Vai likumā noteikti atvieglojumi nelojālo pedagogu atlaišanai ir laba doma?
Advokāti vērtē ieceri atlaist Latvijas valstij nelojālus skolotājus
Sabiedrībā ir raisījušās diskusijas par plānotajiem grozījumiem Izglītības likumā. Tie paredz atvieglotu kārtību darba attiecību izbeigšanai ar neapmierinoši strādājošu valsts, pašvaldības vai augstskolas dibinātas izglītības iestādes vadītāju un Latvijas valstij nelojālu pedagogu. Atbilstoši grozījumiem šādu darbinieku nodarbināšana turpmāk būs aizliegta, un darba devējam būs pienākums ar tiem nekavējoties izbeigt darba tiesiskās attiecības. Abos gadījumos, šķiet, paredzēts piemērot salīdzinoši jaunu Darba likuma 115.panta piektajā daļā paredzētu darba līguma izbeigšanas pamatu - darba līguma izbeigšanu sakarā ar likumā noteiktu darbinieka nodarbināšanas aizliegumu.
Tādējādi šāda darba līguma izbeigšana nebūs uzskatāma par darba devēja uzteikumu, bet gan par likuma prasību izpildi. Minētā Darba likuma norma faktiski paredz, ka apstākļi, kas ir par pamatu darbinieka neatbilstības likuma prasībām konstatēšanai, ir jau iepriekš konstatēti, piemēram, darbinieks administratīvi sodīts.
Abos gadījumos iecerēto Izglītības likuma normu ieviešanai ir svarīgi ne tikai apstākļi, kas var būt par pamatu darbinieka atzīšanai par tādu, kuru aizliegts nodarbināt, bet arī attiecīgu procedūru radīšana šāda fakta konstatācijai. Procedūrai jāsniedz iestādes vadītājam vai pedagogam pietiekošas iespējas sevi aizstāvēt, kā arī apstrīdēt un pārsūdzēt tiesā attiecībā uz sevi pieņemtos lēmumus. Visdrīzāk šādas procedūras būtu jāparedz jau pašā Izglītības likumā, kas šobrīd nav izdarīts. Taču pati iecere radīt mehānismu, kas ļautu efektīvāk izbeigt darba tiesiskās attiecības ar neapmierinoši strādājošu izglītības iestādes vadītāju vai valstij nelojālu pedagogu, ir vērtējama pozitīvi.
Pamata un vidējās izglītības nodrošināšana ir valsts pienākums, un tā tiek nodrošināta par budžeta līdzekļiem. Izglītības kvalitātei un jaunās paaudzes audzināšanai ir liela nozīme sabiedrības labklājībā. Tādēļ likumdevēja plānotie pasākumi pret nepietiekošas kvalitātes izglītības pakalpojumiem un vēršanās pret Latvijas valstij un sabiedriskajai iekārtai naidīgu ideju paušanu izglītības iestādēs ir saprotami un pamatoti. Ja iecerētie likuma grozījumi tādā vai citādā redakcijā tiktu pieņemti, to sekmes ir atkarīgas no šo normu piemērošanas prakses, proti, no tā, kādā veidā tiks konstatēta izglītības iestādes vadītāja neapmierinoša profesionālā darbība vai pedagoga nelojalitāte.
Neapmierinošas profesionālās darbības konstatēšanai izšķiroša nozīme ir iestāžu vadītāju darba vērtēšanas procedūrai. Tai pēc satura un norises kārtības jānodrošina vispusīgs un objektīvs vadītāja darbības izvērtējums. Ja tiek ieviesta laba procedūra, jaunās likuma normas var būt efektīvs instruments slikto vadītāju aizstāšanai ar labākiem. No tās ieguvēji varētu būt izglītojamie bērni, vecāki un visi pārējie valsts iedzīvotāji kopumā, jo izglītības kvalitāte ir svarīgs faktors labklājības nodrošināšanai. Šāda mērķa labad atvieglota kārtība darba līguma uzteikšanai ar vāji strādājošiem pedagoģisko iestāžu vadītājiem šķiet pamatota. Nav noslēpums, ka Darba likuma normas principā nav paredzētas darba līguma izbeigšanai ar sliktiem darbiniekiem. Vājš sporta komandas treneris tiek atlaists jau pirmās sezonas laikā, bet sliktam pedagogam ir visas iespējas skolot daudzas izglītojamo paaudzes.
