Globālā sacīkste par talantiem

Kas jādara valstij, lai tā nevis zaudētu iedzīvotājus, bet piesaistītu jaunus?

Bijušais Skype vadītājs Stens Tamkivi attīsta jaunu tehnoloģisku rīku Teleport, kas ļauj salīdzināt dzīves apstākļus un izmaksas vairāk nekā 100 pasaules pilsētās. Agrāk konsultējis Igaunijas valsts prezidentu tehnoloģiju un inovāciju jautājumos, viņš tagad no vienas valsts uzlabošanas pievērsies globālākam mērķim - likt visām pasaules valdībām sacensties par ikvienu pasaules pilsoni. Nesen Stens viesojās starptautiskajā tehnoloģiju start-up konferencē Riga Venture Summit un labprāt atbildēja uz Ir jautājumiem.

Kā Igaunijai izdevās pārvilināt jūs atpakaļ no ASV Rietumkrasta - kas Tallinā ir labāks nekā Silīcija ielejā?

Patiesībā runa nav vienkārši par pārcelšanos no vietas A uz B, bet gan stratēģisku vietas izvēli. Lielās korporācijas, piemēram, Wallmart vai Statoil jau gadiem plāno šādā veidā - kur mēs liksim naudu, kur būs cilvēki utt. Tagad šāda domāšana ir attīstīta startapiem un tā kļūst arvien pieejamāka arī indivīdu līmenī. Mēs ģimenē pēdējo gadu laikā katru pavasari esam apsēdušies un lēmuši - tā, kur dzīvosim un sūtīsim bērnus skolā nākamgad?

Kad strādāju Skype, dzīvojām Tallinā, bet izrādījās, ka vairākus mēnešus gadā ir jāpavada Londonā, vēl dažus Singapūrā, un principā tas daudz neatšķiras no pārvākšanās uz ilgāku laiku - tāpat ir jāīrē dzīvoklis, jātiek skaidrībā ar nodokļu jautājumiem.

Kad nolēmu studēt un izvēlējos Stenfordu, ģimene devās līdzi uz gadu, bet sanāca palikt ilgāk. Taču, esot ASV, mēs nekad neatteicāmies no mājas Igaunijā. Tāpēc saruna par atgriešanos bija apmēram tāda - laiks Stenfordā bija brīnišķīgs, tāpat iespēja kā uzņēmējam no iekšpuses redzēt [Silīcija ielejas riska kapitālistu firmu] Andreessen Horowitz, bet šobrīd realitāte ir tāda, ka es sēžu Kalifornijā un katru dienu zvanu uz Eiropu, jo mana komanda lielākoties ir Igaunijā. Es te sēžu un neizmantoju neko no tā, kas Silīcija ielejā ir. Un mēs nolēmām atgriezties Igaunijā. Bet nav nekādas garantijas, kur es būšu nākamgad vai vēl nākamos 10 gadus. Kaut arī esam pārcēlušies uz Igauniju, mēs domājam, ka ziema varbūt tomēr jāpārlaiž kādā siltākā vietā. Tajā pat laikā es negribētu būt nekur citur kā Igaunijā jūnijā, jo ir brīnišķīgi, ka saule nenoriet un laiks tik patīkams. Tātad jautājums ir - kā jūs strukturējat savu dzīvi.

Man arī ļoti patīk, kā pie mums tiek kārtotas nodokļu lietas. ASV ir jāaizpilda 10 centimetrus bieza papīru kaudze, bet Igaunijā - divi klikšķi un darīts.

Visi šie argumenti summējās. To mēs darām Teleport - ir tik daudz iespēju modernajā pasaulē, cilvēkiem jāiegūst informācija par tām un jāpārdomā savas vajadzības, lai pieņemtu lēmumus.

Lasīju jūsu sievas blogā, cik traģikomiski ilga papīru kārtošana bija vajadzīga, lai dabūtu ASV pilsoņa pasi jūsu jaundzimušajam bērnam.

Jā, tas prasīja četrus mēnešus ASV. Un vienu e-pastu Igaunijā. Milzīga atšķirība. Pēdējo 15 gadu laikā, kamēr esmu darbojies biznesā, nekad neesmu sūtījis tik daudz faksu kā ASV pēdējos trijos gados. Tur joprojām maksā ar čekiem, ko izraksta uz papīra. Pirms pāris gadiem nokārtoju autovadītāja eksāmenus Kalifornijā, bet tiesības tā arī nesaņēmu - vienmēr kāda papīra trūka, sūtiju faksus vairākas reizes pēc kārtas, līdz beigās atmetu ar roku. Tas ir tik absurdi! Silīcija ieleja ir brīnišķīga vieta, tur rodas populārākās pasaules līmeņa patēriņa inovācijas, bet tajā pašā laikā publiskie pakalpojumi ir visai briesmīgi.

