Vai Vācija gatava vadīt Eiropu?

"Ostpolitika" un "Nord Stream 2" - kamēr Vācija nav atmetusi "Ostpolitiku", tā nav spējīga vadīt Eiropu

Baltijas valstu premjeru sanāksmē 26. februārī Baltijas valstis bija pret plānotā gāzesvada "Nord Stream 2" (NS 2) projekta būvniecību Baltijas jūrā. Negatīvā reakcija ir saprotama, jo projekts apdraud Baltijas valstu drošību. NS 2 ir jauns gāzes vads Baltijas jūrā, kopējs vācu-krievu pasākums. Var saprast Krievijas vēlmi pašreizējā saspīlētajā politiskajā gaisotnē izjaukt sankciju jautājumā gan Eiropas vienotību, gan ierobežot Eiropas Enerģētikas savienības efektivitāti. Kāpēc Vācija piekrīt šādam projektam?

Nesen publicētā stenogrammā uzzinām, ka pirms diviem gadiem sarunās par Ukrainas krīzi ES un ASV aicināja Kijevai nepretoties Krievijas iebrukumam Krimā. Šāda ziņa parādās Ukrainas parlamenta komitejas 23. februāra publicētā Ukrainas Nacionālās drošības un aizsardzības padomes 2014. gada 28. februāra oficiālajā protokolā. Vācija tai laikā šajās sarunās spēlēja galveno lomu. "Minska 2" līgumā kanclere Angela Merkele faktiski uzņēmās atbildību piespiest Ukrainu pieņemt tai neatkarību apdraudošas Putina prasības. Atkal - kāpēc tāda kalpība?

Atbilde jāmeklē Vācijā 1960. gados. Sociāldemokrāts Egons Bārs 1963.gada runā ierosināja "pārmaiņas ar tuvināšanos", t.i., attiecību normalizēšanu starp Rietumvāciju un Austrumeiropu, īpaši Austrumvāciju; virzienu nosauca "Ostpolitik". Bāra politiku no 1969. līdz 1974.gadam īstenoja Villijs Brants. "Ostpolitik" bija pirmais solis aukstā kara deeskalācijai. Kancelers Konrāds Adenauers un viņa pēcteči centās apkarot komunistisko režīmu Austrumvācijā, savukārt Branta sociāldemokrāti (SDP) mēģināja panākt zināmu sadarbību ar Austrumvāciju. 

Šī "Austrumu politika" bija balstīta uz dziļu ticību SDP: ja Vācija vērsies uz Krieviju, attiecības starp abām valstīm un starp Eiropu un Krieviju varētu būt prognozējamas un drošas. Tās balstītos uz valstu suverenitāti un robežu neaizskaramību, ko īstenoja 1975.gada Helsinku Nobeiguma aktā, paverot iespēju uzlabot attiecības starp komunistisko bloku un Rietumiem.

Mūsdienu realitāte tomēr piespiedusi Vācijas SDP pārvērtēt savus uzskatus. Pensionētais diplomāts Karstens Voigts, SDP biedrs, ir satriekts par Krievijas darbību Ukrainā un sekojošo negatīvo attieksmi pret Rietumiem. "Reuters" intervijā Voigts secina: "Krievija ir pagriezusies prom no Eiropas normām un principiem. Sekas Eiropas drošībai ir milzīgas un bīstamas."

Spēcīgi vārdi no cilvēka, kurš cerēja un ticēja, ka Krieviju var integrēt Eiropā un ka Eiropa ar Krieviju var baudīt stabilu drošību. Vēl pavisam nesen attiecības starp Maskavu un Berlīni bija labas; Vācija, "Ostpolitik" iespaidā, skatīja austrumu kaimiņvalstu politiku ar Krievijas acīm.

Putina valdība un Ukrainas krīze ir mainījusi visu. Viņš ir pārkāpis Eiropas līgumus un starptautiskās tiesības, kuras SDP bija pieņēmusi kā neaizskaramas, un sagandējis attiecības ar Krievijas svarīgāko sabiedroto Eiropā.

Pašreizējā demontāža Eiropas un Krievijas attiecībām pēc aukstā kara pārliecināja Voigtu sākt SDP iekšējās debates par "Ostpolitikas" nākotni, jo negribēja ticēt, ka politika ir mirusi. Tā vietā jāsāk jauns posms, "Ostpolitika" bez ilūzijām. Voigts labi zina, ka SDP vairs nevar ne turpināt, ne pamatot "Ostpolitiku" tādu, kā tā ir bijusi kopš Branta laikiem. "Jaunākā SDP paaudze to saprot, vecākā paaudze - nē," saka Voigts. Jaunie saprot, ka vecā "Ostpolitika" vairs nav piemērota, ņemot vērā Putina iekšpolitiku un ārpolitiku, kā arī viņa atbalstu galēji labējām partijām Eiropā, kuras apzināti noraida Eiropas vērtības.

