Causa* Ušakovs

Var pieļaut, ka ierosinājumi tādām provokācijām varēja nākt no Kremlim tuvām aprindām

Nedēļa pagājusi, kopš sabiedrību saviļņoja Rīgas mēra Nila Ušakova (S) netaktiskā karikatūra par Latvijas okupācijas tematiku. Tagad lielākā viļņošanās ir beigusies un laiks apkopot secinājumus, kurus radījis šis notikums.

Kā medijos skaidrojis pats Rīgas mērs, viņa nolūks esot bijis aicināt cilvēkus nekoncentrēties uz domāšanu par vēsturi, bet raudzīties nākotnē. Portālā Irlv.lv politiķe Ieva Holma pilnīgi pareizi norādīja, ka tas ir ļoti negodīgs un demagoģisks aicinājums. Ar tādiem latviešus boļševiku okupanti un viņu sekotāji baro nu jau vairāk nekā septiņdesmit gadus.

Piebildīšu, ka arī Ušakova gadījumā šāds aicinājums nez kāpēc tiek attiecināts tikai uz latviešiem, uz Latvijas piemiņas datumiem un vēstures notikumiem. Turpretī 9. maija „orģijas" ar Rīgas mēra atbalstu katru gadu pieņemas spēkā. Ja Ušakovs patiesi uzskata par nevēlamu rakšanos vēsturē, tad lai viņš rāda labu paraugu un pārtrauc pazemojošo dzerstiņu Pārdaugavā, īpaši tāpēc, ka šis datums mūsu valstij (kuras galvaspilsētas mērs viņš ir) nozīmēja tikai okupācijas turpināšanos, valsts izlaupīšanu un neskaitāmu Latvijas iedzīvotāju spīdzināšanu un nāvi!

Protams, kaut ko tādu kā takta izjūtu, nožēlu par brutālo iebrukumu mūsu valstī sagaidīt no okupantu tiesības pārņēmušās Krievijas garīgajiem radiniekiem (atgādināšu, ka Krievijas vadošā partija ir Ušakova partijas sadraudzības partneris) var tikai galēji naivs cilvēks. Ja kāds tiešām būtu tik naivs, tad varu ieteikt nopietnāk painteresēties par kultūras līmeni, kuru sev līdzi nesa boļševiki, kaut vai noskatoties filmu „Suņa sirds". Ja Ņikita Hruščovs savulaik varēja ar kurpi daudzīt pa ANO tribīni, tad kāpēc lai citiem, acīmredzot līdzīgās tradīcijās audzinātajiem, piemistu kaut kāda elementāra pieklājība un vēstures zināšanas par „iezemiešu latišu" valsti? Viss norit likumsakarīgi, diemžēl.

„Causa Ušakovs" sakarībā es vēlētos uzsvērt šādus svarīgus aspektus, jo Latvijas sabiedrībai ir jārēķinās, ka šī nav pēdējā provokācija, ar kuru nāksies sastapties, un mums ir jāformulē attieksme, ar kādu mēs kā tauta reaģējam uz tām.

1. Politiskais aspekts.

Manuprāt, šajā ziņā reakcija bija samērā adekvāta un pareiza. Protams, „veco" demokrātiju sabiedrībās tik netaktiska rīcība no Parīzes vai Berlīnes mēra puses noteikti būtu izsaukusi asāku reakciju. Bet arī Latvijā gan publika sociālajos tīklos, gan žurnālisti, gan daļa politiskās elites reaģēja ātri un nosodoši, pat tik spēcīgi, ka Ušakova sieva Iveta „Āzijas diktatoru sievu stilā iesaistījās sava vīra glābšanas kampaņā".