Kā tas iespējams - tik vecmodīgi organizēta valsts rada tik dzīvīgu ekonomiku?

Pirmkārt, Amerikā daudzi cilvēki pēc dabas ir uzņēmīgi - viņu senči ieradās kontinentā, lai meklētu jaunas iespējas, un šī kultūra ir saglabājusies. ASV ir imigrantu nācija, neviens nav vietējais. Ja Sanfrancisko satiksit vienu pilsētas iedzimto mēneša laikā, jums būs laimējies. Tas tiešām ir liels tautu sakausēšanas katls, un tāpēc inovācijas arī rodas. Jo inovāciju būtība ir darīt lietas citādi un labāk. Lai tas notiktu, vajadzīgi cilvēki ar dažādiem skatījumiem - homogēnā grupā radīt ko jaunu ir grūti.

Ja spējat izveidot vidi, kurā cilvēki var brīvi ienākt, aiziet un šajā procesā viens otru nenogalināt, tad agri vai vēlu viņi kopā sāk radīt brīniškīgas lietas. Nesen skatījos statistikas datus - no visiem tehnoloģiju darbiniekiem Silīcija ielejā 35% ir dzimuši ārpus ASV. Tas ir ļoti daudz.

Tad jau Eiropas Savienībai pēc definīcijas jābūt brīnišķīgai vietai, kur rasties inovācijām, jo tā apvieno atšķirīgas valstis. Tomēr dati to nelieciena - no pasaules 20 lielākajām interneta kompānijām 14 ir amerikāņu, pārējās ķīniešu. Eiropas Komisija lēš, ka ik gadu Eiropa zaudē 340 miljardus eiro, jo nepastāv vienotais digitālais tirgus. Kas Eiropai būtu jādara?

Digitālais tirgus ir labs piemērs. Esmu dzirdējis joku, kaut gan tā ir skumja patiesība - varat iekraut kasti vīna savā mašīnā Prāgā un atbraukt līdz Rīgai, neviena netraucēts, bet pamēģiniet noskatīties Netflix filmu! Vīns brīvi plūst pa Eiropu, bet, tiklīdz runa ir par bitiem, rodas milzīga problēma. Tas ir stulbi.

Ja veidojat jaunu tehnoloģiju uzņēmumu ASV, varat paļauties uz vienotu juridisko struktūru un orientēties uz angļu valodas tirgu ar 500 miljoniem cilvēku. Eiropā būs jāpieskaņojas 28 dažādiem regulējumiem, līdzās valodas barjerām jārēķinās ar kultūru atšķirībām, dažādām nodokļu likmēm, maksājumu kārtību.

No otras puses, tieši Eiropā radītiem uzņēmumiem ir vieglāk orientēties uz globālo tirgu, jo daudzveidība ir iebūvēta pamatos - tālāk iet iekarot ASV, Japānu vai Dienvidāfriku ir tikai mēroga jautājums.

Otra svarīga lieta, kas darbojas ļoti labi, ir brīvā cilvēku kustība ES. Ja jauniešiem Spānijā vai Itālijā trūkst darba, viņi viegli var to atrast Stokholmā, Kopenhāgenā vai Amsterdamā, ko pārņēmis tehnoloģiju bums. Tas rada milzīgas iespējas start-up uzņēmumiem.

Tad ir jautājums par vērtībām. Vēsturiski Eiropai raksturīgas bailes no kļūdām. Ja bankrotē, Eiropā uzreiz tevi apzīmogo un dažviet pat ar likumu aizliedz dibināt jaunu biznesu. Dienvideiropā tas ir izteiktāk nekā Ziemeļeiropā. ASV tieši otrādi - ja esi piedzīvojis trīs neveiksmes, tavs CV izskatās labāk, jo esi centies un ieguvis pieredzi. Kā izskanēja konferencē, izgāžas idejas, nevis cilvēki.

Bēgļu krīze Eiropā rada stresu - vai jūtat, ka augošais naidīgums pret imigrantiem ietekmē biznesu?