Vēl citi SDP biedri negrib apstrīdēt Putina dzēlīgo nosodījumu ASV. Putins vaino Ameriku par Tuvo Austrumu krīzi un haosu starptautiskajā kārtībā. Viņš arī uzsver, kopš PSRS sabrukuma 1991.gadā ASV vēlas vāju Krieviju. Līdz šim Putins saudzēja Eiropu no sava niknuma. Kad ES, sekojot ASV, uzlika sankcijas Krievijai, viss mainijās. Atriebjoties Maskava uzlika savu embargo Eiropai. "Krievija no Eiropas demokrātiskajām valstīm ir atsvešinājusies vairāk un vairāk, tā aizvien ir autoritāra," saka Voigts. Pašlaik Krievijas ārpolitika maina pirms 1991.gada noslēgtos līgumus.

Krievija enerģiju izmanto politiskam spiedienam, "graujot uzticību sadarbībai starp Krieviju un Rietumeiropu. Pievienojot Krimu, tā pārkāpusi neaizskaramo robežu un miermīlīgu konfliktu rezolūcijās principu, par ko vienojās 1975.gada Helsinku Nobeiguma aktā", piebilst Voigts.

Krievijas pārkāptais 1994.gada Budapeštas memoranda līgums ir nospiedošs. Tas atļāva Ukrainai atņemt kodolieročus apmaiņā pret drošību, kuru garantēja ne tikai Krievija, bet arī Lielbritānija un ASV. Abas nereaģēja, kad Krievija piesavinājās Krimu. Aneksija arī grauj kodolieroču neizplatīšanas centienus.

SDP īsti nezina, kā atdzīvināt vai pārrakstīt "Ostpolitiku". Voigts zina, ka miers un drošība Eiropā ir stabilas tik ilgi, kamēr Krievija ir daļa no vienošanās. Bet Krievijas pašreizējā politika apstrīd minēto vienošanos. Krievija nedomā izmantot Eiropas daudzpusējās institūcijas, lai atrisinātu konfliktus. "Šķiet, ka konfliktos Krievija drīzāk grib būt pretinieks nekā partneris," domā Voigts.

Tas nozīmē, ka drošība Eiropā vairs nav pašsaprotama, un ES un NATO jāseko aizsardzības politikai. Voigts uzskata, ka pašreizējā vidē vairāk nekā iepriekš nepieciešams mēģināt atrisināt konfliktus Gruzijā, Moldovā, Armēnijā, nemaz nerunājot par Austrumukrainu. Nav vietas ilūzijām. "Tuvākajā nākotnē, Eiropas miera kārtībai nav reālas iespējas," pabeidz Voigts.

Ja Voigtam ir bijusi personīga atklāsme, to nevar teikt par SDP. "Ostpolitika" nav mirusi. Eiropas Komisija (EK) nesen publicēja ilgi gaidīto gāzes dokumentu, un, lai gan lietderīgs, "zilonis telpā" neparādās nevienā priekšlikumā. "Nord Stream 2" cauruļvads dokumentā vispār nav pieminēts. Pastāv atšķirīgi viedokļi, vai ES tiesību akti vispār attiecas uz šo projektu. Risks, ka "Nord Stream 2" iekritīs Enerģētikas Savienības atkritumu spainī, ir augsts. EK varētu ļaut tiesai izlemt, vai projekts ir saskaņā ar ES likumu.

"Nord Stream 2" aizstāvji apgalvo, ka projekts ir tikai komerciāls. Tomēr tā biznesa modelis ir apšaubāms. Izmaksas paredzētas ap 10 miljardiem dolāru zemā naftas pieprasījuma laikā. Patlaban "Nord Stream 1" tranzīta "Gazprom" izmantotā jauda ir tikai 50%. Gāzes pieprasījums Eiropā samazinājās konkurences dēļ.

Tas ir biznesa plāns vai ģeopolitisks mērķis? Projekts apies Ukrainu, ko Kremlis uzskata par neuzticamu un traucē Krievijas vēlmei kontrolēt tirgū. Kijeva zaudētu vairāk nekā divus miljardus dolāru tranzīta ieņēmumos gadā. Tas būs nāvejošs trieciens tās trauslai ekonomikai, kas atkal būtu pakļauta Krievijas žēlastībai. Esošais ceļš caur Poliju kļūtu nevajadzīgs.

Ar "Nord Stream 2" "Gazprom" tirgus daļa Vācijā pieaugtu no 40 līdz 60%, un tas ir laikā, kad Brisele patiesībā vēlas samazināt savu atkarību no Krievijas gāzes.