Pareizi reaģēja Nacionālā apvienība, izplatot nosodošu paziņojumu. Žēl, ka partija „Vienotība" valdes līmenī nespēja saņemties uz līdzīgu reakciju. Uzskatīsim, ka „Vienotības" biedru Ķirša un Vaideres iesniegumi tiesībsargājošām iestādēm vismaz kaut kādā mērā izsaka nosodošu partijas nostāju. Vienīgi brīnos, ka tas tad laikam ir viss, uz ko bija gatavas latviskās partijas. Kā bieži, nekādu nostāju nepauda ZZS. Arī neatkarīgajam deputātam Kaimiņam, LRA un NSL laikam nebija īsta viedokļa šajā jautājumā. Žēl...

Jo izteiktam vārdam tomēr ir liela nozīme. Pastāvēšana uz tiesībām ir pareiza. Tāpat kā pareizi ir vērsties policijā ar iesniegumu par zādzību, kaut arī tajā brīdī nav precīzi zināms, kad varēs zagli noķert. Tāpat ir svarīgi, ka Latvija kā valsts ir gan prasījusi atzīt okupācijas faktu, gan to nosodījusi un tagad arī aprēķinājusi okupācijas zaudējumus. Ne velti Ušakovam tas tik ļoti nepatika. Lai arī pagaidām nav nekādu cerību šos zaudējumus no Krievijas saņemt, ir svarīgi, ka „rēķins ir piestādīts". Tieši tādu pašu politiku piekopa trimdas latvieši un Rietumvalstis 50 gadus, neatzīstot Baltijas valstu okupāciju, un tas beigās noveda pie neatkarības atjaunošanas. Kremlis to ļoti labi saprot, tāpēc arī Krievijas Ārlietu ministrija publiski pauda atbalstu Ušakovam.

Redzot kopējo ainu, var pat pieļaut, ka ierosinājumi tādām provokācijām varēja arī nākt no Kremlim tuvām aprindām. Latvijas sabiedrība darītu pareizi, ja katrā tādā gadījumā reaģētu ātri un asi, izsakot publisku nosodījumu par politiski nekorektu rīcību.

2. Juridiskais aspekts

Ja no politiskā viedokļa reakcija bija pareiza, īpaši vēlos atzīmēt daudzo žurnālistu pārdomātos un vajadzīgos rakstus, tad juridiskajā ziņā pavērās ne tik iepriecinoša aina.

Protams, nedaudz izbrīnu radīja „Vienotības" politiķu vēršanās pie tiesībsargāšanas iestādēm, jo, manuprāt, Ušakova rīcība, lai cik neglīta un nekaunīga, tomēr Krimināllikumu nepārkāpj. Iespējams, ka vērtīgāks būtu partijas politisks nosodījums. Tomēr labāk, ka bija šāda deputātu rīcība nekā nekāda, kā to, piemēram, izdarīja ZZS un citas „latviskās" partijas.

Vai iemesls deputātu Ķirša un Vaideres rīcībai bija populisms, dusmas par Rīgas mēra izdarībām vai kas cits - tam nav nozīmes. Mani pārsteidza mūsu rakstošās elites reakcija - pārmetoša, piesaucot gan čekistisku domāšanu, gan „Stūra māju", gan visādus citus no beztiesiskajiem sovaka laikiem pārņemtus argumentus. Ja toreiz tam bija pamats, tad tagad tā patiesi vairs nav. Tiesiskā valstī jebkuram sabiedrības loceklim ir jābūt tiesībām vērsties pie attiecīgajām iestādēm, lai pārbaudītu iespējamu pretlikumīgu darbību.

Varu izprast, no kurienes rodas tāda reakcija, bet pareiza tā nav. Varbūt kāds atcerēsies, ka pirms dažiem mēnešiem vidēju ažiotāžu Vācijā izsauca Bavārijas ministru prezidenta Horsta Zēhofera nodoms iesūdzēt Satversmes tiesā Angelu Merkeli par viņas rīcību bēgļu krīzes sakarā. Prese visādi vērtēja un analizēja, vai šī rīcība ir pareiza vai nē. Bet nekur nepavīdēja doma, ka Zēhofers būtu tagad dēvējams par „Stasi" tradīciju mantinieku vai fašistu, vai viņam piedēvējama nacistiska domāšana. Jo demokrātiskā valstī nu reiz katram ir tiesības vērsties pie tiesībsargājošām iestādēm, un tādā tiesiskā valstī kā Vācijā nevienu tas īpaši nepārsteidz.