Ir tiešām svarīgi saprast, ka inovācijas rodas no dažādības. Ja sākat šķirot cilvēkus pēc izcelsmes, ādas krāsas, dzimuma - jebkuras pazīmes, ko nevar mainīt -, šī ksenofobija kaitē inovācijām. Pavisam konkrēts piemērs, jūs izveidojat uzņēmumu Viļņā un meklējat jaunu darbinieku. Viņš nāk no Lielbritānijas, bet tā nu ir gadījies, ka vecāki ir pakistānieši un viņa izskats atšķiras. Ja viņš jutīsies apdraudēts Viļņas ielās, ātri zaudēsit šo darbinieku, un viņš draugiem izstāstīs savu slikto pieredzi. Gaisotne var samaitāties ļoti ātri, daži incidenti var sagraut gadiem ilgu darbu, kas ieguldīts visiem drošas vides radīšanā.

Vai Igaunijā jau ir zināmi šādi gadījumi?

Esmu dzirdējis, ka Skype darbiniekiem Tallinā bijušas problēmas. Tehniskās universitātes doktorantūras studentiem no Āfrikas uz ielas jādzird aizskaroši komentāri. Protams, bēgļu plūsma no kara zonām ir milzīga humānā krīze, ko Eiropas līderi kopā cenšas risināt. Taču, ja sabiedrība kļūst tik akla no bailēm, ka pasažieri autobusā var uzklupt tumšādainam cilvēkam, kurš patiesībā ir izcils programmētājs ar doktora grādu, un igauņu uzņēmums ar milzīgām pūlēm viņu ir pārvilinājis strādāt, tad šādam ārprātam būs tiešs iespaids uz ekonomiku. Ja latviešu uzņēmēji, kas būvē savas kompānijas, vairs nevarēs piesaistīt darbiniekus, jo tie Latviju neuzskatīs par drošu vietu, viņi aizbrauks. Tas būs dubults zaudējums - nevarat piesaistīt talantus no citurienes un zaudējat savējos. Tā ir pašnāvība.

Pastāstiet sīkāk par Teleport, cik cilvēki ir jau reģistrējušies? Pirms intervijas piereģistrējos, lai pamēģinātu, kā tas strādā, atzīmēju sev svarīgos dzīves vides kritērijus.

Jauki, un ko programmatūra ieteica - kur jums būtu jādzīvo?

Singapūrā vai Cīrihē.

Labas izvēles!

Nu, tās jau nebija manas izvēles, bet gan jūsu algoritma - tāpēc jautāju, uz kādiem datiem balstās jūsu pilsētu novērtējums?

Mūsu galvenā ideja - vēlamies panākt, lai visas pasaules valdības sacenstos par visiem pasaules pilsoņiem. Mums tas šķiet svarīgi, jo tad, ja vide atbilst cilvēka vajadzībām, viņš var pilnvērtīgāk īstenot savas spējas. Dzimšanas vieta ir nejauša - ja esat ģeniāls rakstnieks, bet piedzimis vietā, kur cilvēki nenovērtē literatūru, vai esat meitene valstī, kur nevarat iet skolā, tad vienīgā iespēja īstenot savu potenciālu ir pārcelties. Programmētājs no nabadzīgas valsts var pārcelties uz turīgāku, strādāt un naudu sūtīt ģimenei - tā ir labāk visiem. Katram būtu jāsaprot, ko vēlaties sasniegt un kas ir labākā vide jūsu vajadzībām.

Teleport sadalījām šo problēmu divās daļās. Pirmā - kā noskaidrot, kur man jābūt? Otrā - kā tur nokļūt? Paņēmām 110 pasaules pilsētu un aptuveni 160 datu dimensiju, kurās indeksējām pilsētu [biznesa, drošības, ekoloģisko, izmaksu] vidi, lai varat meklēt savām vajadzībām atbilstošāko.

Kā izvēlējāties šīs 110 pilsētas?

Vispirms izveidojām indeksu ar start-up uzņēmumiem visdraudzīgākajām pilsētām un pēc tam sarakstu papildinājām, lai tajā būtu visas Eiropas galvaspilsētas un citas vietas, kas varētu interesēt lietotājus. Tagad mēs pievienojam jaunas pilsētas pēc lietotāju balsojuma.

Vai jūsu vērtējumi par pilsētām balstās uz kādiem jau eksistējošiem indeksiem, piemēram, Doing Business u.c., vai veidojat ko pilnīgi no jauna?

Mēs izmantojam kādus 40 avotus - gan starptautiski atzītus indeksus, gan ņemam datus no valdībām, gan apkopojam paši. Daudzi faktori tiek summēti, nosakot pilsētu indeksu. Aprīlī palaidām mobilās lietotnes, pirms pāris mēnešiem mājaslapu, šis vēl ir tikai sākums. Mums ir vairāk nekā 10 tūkstoši reģistrētu lietotāju. Paralēli attīstām otro virzienu - pārcelšanos. Ir Teleport skauti, vietējie iedzīvotāji, kas jūsu izvēlētajā galamērķī var palīdzēt ar praktiskiem padomiem, piemēram, kā labāk meklēt mājokli vai kur bērnus sūtīt bēnudārzā vai skolā.

