Barikādēs mēs jutāmies kā viens vesels

Iet vai neiet uz barikādēm - tas pat netika apspriests

Ja tu dzīvo laikā, kad ir jāiet un jāaizstāv sava valsts, tu to vienkārši dari. 1991.gadā man bija divdesmit trīs gadi un pietiekami liela militārā pieredze, ko guvu padomju armijā, pašam apgūstot militārās prasmes un vēlāk mācot arī citus. Iet vai neiet uz barikādēm - tas pat netika apspriests! Bija skaidrs, ka jābrauc!

Devos uz Rīgu nekavējoties jau tajā mirklī, kad atskanēja pirmie šāvieni un par to ziņoja masu mediji. Uzzinājām par notikumiem Lietuvā, kur padomju karaspēkam izdevās ieņemt Viļņas televīziju, nogalinot un ievainojot iedzīvotājus. Bet mūs nebiedēja iespēja, ka arī Latvijā tā var notikt. Teikšu atklāti, nebija pilnīgi nekādu baiļu, jo mēs zinājām, ka darām to, kas jādara.

Uz Barikādēm cilvēki lielākoties devās organizēti, ar autobusiem no kolhoziem, sovhoziem, dažādiem lieliem un maziem uzņēmumiem, kopā ar darba kolektīviem. Es braucu viens pats un darba brīvajā laikā. Pa dienu strādāju, bet vakaros devos uz barikādēm. Tā pagāja kādas divas, trīs dienas, bet tad darba devējs mums atļāva neierasties darbā un pilnībā atbalstīt notiekošo. Paldies Andrim par to!

Man nebija jābūt konkrētā vietā - Zaķusalā vai Doma laukumā, biju brīvs savā izvēlē, tāpēc pabiju visos barikāžu punktos. Trīs diennaktis biju pie televīzijas ēkas Zaķusalā, kur pulcējās liela daļa jelgavnieku - studenti, darbaļaudis, pensionāri utt. Tikko biju pārnācis no dienesta armijā, tāpēc uz visu notiekošo raudzījos mazliet citādāk, izvērtēju barikāžu taktiku, vēlējos redzēt, kas notiek Vecrīgā pie Augstākās padomes, Doma laukumā, pie Ministru padomes u.c.

Par spīti briesmām tolaik gaisā virmoja fantastiska sajūta - mēs visi jutāmies kā viens vesels. Pie barikāžu ugunskuriem bija ne tikai latvieši, bet arī daudz cittautiešu. Latvieši, krievi, poļi, lietuvieši u.c. - visus uztrauca viena un tā pati lieta, kas notiks ar Latviju un mums?

Barikādēs piedalījās, bet pilsonību neieguva

Barikādēs piedalījās arī cittautieši, bet neatkarīgās Latvijas pilsoņa statusu daudzi no viņiem neieguva. Vai tas ir godīgi pret šiem cilvēkiem? Daudzi, kuri neieguva pilsonību, atsaucas uz Lietuvu, kur tika pieņemts pilsonības piešķiršanas nulles variants, bet es vēlos uzsvērt, ka mūsu situācija tomēr krasi atšķīrās no kaimiņvalsts, kur bija ļoti mazs procents cittautiešu. Latvijā tā bija aptuveni puse iedzīvotāju. Man personīgi šķiet, ka lielāks patriotisms tomēr mīt cilvēkos, kuri Latvijā dzīvojuši paaudžu paaudzēs. Pilsonības piešķiršanas jautājumā tika pieņemts izsvērts un pareizs lēmums.

Latvija 1991.gadā tikko atjaunojās, valsts bija vēl trausla, daudzu lietu kārtība sabiedrībai nesaprotama. Iespējams, ka pilsonības, un līdz ar to arī balsstiesību, piešķiršana plašākam cilvēku lokam vai pat visiem apdraudētu Latvijas atjaunošanos un stabilitāti.

Ir saprotams, ka daudziem cilvēkiem šis lēmums bija sāpīgs - tiem, kuri ir patiesi Latvijas patrioti, bet domāju, ka arī daudziem tā bija tikai spekulācija, lai iegūtu iespēju balsot, nokļūt pie varas u.tml.

Ierocis bija garīgais spēks

Ja man jautātu, kā gatavojos t.s. X stundai, jāuzsver, ka ieroču nebija, tikai cilvēka gara spēks. Tas arī parādīja mūsu lielo spēku - cilvēku gatavība bez ieročiem nostāties pret „tankiem", pret iespējamo padomju karaspēka vēršanos pret neapbruņotu tautu. Nesen pabijis armijā, ļoti labi apzinājos tās varēšanu, sapratu, kas ir tanks un ko tas spēj izdarīt. Bija skaidrs - ja tanki brauktu cauri Rīgai, visas mūsu barikādes tiktu aizslaucītas, par cilvēkiem nemaz nerunājot.

Bet cilvēki bija gatavi atdot savu dzīvību, pat līdz galam neizprotot apdraudējuma nopietnību. Daļa no barikāžu dalībniekiem bija jauni cilvēki, kuri nebija izbaudījuši brīvās Latvijas garšu - zinājām tikai to, ka tā turpināties vairs nevar, ir pienācis laiks atgūt savu valsti Latviju, un par to arī bijām gatavi cīnīties. Ierocis bija mūsu gara spēks!

Toreiz bija arī cilvēki, kuri pamanījās no pažobeles izvilkt un paņemt līdzi vectēva plinti, no Otrā pasaules kara palikušos ieročus, bet kas tas ir, stājoties pret padomju bruņutehniku? Šie ieroči netika likti lietā, tos pat īsti neatklāja, jo cilvēki labi saprata, ka atliktu tikai parādīt pretiniekam, ka esam bruņoti - ar to mūsu liktenis būtu izlemts. Viens šāviens no mūsu puses būtu spēcīgs arguments padomju varas rokās. Tas būtu iemesls, lai šautu uz barikāžu dalībniekiem.

Laikā, kad OMON uzbruka barikāžu aizstāvjiem, tieši braucu uz Rīgu un paliku, kamēr barikādes beidzās. Laikam armija bija norūdījusi un šāvieni mani nebiedēja. Vēlējos būt notikumu epicentrā un nepieciešamības brīdī rīkoties.

Ja būtu tāda nepieciešamība, noteikti arī otrreiz ietu un aizstāvētu Latvijas neatkarību. Vēsture, kuras veidošanā pats piedalies, ir pavisam citādāka.

Autors ir biznesa augstskolas „Turība" absolvents un studiju programmas „Organizācijas drošība" direktors, 1991. gada barikāžu dalībnieks