Dzejnieks absolūtais
Žurnāls Domuzīme, 2024, nr. 2
Ar Pēteru Brūveri (24.04.1957.—16.07.2011.) pirmo reizi satiekos pierīgas Līčos, kad esmu viņam nosūtījis savus pantus un Pēters teicis, ka «pa vadiem» tādas lietas izrunāt nevar. Tā sākas ne pārāk ilgs, bet unikāls posms manā dzīvē — ar mērķtiecīgu regularitāti mēdzu apciemot dzejnieku, un mēs līdz vēlai naktij nododamies sarunām gan par poēziju, gan, kā sacīt jāsaka, par mūžīgo un nepārejošo (lasīt labdabīgi ironiskā intonācijā). Reizēm kopā uzraujam pa kādam meldiņam, bet citreiz saziņa ieslīgst pavisam citos augstos toņos, tāpēc savā ziņā to uzskatu par dažādās nozīmēs vērtīgu skolu, par dzīves, cilvēka, personības mācīšanos. Pāri visam — Pētera klātbūtnes pieredze, kuras priekšplānā nemainīgā apjauta, ka viņš ir cauruncauri dzejnieks visās šā vārda nozīmēs, turklāt to gan saku bez ironijas un patosa. Absolūts dzejnieks arī tāpēc, ka viņā reti pieredzams briedums, pamatīgums un hrestomātiskums apvienojies ar trauslumu vai delverību un piepešu robežpārkāpēja nekaunību, kas izpaužas tiklab dzejas krājumu lappusēs, cik kādā brīdī, kad viņa dārzā tikko vienā mierā bijām vākuši zarus. Par to kādā recenzijā precīzi raksta Inese Zandere.
Daži svarīgi pieturpunkti Brūvera «izstāstīšanā». Pētera atvilktnes. Ja ne gluži pilnas ar nepublicētiem paša šedevriem, tad ar neskaitāmiem atdzejojumiem gan. Atceros, ka pustumsā klausos viņa suģestējošos lasījumus (līdzīga pieredze vēl bijusi Amandas Aizpurietes, Ulža Bērziņa, Edvīna Raupa dzejas pasākumos) un reizēm aizdomājos, vai varētu būt tā, ka atdzejojumi labskanībā dažbrīd pat pārspēj, piemēram, lietuviešu oriģinālus.
Brūveris un latviešu valoda. Vēl vairāk — Brūveris un viņa latviešu valoda. Tāpēc — Brūveris latviešu valodā. Rudens laidavas… zimzinās zeltainas spāres… Viņš no mūsu valodas velk laukā vārdus (ō, kādus vārdus!), vārdu vēsturi pašā valodā un to nesošajos cilvēkos, bet turpat — no otras puses paskatoties — ievelk valodā savus burtveidolus, noģidumus, jutoņas. Viņš var paspēlēties ar vārdiem kā visnotaļ augstdzimušām personībām, jo vārdam, viņš saka, ir pašcieņa. Viņš var arī spēlēties ar vārdiem, kas paši smejas un paši izaicina. Bet jo spēcīgāki viņa teksti kļūst, kad Brūveris darbojas ar vārdu dzīvotnēm, kad viņš sen piemirstus, no jauna uzmeklētus vārdus atdod atpakaļ latvietim ar visām sūnām, ar visu ligzdu. Nevar nepieminēt arī bērnu dzeju, kurā Brūvera valodas izjūta un izteiksmes precizitāte, nezaudējot vitalitāti un atsperīgumu, izpaužas ne mazāk spilgti. Tāpēc gluži nenovēršama ir kādā sarunā postulētā pārliecība — dzejnieks vienmēr ir nacionāls. Līdz neseniem laikiem dzejnieki nudien ir bijuši pirmie un pārliecinātākie latviešu valodas priekšstāvji. Ne vienmēr ar kaujas ieročiem vai ar patosa pārsātinātiem saukļiem. Ar nešaubīgu valodas mīlestību, kuru visupirms iemieso viss uzrakstītais, — gan. Arī te ir pretvērsuma puse. Saskarsmē ar Brūvera dzeju svarīgs nosacījums ir lasītāja nepastarpināti, neaizturēti tuvās attiecības ar latviešu valodu.
The post Dzejnieks absolūtais appeared first on IR.lv.