Sava uzstādījuma dēļ bijām gatavi agrāk vai vēlāk saskarties ar valdībām, un tas jau ir noticis. Sadarbojamies ar Tallinu un Helsinkiem, kas meklē talantus. Piemēram, piedāvājam vietnei Workinestonia.com datus par Tallinas izmaksām, salīdzinot ar Stokholmu, Londonu vai Amsterdamu. Mums ir tāda iespēja, ka cilvēki var «piesekoties» pilsētām un tās var visiem saviem sekotājiem nosūtīt tiešu ziņu - klau, mums būs interesanta konference, atbrauciet apskatīt Tallinu. Tas ir interesants tirgus, kur vienā pusē ir cilvēki, kas vēlas pārcelties, un otrā pusē ir valdības, kas meklē talantus, bet pa vidu ir kompānijas un Teleport skauti, kas var palīdzēt ar praktiskām lietām. Vēlamies, lai pēc iespējas vairāk cilvēku apsver, vai pašreiz dzīvo savām vajadzībām visatbilstošākajā vietā. Tāpēc reģistrācija un visas meklēšanas funkcijas Teleport ir par brīvu, mēs plānojam iekasēt naudu, kad jūs tiešām veicat pārcelšanos.

Vai tagad vēl par agru jautāt, cik cilvēkiem esat jau palīdzējuši pārcelties?

Mēc cenšamies tam izsekot, bet tas vēl tiešām ir par agru. Redzam, ka viens un tas pats cilvēks lieto Teleport, dzīvojot vairākās valstīs, bet mēs pagaidām vēl nezinām, kāda tieši ir mūsu loma šajā kustībā.

Gribu jautāt par lielo bildi, kas stāv aiz šīs Teleport idejas. Sakot, ka ikvienai valdībai jāsacenšas par ikvienu pasaules pilsoni, jūs nopietni izaicināt pašreizējo politisko sistēmu un nacionālās valsts konceptu. Nācijvalsts konceptā ir ļoti daudzi aspekti savienoti, bet jūs šo daudzšķautņaino identitāti reducējat uz vietu, kur vislabāk strādāt un pelnīt. Vai uzskatāt, ka nācijvalsts koncepts mainīsies, izzudīs?

Nekas pēkšņi neizgaisīs, civilizācijas attīstības gaitā nekas nenotiek pēkšņi, kā sprādziens. Taču cilvēki ne īpaši apzinās, cik patiesībā ātri mainās valstis. Pēdējos 50 gados vairāki desmiti jaunu valstu ir radušās - Āfrika, PSRS sabrukums... Mūsu dzīves laikā no aptuveni 200 valstīm varam ātri nonākt līdz 500, un tā nebūs pasaules revolūcija. Paskatieties vēsturē, tieši tā agrāk izskatījās Vācija, Itālija. Tagad skoti, katalāņi apsver politisko neatkarību - es pat nenostājos nevienā pusē, tikai norādu uz tendenci, ka cilvēki labprātāk identificējas ar mazāku vienību. Ja Ķīnā parunāsit ar vietējo Pekinā vai Šanhajā, viņš diez vai teiks, ka ir no Ķīnas Tautas republikas.

Jūsuprāt, atdzims pilsēvalstis?

Pilsētas - un dažas var kļūt par valstīm, bet citām tas nav jādara. Izcils piemērs ir Šanhaja, ko Ķīna 80.gados radīja kā speciālo ekonomisko zonu. Noliekot kravas konteineru uz šī zemes pleķa, jums ir cits nodokļu režīms! Pirms vairākiem gadiem īpašais režīms Šanhajā tika attiecināts uz finansēm - ja turat valūtu kādā viņu bankā, uz jums attiecas atšķirīgs maiņas kurss. Padomājiet, tie ir tikai biti, nekas fiziski valstī pat netiek ievests!

Šādu «salu» kļūst arvien vairāk. Kādā vietā ir īpašs finanšu regulējums, citā varat eksperimentēt ar bezpilota automašīnām, vēl kādā ar pacienta piekrišanu veikt cilmes šūnu operācijas. Šādu «salu» rašanās nozīmē, ka cilvēkiem pieejamo izvēļu skaits strauji aug, un mēs Teleport varam palīdzēt tās salikt pa plauktiņiem. Tāpēc es ne pārāk uztraucos par nācijvalstu nākotni, jo mums jau tagad vienas nacionālās valsts ietvaros var pastāvēt vides ar ļoti atšķirīgiem noteikumiem. ASV štati, prefektūras Japānā utt. Federalizācija un speciālās ekonomiskās zonas ir faktori ar būtisku nozīmi, tāpēc jautājums ir par to menedžēšanu.