Vēl nebiju paspējusi pabeigt šo rakstu, kad lasīju nākamos pārsteigumu pilnos materiālus. Šoreiz par Jutas Strīķes interviju. Nevērtēšu viņas teikto, nedz tematu, par kuru viņa runāja. Vēlos izanalizēt tikai sašutuma vētru ar pārmetumiem par demokrātijas nožņaugšanu un Saversmes pārkāpumiem. Drošības policija tika vainota teju vai visos nāves grēkos. 

Kas tad bija noticis? Juta Strīķe, kura ir KNAB, t.i., valsts iestādes ierēdne, bija, nesaskaņojot ar iestādes vadību, sniegusi interviju presei. Iespējams, ka viņas amatā esošajam ierēdnim ir tiesības to darīt, tāpēc speciāli vērsos KNAB preses daļā, lai precīzi noskaidrotu situāciju. Izrādās, ka saskaņā ar KNAB iekšējiem noteikumiem, tikai iestādes vadītājam un viņa vietniekam ir tiesības runāt ar medijiem bez saskaņošanas. Pārējiem ierēdņiem tāda darbība ir jāsaskaņo ar iestādes vadību. Jau šis fakts vien norāda uz absurdu „TVnet.lv" vietnē lasītu pārmetumu, ka Strīķei, lūk, esot izteikts aizrādījums, kamēr Streļčenoks intervijas sniedz bez saskaņošanas. Protams, ka viņš to var darīt bez saskaņošanas, viņam noteikumi šādas tiesības paredz, bet Strīķes amatu ieņemošajam ierēdnim nē! Es saprastu, ja žurnālists izteiktu viedokli, ka, piemēram, šie noteikumi ir neparezi, vai ka KNAB vadītāja amatā atrodas nepiemērots cilvēks. Tie visi ir diskutējami temati, bet ne elementāra esošo noteikumu ievērošana! Vai tad tiešām kāds žurnālists vēlas, lai Latvijas iestādes neievēro pašas savus noteikumus?!

Līdzīgi nācās brīnīties par citu rakstu ar asiem pārmetumiem demokrātijas nožņaugšanā un Satversmes pārkāpumā. Tā nu reiz ir, ka iestāde ar sabiedrību „runā ar vienu muti", respektīvi, ierēdņu publiska uzstāšanās ir saskaņojama ar iestādes vadību. Tā ir visur civilizētā pasaulē. Tiesiskā valstī ierēdnis pārstāv valsts, nevis savu personīgo viedokli. Tas tā ir arī, piemēram, EK. Tieši tāpat citās Eiropas valstīs ierēdnim būtu jārēķinās ar izsaukšanu uz pārrunām un soda mēru pieņemšanu, ja viņš atļautos pārkāpt iestādes noteikumus. Kāpēc tad Latvijā lai tā nebūtu?

KNAB gan to nedz apstiprināja, nedz noliedza, bet es pieņemu, ka iestādes vadība vērsās prokuratūrā ar iesniegumu par noteikumu pārkāpšanu no Jutas Strīķes puses. Tas bija KNAB pienākums. Vai tiešām sabiedrībai nāktu par labu, ja mūsu valstī iestādes un ierēdņi neievērotu noteikumus?

