pierunājams. — Muldi! — viņš kliedz caur asarām, sparīgi spraucoties biezoknī bez jaušama mērķa. 

Ko lai saku, Ezeriņš nikni prāto, soļodams atpakaļ uz skolu, kad Kārli noķert nav izdevies. Vēlāk pieklīst baumas, Kārlis pinies pa brikšņiem, pazaudējis caurspīdīgo pulksteni ar visu ķēdi, nenāk uz skolu jau mēnesi. Vajadzētu šaustīt sevi, bet ko spēj aizdusa pret veiklām stārķa kājām? Ezeriņš pasmīn, tik daudz pūļu, lai kaut cik iemācītos rakstīt. Bet atnāk skaistākais stāsts pasaulē, un tu zini, ka nevienam to nestāstīsi.

Andris Akmentiņš ir dzejnieks un divu romānu autors, pašlaik profesionāls rakstnieks, scenārists un animācijas filmu latviskotājs. Romānam Skolotāji 2018. gadā piešķirta AKKA/LAA Autora balva un Ikšķiles domes Soduma balva. Romāns Meklējot Ezeriņu izdots 2021. gada janvārī izdevniecības Dienas Grāmata romānu sērijā Es esmu…

The post Ezeriņš neraksta noveli appeared first on IR.lv.