Otra lieta, ko es saklausu jūsu jautājumā - nācijvalstu gadījumā runa ir par kultūras identitāti, valodu, tautību. Ziniet, mēs ar sievu apspriedām, ka nekad neesam jutušies igauniskāk, kā dzīvojot Kalifornijā. Jo tad ir motivācija kopt savu identitāti - mācīt bērniem «slepeno» igauņu valodu, kuru neviens apkārt nesaprot, organizēt Ziemassvētku ballīti kopienā, dziedāt korī, lasīt igauņu presi. Man reizēm likās, ka es pārzinu Igaunijā notiekošo labāk, nekā mani draugi, kas fiziski atradās Tallinā. Pat ja cilvēki pārceļas dzīvot citur, tas lielākoties ir uz laiku, un modernās tehnoloģijas ļauj uzturēt dzīvu kontaktu, just piederību. Pirms 20 gadiem cilvēku grupai vajadzēja noteikti sanākt kopā uz vakariņām, citādi nebūtu iespējams uzturēt ciešas saites, bet tagad bez tā var iztikt. Kamēr esam prom, saruna nepārtrūkst, mēs varam to turpināt neatkarīgi no fiziskās atrašanās vietas. Patiesībā tas ir ļoti būtisks faktors, kas ļauj cilvēkiem brīvāk pārvietoties.

Nākamais svarīgais jautājums - jūs varat uzturēt saikni arī esot ārzemēs, bet lēmumu pieņemšana valstī notiek caur vēlēšanām un tās tomēr ir saistītas ar fizisku klātbūtni, pagaidām Igaunija ir vienīgā valsts pasaulē, kas praktizē balsošanu internetā.

Nekas, tas mainīsies. Viena lieta, par ko gan esmu domājis - kas notiks, kad Igaunijas e-rezidentu skaits sasniegs 10 miljonus? (2014.gada decembrī Igaunija aizsāka e-rezidentu programmu, kuras ietvaros jebkurš pasaules iedzīvotājs var elektroniski piereģistrēties Igaunijā, saņemot elektronisku identitātes karti un piekļuvi visiem valsts pārvaldes pakalpojumiem, kādus saņem Igaunijas pastāvīgie iedzīvotāji. Tas ir īpaši ērti, piemēram, ārzemēs dzīvojošiem uzņēmējiem, kam ir bizness Igaunijā - red.) Ja mums ir viens miljons pilsoņu, bet 10 miljoni piedalās ekonomikā, taču viņiem nav balsstiesību - kā to risināsim?

Būs revolūcija...

Tas būs interesants cilvēktiesību jautājums.

Cik e-rezidentu Igaunijai ir šobrīd?

Aptuveni seši tūkstoši. Mērķis bija šobrīd sasniegt piecus, tas ir pārspēts. Jebkurā gadījumā šīs problēmas pasaulei nāksies risināt. Jau tagad nodokļu režīmi neatbilst realitātei. Valstis uzskaita dienas, ko tajās pavadāt. Ja reģistrēju firmu ASV, atgriežos Rīgā un visas operācijas veicu internetā, rezultātā ASV man neaprēķina nodokļus, jo fiziski neesmu valstī, bet Latvijā īsti nav, ko maksāt, jo nav ienākumu. Un šis ir vienkāršs piemērs ar divām valstīm, bet Teleport reģistrējušies cilvēki, kas gada laikā dzīvo četrās valstīs. Starptautiskās normas nosaka: ja esat mazāk nekā 180 dienu kādā valstī, jums parasti nevajag tajā deklarēt nodokļus.

Tad var nekur nemaksāt nodokļus?

Nē, kaut kur ir jāmaksā, bet tā ir neskaidra zona - cilvēkam pašam jāizvēlas, kur tos deklarēt. Arvien vairāk cilvēku tā dzīvo starp valstīm, piemēram, Igaunijas šoferi stūrē Helsinku autobusus. Mums visu laiku ir diskusijas, kur šiem cilvēkiem būtu jāsaņem, piemēram, bērnu pabalsti - Somijā, kur viņi nav deklarētu kā iedzīvotāji, bet pelna naudu un pavada lielu daļu laika, vai Igaunijā, kuras pilsoņi ir? Tāda sistēma kā e-rezidence ļauj darboties globāli, vienlaikus uzturot klātbūtni noteiktā vietā. Igaunija jau ir deklarējusi, ka neuzliek nodokļus saviem e-rezidentiem, ja viņi neatrodas Igaunijā. Visas šīs lietas ļoti mainīsies nākotnē, bet cilvēki nav to vēl skaidri apjautuši.