Tālāk prokuratūra izskatīja šo iesniegumu un nolēma pāradresēt to Drošības policijai ar lūgumu izvērtēt pārkāpumu. Tādā situācijā DP nav citas iespējas kā izsaukt Strīķes kundzi un lūgt viņai sniegt paskaidrojumu. Tā ir normāla prakse, tāpat notiek neskaitāmās valstīs. Ja kādam žurnālistam ir iebildumi pret konkrētiem noteikumiem vai viņš saredz īpašus iemeslus, kādēļ Jutas Strīķes uzstāšanās bija ļoti nepieciešama, tad tā arī vajag rakstīt - viņa gan pārkāpa noteikumus, bet tas bija tāda un tāda iemesla dēļ nepieciešams. Nevis celt paniku par rupju Satversmes pārkāpumu, kura konkrētajā gadījumā vienkārši nav.

Ja kāds uzskata, ka DP vai prokuratūrā (kurā tiešām netrūkst visai dīvainu gājienu) netiek izskatīti citi svarīgi noziegumi vai vērojami politiskas neitralitātas pārkāpumi, tad par to vajag rakstīt un celt trauksmi. Tas viss ir iespējams, Latvijā notiek ļoti dīvainas lietas un redzamas bīstamas tendences. Par tām ir jāraksta.

Manuprāt, šāda Latvijas rakstošās elites rīcība ir bīstama divu apsvērumu dēļ:

1. Tā rada sabiedrībā iespaidu, ka vai katru dienu Latvijā notiek smagi demokrātijas un tiesiskuma pārkāpumi, kā arī regulāri tiek pārkāpta Satversme. Un, ja kādu dienu, nedod Dievs, mēs tiešām nonāksim situācijā, kur mūsu pamattiesības būs ierobežotas vai pārkāptas, neviens vairs īsti uz to nereaģēs, jo uzskatīs, ka tā jau notiek visu laiku. Kā tajā pasakā, kur puisītis regulāri sauca ciema ļaudis palīgā, jo vilks esot iebrucis aitās. Un reizē, kad tiešām vilks aitām uzbruka, tad vairs neviens palīgā nesteidzās.

2. Lasot sašutuma pilnus rakstus par it kā tiesību pārkāpumiem, parastam cilvēkam tā arī netop skaidrs - kā tad īsti risinās notikumi tiesiskā valstī. Viņš sāk pavisam normālas norises, kā organizatoru sarunu ar drošības dienestu pirms masu pasākuma vai paskaidrojuma prasīšanu no ierēdņa par iestādes iekšējo noteikumu pārkāpumu, uzskatīt par kaut ko ārkārtēju un sabiedrībai naidīgu. Tas pats par iesniegumiem sakarā ar Ušakova izteikumiem. Rīgas mēra rīcība bija nelietīga, politiķa necienīga un zemiska, bet, manuprāt, ne pretlikumīga. Tāpat kā pusdienās pie Valsts prezidenta ēst ar pirkstiem - likums jau pārkāpts nav, bet parasti politiķi tā nerīkojas. Šie iesniegumi tiks pārbaudīti un, visdrīzāk, tālāk virzīti netiks nozieguma sastāva trūkuma dēļ. Bet tas nenozīmē, ka viņus vispār iesniegt nedrīkstēja.

Tāpēc aicinu cilvēkus būt atbildīgiem par saviem rakstiem, jo vārds var arī nogalināt. Radot nepareizu priekšstatu par tiesisku valsti, mēs graujam tās pamatus un izdarām lāča pakalpojumu Latvijai, kā arī traucējam tiem, kuri vēl mēģina kaut ko darīt valsts labā. Nez vai kāds patiešām vēlētos atkal dzīvot valstī, kur iestādes nerūpējas par noteikumu ievērošanu, vai kur iesniegumus par likumpārkāpumiem pieņem tikai no kādiem noteiktiem sabiedrības locekļiem vai nosaka tēmas, par kurām iesniegumus rakstīt nedrīkst. Tas patiesi nav mūsu visu interesēs.

*Causa ir no romiešu tiesībām pārņemts apzīmējums latīņu valodā, ar kuru apzīmē kādas ar tiesībām saistītas lietas juridisko pamatu.

Autore ir žurnāliste, strādājusi RBE Minhenes redakcijā