Ja Ukrainas maršruts neeksistē, ap 80% Krievijas gāzes eksporta uz Eiropu varētu plūst caur "Nord Stream 1" un "Nord Stream 2". EK uzskata galamērķa klauzulas (noteikumus, kas aizliedz importētās gāzes tālākpārdošanu uz citām valstīm) par nelikumīgām, un, iespējams, ka "Gazprom" tamdēļ sūknēs tieši tik daudz gāzes, lai apmierinātu Vācijas un, iespējams, dažu citu ES valstu vajadzības, bet ne pietiekami, lai nozīmīgas atpakaļgaitas plūsmas apmierinātu, teiksim, Ukrainas vajadzības. Tas atkal spiestu Kijevu klauvēt pie Putina durvīm. Vai tikai bizness darījums?

Laikā, kad Eiropa pārdzīvo Vācijas neizpratnes dēļ radušos situāciju ar bēgļu/migrantu krīzi, "Nord Stream 2" ir papildu drauds trauslai ES vienotībai. Cauruļvads atsvešinās Vāciju no Centrāleiropas valstīm.

Vācijas pozīcija un Angelas Merkeles atbalsts projektam vājina Merkeles stingro nostāju pret Putinu attiecībā pret Krievijas agresiju Ukrainā. Nevar piespiest citas ES valstis palikt stingrām sankciju jautājumā un vienlaicīgi parakstīt cauruļvada līgumu ar Kremli. Itālijas premjerministrs Mateo Renci norādīja uz Vācijas argumentu dubultstandartiem. Projekts ir pretrunā mērķim vienoties Eiropas līmenī par ES enerģētikas politiku. Vācijas "Ostpolitikas" pielietošana "Nord Stream 2" gadījumā nekalpo ne Berlīnei, ne Eiropai.

ES līmenī netiek diskutēti projekta drošības un seku jautājumi. Būvniecība Baltijas jūrā sagraus militāro un citu kuģu satiksmi virs un zem ūdens visā Baltijas jūras plašumā un garumā. Ņemot vērā spriedzi ar Krieviju, "Nord Stream 2" celtniecība ilgs daudzus mēnešus un būvniecības bāzes izvietos NATO un ES teritorijās.

Jājautā, kāpēc Krievijas Kaļiņingradas apgabals netiks izmantots būvniecībai? Tas arī ir faktors, vērtējot projekta plašākās drošības atzares.

Scenārijs, kurā Krievija pielieto aizliegšanas taktiku zināmās jūras zonās cauruļvada būvniecības aizsegā, rada risku viegli aizsargātajās vietās, piemēram, Zviedrijas Gotlandes salā, kur izvietos karaspēku tikai 2018.gadā. Sliktākais, ka jūras zonas liegšana tādām valstīm kā Zviedrija un Somija, kuras nav NATO, padarītu Baltijas valstu aizstāvēšanu, ja tas būtu nepieciešams, sarežģītāku nekā tas jau ir patlaban. Vēl jāpieskaita nākotnes riski. Kad cauruļvads būs gatavs, var sagaidīt Krievijas karaflotes klātbūtnes palielināšanos Baltijas jūrā, lai "aizsargātu" "Nord Stream 2".

Saskaņā ar EK enerģētikas ģenerāldirektorātu, ES konkurences noteikumi attiecas uz visu projektu, tai skaitā piekrastes sadaļā. Tas rada problēmu "Gazprom", jo kompānijai vienlaicīgi nevar piederēt infrastruktūra un arī piegādātā gāze. Tomēr EK juridiskais dienests nesenajā atzinumā apgalvoja, ka ES enerģijas tirgus noteikumi patiesībā uz šo gadījumu neattiecas. Meklējot pārliecinošu atbildi šim jautājumam, ir būtiski, lai noteiktu, vai "Nord Stream 2" drīkst būvēt.

Eiropas Kopienes Tiesa ir lieliska vieta, kur šo jautājumu izšķirt. Protams, var riskēt lietu zaudēt, bet apdraudējums ir pārāk liels, lai paļautos uz politisku risinājumu, kas tik un tā iespējami apdraudētu Enerģētikas Savienību.

Turklāt no drošības viedokļa riskus Baltijas jūras apkaimē nedrīkst novērtēt par zemu. Gribētos, lai Vācija, kas darbojās kā aizbildne "Minskas 2"vienošanās, tiešām to labāk saprastu, nevis slēgtu šādu kaitīgu darījumu ar Krieviju. Vācijai "Ostpolitika" atrodas pa vidu starp kopīgu eiropeisku enerģijas politiku un vācu vēl nepārvarētiem Otrā pasaules kara kompleksiem. Kamēr Vācija nav atmetusi "Ostpolitiku", tā nav spējīga vadīt Eiropu.

Autors ir valdes loceklis Kanādas latviešu centrālajās organizācijās, vēstures skolotājs, Latviešu Fonda valdes loceklis, LU politiskās zinātnes maģistrs