Igaunijā ir arī «datu vēstniecību» projekts - valsts elektroniska kopija.

Visi valsts dati sen glabājas «mākonī», taču tagad šo informāciju replicē Igaunijas vēstniecībās visā pasaulē. Ja kaut kas notiktu ar mūsu teritoriju, visi reģistri saglabātos - varētu notikt vēlēšanas, uzņēmumu un īpašumu reģistrācija, nodokļu iekasēšana. Atšķirībā no 1940.gada okupācijas valsts procesi turpinātos, kamēr mēs atgūtu teritoriju - bez pārrāvuma.

Ko valstis var darīt globālajā sacensībā par cilvēkiem? Konferencē minējāt, ka no valdībām gaidāt tikai to, ko nevar izdarīt neviens cits - labu aviosatiksmi un universitātes. Kā iesakāt Tallinai vai Rīgai, lai piesaistītu talantus?

Tā notiek - valdības izaug un tad uzņemas darīt arvien jaunas lietas. Dažreiz tas izdodas labi, bet citreiz nē. Nav tikai viena pareizā atbilde. Var būt tā kā ASV, kur valdība dara ļoti maz un daudzas lietas, ko Eiropā nodrošina valsts, ASV sniedz privātais sektors, fondi, labdarības organizācijas. Tas vienkārši ir atšķirīgs mehānisms, kā savākt un pārdalīt pilsoņu naudu - nevar teikt, ka viens veids ir pareizāks par citu. Principā, ja esat konkurences situācijā, ir jāsāk ar to, ka saprotat savu vērtību piedāvājumu - ko varat dot pasaulei, saviem pilsoņiem un jebkuram, kas vēlētos šeit ierasties? Tā ir ļoti svarīga lieta, jo pašlaik valdības bieži nedomā par cilvēkiem savā zemē un pēc tam brīnās, ka viņus zaudē.

Jā, reizēm valdības pieņem lēmumus un izturas tā, it kā iedzīvotāji būtu ieslodzītie.

Nesen runāju ar kolēģi Lietuvā, viņš teica, ka Lietuva zaudē 70 tūkstošus cilvēku gadā, kamēr Viļnā cilvēku skaits pieaug. Tātad ir gan disbalanss valsts iekšienē, gan daudzi cilvēki dodas prom. Tas nozīmē - ja valsts domā tikai par kādu no grupām, tā jau ir uz nepareizā ceļa. Lietuvai būtu jādomā gan par lietuviešiem Lietuvā, gan lietuviešiem ārpus Lietuvas, gan par citu valstu pilsoņiem, kas vēlētos ierasties. Jābūt skaidram piedāvājumam šiem cilvēkiem - kas ir mūsu vērtības, ko mēs gribam, kādos jautājumos esam gatavi uz kompromisiem un kādos nē? Dažādas valstis izdara atšķirīgas izvēles. Piemēram, Krievija var izlemt visu internetu cenzēt, tādā gadījumā tā var būt citu kaimiņvalstu iespēja - mēs varam teikt, ka šeit ir brīvība internetā. Iespējams, programmatūras izstrādātājiem Krievijā tā šķitīs vērtība. Ir jāformulē, par ko mēs stāvam. Kā pasaule kļūs labāka, pateicoties tam, ka mūsu valsts pastāv? Tas ir veids, kā kompānijas domā un arī indivīdiem būtu jāpadomā - kā es padaru pasauli labāku?

Mums kā Eiropas Savienības dalībvalstīm jau kopējais vērtību rāmis ir definēts, tātad ir jāpiedāvā kas specifiskāks.

Bet vai šīs vērtības tiešām ir kopīgas? Manuprāt, pastāv lielas reģionāls atšķirības, kultūras atšķirības Eiropā. Un tā nav problēma, tas ir labi. Frančiem vienmēr būs cita ēdiena kultūra nekā latviešiem, un tas ir jauki. Šī dažādība tieši padara Eiropu skaistu. Varbūt franči var izmantot nacionālo virtuvi kā vienu no savām noteicošajām identitātes iezīmēm, bet cilvēkiem Latvijā laikam gan būs jādomā - ok, mums apkārt ir valstis, kur virtuve ir līdzīga mūsējai, tātad ēdiens laikam nebūs mūsu būtiskā atšķirība. Domāsim par kaut ko citu.

Kas ir Igaunijas trumpji?

