Tas, ko nevar saredzēt
Žurnāls Domuzīme, 2023, nr. 5
Lai uzrakstītu dzejoli, ir jādzīvo dzīve (savulaik, pie Aicinājuma ugunskura klausoties sarunās, brīnījos, ko tas varētu nozīmēt). Jādzīvo sava vai citu dzīve, kas uzkrāta atmiņās vai literārā tekstā. Jāpaiet garām piemineklim vai logam un jāieskatās. Jādzīvo valodā. Lai iedzīvinātu dzejas krājumu, jāpaiet noteiktam dzīves posmam, jāsadarbojas ar redaktoru un dzejoļi jāsakārto likumsakarīgā plūdumā. Lasot Lindas Gabarajevas debijas dzejas krājumu Apļi (redaktors Artis Ostups), var spriest, ka tas ir izdevies — grāmata ir ieturēta noteiktās likumībās, tai ir savdabīga noskaņa un izkārtojums.
Jau grāmatas nosaukums liek domāt par nozīmju uzslāņojumiem, kas saistīti ar šo ģeometrisko figūru. Aplis metaforizējas cauri dzejoļiem, tieši vai netieši uzmirdzēdams kā tēls kādā rindā, vai arī kā forma (piemēram, dzejas ciklos apļa sākums vai Irupes cikls). Savukārt grāmatas vizuālais noformējums ar nosaukumu sasaucas daļēji. Antas Pences veidotais grāmatas dizains ir nepretenciozs; lai grāmata taptu personiskāka, mans dēls ātri vien uzlabo tās vāku ar sarkanām neregulārām līnijām. Tomēr apļa noslēgto formu, uz ko atsaukusies arī dzejniece (57), iemieso desmit grāmatas lapas, kuras ir aizšūtas, neatveramas, tā atgādinot senākus sējumus, kuru lapas nācās atgriezt ar papīra nazi. Dažviet grāmatu papildina Aigara Opincāna grafiskās ilustrācijas, kuras atgādina te topogrāfiskas ūdeņu kartes, te dekoratīvus rakstus, te drapērijas, te neizlasāmu regulāras formas tekstu, kas vienkārši labi izskatās. Tā nu dzīvoju ar apziņu, ka visu nevar atvērt un redzēt, un varbūt tas nozīmē, ka esmu «aplī».
Gabarajevas publikācijas jau ir lasītas iepriekš, turklāt grāmata Apļi ir guvusi ievērību un šā gada Dzejas dienās kandidējusi uz Dzejas dienu balvām, to skaitā Domuzīmes Dzejas balvu. Grāmata paver skatu uz dzejnieces unikālo valodu, kaut arī šajā hipertekstualitātes laikmetā tas var šķist trausls apzīmējums. Protams, Gabarajeva brīvi un organiski izmanto dažādas reminiscences — uz tautas pasakām raksturīgo sērdienītes tēlu, Hariju Poteru, Vilhelmu Purvīti, prerafaelītu mākslu, Jesajas grāmatu, kā arī subjektīvas atsauces (Madara no zilās mājas), kas, paliekot līdz galam neiztulkojamas, iegulst simboliskā gaismā, kur nezināmais suģestē ar apjaušamu traģiku. Sajūtas par notikumiem vai vietām izvirzās poētiskā tēlojuma priekšplānā. To paspilgtina gleznaini un valodiski precīzi tēli, kas iekļaujas dažkārt itin prozaiskajā teksta struktūrā un gandrīz līdzinās sapņa poētikai (piemēram, dzejolī lauki (38)). Tēla spilgtums, ikdienišķa, tomēr precīza valoda, gleznas radīšana ar vārdu Gabarajevas dzejā atgādina imažistu principus, līdz ar to redaktora Arta Ostupa anotācijā minētā modernisma tradīcija ir neapšaubāma Apļu poētikā.
The post Tas, ko nevar saredzēt appeared first on IR.lv.