Sarežģītāks ir jautājums par lojalitātes vērtēšanu. Šīs normas piemērošanas iespējas demokrātiskā valstī ir daudz šaurākas ne vien tādēļ, ka lojalitātes jēdziens ir interpretējams, bet arī tādēļ, ka prasība pēc lojalitātes konkurē ar citām tiesībām, piemēram, vārda un apziņas brīvību. Jāņem vērā, ka laba sabiedriskā mikroklimata nodrošināšanai, kas ir svarīgs faktors arī sekmīgam izglītības procesam, ir svarīgi, lai šī norma netiktu patvaļīgi piemērota vai paplašināti tulkota. Pedagoga profesija ir radoša. Neviena veiksmīga pedagoga profesionālā darbība nav iedomājama bez psiholoģiskas drošības sajūtas un iespējas brīvi izteikties. Tādēļ nekādā ziņā nebūtu vēlama šīs normas plaša pielietošana, un tā būtu izmantojama vienīgi klajākajos nelojalitātes izpausmju gadījumos.
Prasības pēc pedagogu lojalitātes pastiprināšana ar juridisku mehānismu nelojālu pedagogu atbrīvošanai no darba nebūt nenozīmē subjektīvisma triumfu un policejiskas valsts iekārtas ieviešanu. Jāatzīst, ka par lojalitātes jēdziena saturu un tā robežām katrā konkrētajā situācijā var strīdēties. Parasti ar lojalitāti apzīmē izteiktas piederības jūtas, uzticību un psiholoģisku saistību ar kādu objektu (personu, organizāciju, valsti, ideoloģiju, utt.). Protams, konstatēt, vai indivīdam piemīt šādas jūtas, nav viegli. Turklāt par šādu jūtu esamību vai neesamību nevienu nevar sodīt. Tādēļ jau šobrīd Izglītības likumā ietvertā norma, ka strādāt par pedagogu ir tiesības personai, kas ir lojāla Latvijas Republikai un tās Satversmei, drīzāk būtu jāsaprot tādējādi, ka lojalitātes prasība attiecas uz personas rīcības ārējām izpausmēm, nevis domām kā psihisku procesu. Taisnības labad jāatzīst, ka spēcīgas jūtas nav noslēpjamas, un nelojalitāte agrāk vai vēlāk izpaudīsies ārējā rīcībā.
Publiskajā telpā ar nelojalitātes izpausmēm Latvijas valstij nākas saskarties visai bieži. Daļēji tas saistāms ar nepietiekošu diskusiju kultūras līmeni. Atsevišķu personu, iespējams, savā sirdī Latvijas patriotu, publiski izteikumi nereti izpaužas kā nelojalitātes paušana Latvijas valstij. Kaut vai atcerēsimies savdabīgo frāzi par mīlestību uz zemi un naidu pret valsti, it kā valsti neveidotu tās iedzīvotāji. Tādēļ mums visiem būtu jāprot kritizēt personas un parādības, atturoties no Latvijas valsts idejas noniecināšanas.
Daudziem tas pagaidām nav pa spēkam, un to no viņiem arī nevar juridiski prasīt. Taču pedagogiem kā profesionāļiem jaunās paaudzes audzināšanā ir jāspēj kritizēt konkrētas personas un notikumus, nenoniecinot Latvijas valsti. Tādējādi prasība pēc lojalitātes būtībā nav pedagogu apziņas brīvības jautājums, bet gan viņu profesionālās sagatavotības kritērijs, kas liecina par viņu spēju izglītojamo audzināšanas procesā paust Latvijas valstiskuma pastāvēšanas interesēm atbilstošus uzskatus. Šāda prasība nekādā ziņā nav pedagogu tiesības aizskaroša vai pārmērīga.
Viedokli sagatavojis PRIMUS zvērinātu advokātu birojs.