Manuprāt, Igaunija ļoti izmanto agility kārti [no agļu valodas - veikls, šis jēdziens apzīmē arī dinamisku programmēšanas procesu]. Tas ir triks - savu nelielo izmēru uztvert kā spēku. Jo daudzi automātiski domā - o, mēs esam tik sīciņi! Bet paskatieties uz Islandi, paskatieties uz Luksemburgu, izmērs nav attaisnojums! Mēs sakām: jā, esam mazi, tas nozīmē, ka mums jāpaļaujas uz citiem, tāpēc esam atvērti. Mums ir ziemeļnieciska cieņa pret informācijas un privātuma aizsardzību. Tīra ekonomika, nav nodokļu shēmu, apkarojam korupciju. Ir ļoti svarīgi, ka šie kopējie spēles noteikumi ir skaidri pateikti visiem.

Otrs stāsts ir par tehnoloģijām - bezmaksas Wi-Fi, elektroniskais paraksts utt. Un tad ir stāsts par neskarto, tīro dabu, jo Igaunija ir Nīderlandes izmēra valsts, tikai ar desmitreiz mazāku iedzīvotāju skaitu. To pozicionējam kā priekšrocību: ja gribi būt viens mežā, laipni lūdzam Igaunijā!

Tikai jūs un lāči!

Jā! Un tā jums ir vajadzīgas divas trīs lietas, par kurām tiešām varat godīgi stāstīt. Ja uz ielas pajautāsit igaunim, vai šie stāsti atbilst realitātei, vairākums to apstiprinās. Nu, varbūt dziļāk laukos tehnoloģiju naratīvs nebūs tik pieejams vai izpltīts, bet par dabu noteiki visi piekritīs. Vērtībām ir jābūt patiesām, nevar vienkārši paprasīt reklāmas aģentūrai izdomāt saukli un tad to visur skandināt, tam ir jānāk no iekšienes.

Bet vai cilvēki, kas ierodas Igaunijā, tiešām pārceļas šo iemeslu dēļ - dzīvot mežā?

Sakārtota vide, caurskatāmi spēles noteikumi, zema korupcija, atvērtība un aktīva tehnoloģiju kopiena - tas tiešām nostrādā. Nesen runāju ar kādu Teleport darbinieku, puisi no Gvatemalas. Mums gan viņš nebija jāpārvilina, jo viņš jau iepriekš dzīvoja Igaunijā, kad mūsu kompānija viņu noalgoja. Viņš man teica - nekur citur pasaulē es nevaru dabūt tādu līdzsvaru starp dzīvošanas izmaksām un dzīves kvalitāti kā Tallinā. Protams, ir labākas vietas, bet tās ir stipri dārgākas, un ir daudz vietu, kur par šādu naudu dabū čābīgu kvalitāti. Viņš ir strādājis Vācijā, Īrijā, un viņam tiešām ļoti patīk Igaunija. Viņš pat ir apradis ar laikapstākļiem, jo tā parasti ir tā lielākā problēma. Taču jāatzīst - ārzemniekiem vispirms pārdodam darbu, valsts nāk līdzi. Piemēram, uzaicinām cilvēku Skype komandā un tad sakām: starp citu, darbs ir Tallinā. Tad viņi ierodas un vieniem patīk, citiem nē. Vieni neiedzīvojas un aizbrauc, citi nodibina ģimeni, paliek.

Kāpēc tehnoloģiju kompāniju attīstībā Igaunija izceļas - jums ir ap 400 start-up uzņēmumu, Latvijā un Lietuvā - ap 200, investīciju apjoms par 50% lielāks?

Patiesībā šajās lietās ļoti daudz ko nosaka veiksme. Es zinu, tā ir štruntīga atbilde, bet tā ir. Kad Google veidoja savu riska kapitāla fondu Google Ventures, viņi uzdeva spicākajiem analītiķiem izkost visus darījumu datus - kāda ir demogrāfija, kādas skolas uzņēmēji ir beiguši utt. - un pateikt, kā var paredzēt kompāniju sekmīgumu. Puiši izkoda datus un atgriezās ar atbildi: galvenais ir trāpīt īstajā brīdī! (Smejas.) Tas ir bezjēdzīgākais ieteikums, ko pateikt brīdī, kad veic ieguldījumu. Taču tā ir taisnība. Ja 1999.gadā Niklasam Zennstrēmam būtu labāki kontakti Latvijā, nevis Igaunijā, Skype būtu piedzimis Rīgā, jo viņam bija vienalga, kurp braukt no Stokholmas. Skaitļi rāda, ka Tallina, Viļņa un Rīga atrodas vienā trajektorijā, tikai mums bija labāks starts. Taču nav fundamentālu atšķirību, un līkne iet uz augšu, tas ir redzams.

Konferencē rādījāt datus, kā Baltijas galvaspilsētas atšķiras universitāšu un aviosatiksmes savienojumu ziņā. Vēlējos jautāt - kāpēc acīmredzamā priekšrocība, ko Rīgai rada airBaltic, tomēr nepārtulkojas start-up uzņēmumu skaitā?

Kad izdarāt kaut ko veiksmīgu, vajag laiku, lai tas uzņemtu apgriezienus. Taču uzreiz var redzēt, ja notiek pasliktinājums un jūs zaudējat kādās pozīcijās. Atceros, kad strādāju Skype, mums no Tallinas bija seši tiešie reisi nedēļā uz Londonu. Un tad pēkšņi krīzes laikā to skaits samazinājās uz diviem reisiem nedēļā. Tas šķita kā pasaules gals! Ja jums kompānijā ir vairāki simti cilvēku, kas katru mēnesi lido šurpu turpu, un jums ir jāzaudē cilvēkstundas tāpēc, ka tagad jālido caur Helsinkiem vai kādu citu savienojošo lidostu, tas ir reāls produktivitātes zudums. Un ja visa valsts to piedzīvo, tad beigu beigās tas ir liels zaudējums IKP.

Noslēgumā gribu pajautāt par tehnoloģiju ietekmi plašākā nozīmē. Šovasar kādā diskusijā ietekmīgs konstitucionālo tiesību eksperts prognozēja - modernajām demokrātijām ir atlikuši aptuveni desmit gadi, lai atrastu risinājumu fundamentālai problēmai, ka mūsdienu tehnoloģijas ļauj ļoti vienkārši manipulēt ar cilvēku uzskatiem un tādējādi tiek sagrauts demokrātijas pamatprincips, ka lēmumus pieņem autonomi pilsoņi. Viņaprāt, ja risinājums netiks atrasts, demokrātija pārvērtīsies par tādu pašu tukšu čaulu, kā monarhija. Kāds ir jūsu viedoklis?

Manuprāt, tās ir ļoti pamatotas bažas. Taču jāsaprot, ka ļoti daudzi tehnoloģiski faktori vēsturē ir iespaidojuši to, kādi lēmumi tiek pieņemti. Piemēram, kā izmainījās balsošana, kad cilvēkiem bija iespēja nokļūt pilsētā ar zirgu, nevis iet kājām? Kā balsošanu ietekmē tas, vai jūs atļaujat vai aizliedzat vēlēšanu dienā politisko reklāmu? Ir daudz šādu faktoru.

Piemēram, ASV ir demokrātiska valsts un tajā pilsoņi balso par ļoti daudz ko. Un vienlaikus šajā valstī eksistē miljardus dolāru kontrolējošas grupas, kas finansē partijas! Varētu teikt, ka notiek šķietama balsošana, jo patiesībā divi trīs puiši izlemj lietas, un neviens to neredz. Tātad šīs problēmas pastāv jau neatkarīgi no modernajām informācijas tehnoloģijām. Jau kopš romiešu laikiem mēs redzam tendenci, ka bagātības pieaugums rezultējas vajadzībā ietekmēt politiku, lai nodrošinātu šīs bagātības saglabāšanu un pieaugumu. Tehnoloģijas šajā laikā ir mainījušās daudzkārt - iespieddruka, avīzes, radio, televīzijas, internets. Visam ir bijusi sava ietekme un vienmēr licies - velns, kas nu būs! Taču cilvēcei raksturīga iezīme ir spēja atrisināt problēmas.

Es neesmu pesimistiski noskaņots. Tims Vū (Tim Wu) ir sarakstījis brīnišķīgu grāmatu The Master Switch: The Rise and Fall of Information Empires par to, kā laika gaitā attīstās informatīvās sistēmas. Iedomājieties, savulaik Amerikā viena un tā pati kompānija uzturēja radio apraides tīklu, ražoja tikai šim tīklam atbilstošus radio aparātus, kas bija katrā mājā, un vēl arī finansēja orķestri, kas spēlēja mūziku šajā radiostacijā. Piecdesmit gadus vēlāk tā liekas vienkārši absurda ideja, jo ir taču 50 tūkstoši dažādu radio aparātu veidu, ko ražo Āzijā un neviens nevarētu iedomāties, ka šī konkrētā kastīte ir piesaistīta mūzikai, kas tajā skan. Sistēmas tiek radītas un tad tās tiek sadalītas un pārorganizētas. Taču tas ir ļoti interesants un svarīgs jautājums, kā tehnoloģijas ietekmē demokrātiju.